Es aizgāju uz „Maxima“ ar 50 eiro un 12 produktu sarakstu: pie kases divus nācās nolikt atpakaļ

Uz veikalu devos mierīgi noskaņots. Maksā man bija 50 eiro, telefonā – divpadsmit produktu saraksts. Nedēļas nogalē nebija gaidāmi viesi, nebija arī svētku vakariņu. Vajadzēja pienu, olas, maizi, auzu pārslas, rīsus, kartupeļus, vistu, sieru, sviestu, tomātus, ābolus un kafiju. Ar daļu produktu bija jāpietiek vairākām dienām, bet pārējiem bija jāpapildina mājās beidzošies krājumi. Izskatījās, ka šoreiz visu esmu pārdomājis.

Pirms došanās prom pat atvēru ledusskapi un pārbaudīju, vai tiešām vajadzīgs sviests. Bija palicis mazs gabaliņš, tāpēc atstāju to sarakstā. Makaronus nepirku, jo skapītī vēl stāvēja viena paciņa. No cepumiem un saldumiem jau iepriekš atteicos. Ejot uz „Maxima“, domāju, ka grūtākais būs neļauties kādai akcijai. Izrādījās, ka visgrūtāk bija atzīt, ka mans paša sastādītais vienkāršais saraksts neiekļaujas summā, ko tam biju atvēlējis.

Divpadsmit produkti šķita maz, līdz sāku tos likt iepirkumu ratos

Vispirms paņēmu maizi un auzu pārslas. Pie piena plaukta uzkavējos ilgāk: ierastais iepakojums izskatījās dārgāks, nekā biju gaidījis, tāpēc izvēlējos citu. Tajā brīdī pat priecājos, ka neņemu visu automātiski. Likās, ka ar dažām šādām izvēlēm būs nodrošināts viss nepieciešamais ietaupījums.

Tālāk ratos nonāca olas, rīsi un sviests. Paņēmu lielāku vistas iepakojumu, jo plānoju daļu izcept vakariņām, bet pārējo sasaldēt. Arī kartupeļus vajadzēja ne vienai vien ēdienreizei. Sarakstā bija divpadsmit nosaukumi, taču tas nenozīmēja divpadsmit mazas un lētas paciņas. To sapratu tikai vēlāk.

Pie dārzeņiem nosvēru tomātus un ābolus. Galvā man joprojām bija aptuvena summa, bet vairs nevarēju pateikt, vai tajā biju iekļāvis arī sieru. Nolēmu, ka tik un tā iekļaušos. Kafija bija pēdējā. Mājās tās bija palicis vien dažiem rītiem, tāpēc ieliku ierasto paciņu ratos un devos pie kases.

Ekrānā parādījusies summa bija lielāka par manu sagatavoto budžetu

Kamēr kasiere skenēja preces, sāku tās likt maisiņā. Tikai izdzirdējis galīgo summu, pacēlu acis: 56,78 eiro. Lūdzu piemērot man pieejamās lojalitātes atlaides, taču summa nemainījās tik daudz, kā biju cerējis. Šim pirkumam biju līdzi paņēmis tieši piecdesmit eiro skaidrā naudā.

Vispirms lūdzu izņemt sieru. Tas maksāja 4,49 eiro, tāpēc šķita vieglākā izvēle – sviestmaizes vairākas dienas varēšu pagatavot arī citādi. Ekrānā palika 52,29 eiro. Joprojām par daudz.

Tad paskatījos uz kafiju. Par tās paciņu šajā iepirkumu grozā man būtu jāsamaksā 8,99 eiro. Lūdzu izņemt arī to. Galīgā summa samazinājās līdz 43,30 eiro. Kasiere abas preces mierīgi nolika malā, bet es saliku atlikušos pirkumus. Pēc otrās atteikšanās naudas pat palika pāri, tomēr tajā brīdī vairs negribējās aizkavēt rindu un no jauna pārkārtot visu grozu.

Visnepatīkamākais nebija tas, ka atgriezīšos bez kafijas vai siera. Nepatīkami bija saprast, ka atnācu ar sarakstu, izvairījos no spontāniem pirkumiem un tik un tā biju nepareizi aprēķinājis. Līdz tam man šķita, ka tieši saraksts pasargā no šādām situācijām.

Mājās sapratu, kā pietrūka manam sarakstam

Izlicis pirkumus uz galda, vēlreiz paņēmu čeku. Nebija vienas preces, par kuru varētu teikt: lūk, kur iztērēju visu naudu. Summa bija izveidojusies no ikdienišķām lietām, kuras veikalā vērtēju atsevišķi. Viena šķita nepieciešama, otra – pērkama ilgākam laikam, trešā – tikai nedaudz dārgāka, nekā atcerējos.

Es nevarēju godīgi pateikt, cik tieši tāds pats grozs maksāja pirms gada, jo iepriekšējo čeku man nebija. Tomēr tajā dienā skaidri sajutu, ka cenas, kas saglabājušās manā galvā, vairs neatbilda tam, kas bija jāsamaksā. Sarakstu biju sastādījis pēc vajadzībām, bet budžetu tam piešķīris gandrīz pēc nojautas.

Vēl pamanīju, ka vienā iepirkšanās reizē sakrita vairāki retāk pērkami produkti. Beidzās kafija, vajadzēja rīsus, auzu pārslas un sviestu. Šādā reizē es iztērēju vairāk, lai gan nākamajā nedēļā daļa šo produktu vairs nebūs jāpērk. Tomēr pie kases jāmaksā šodien, nevis prātā jāsadala summa nākamajām nedēļām.

Nākamreiz rēķināšu jau pie plaukta

Tagad blakus produktu sarakstam pierakstu aptuvenās summas un veikalā tās pārbaudu. Ja man ir 50 eiro, neplānoju iztērēt tos visus līdz pēdējam centam – atstāju rezervi sveramajiem produktiem un cenu atšķirībām. Dārgākos pirkumus saskaitu vispirms, kamēr vēl varu mierīgi nomainīt iepakojumu vai izvēlēties citu produktu.

Tāpat sāku rūpīgāk skatīties uz kilogramu un litru cenu. Mazāka summa uz etiķetes ne vienmēr nozīmē lētāku pirkumu, bet lielāks iepakojums ir izdevīgs tikai tad, ja es to izlietošu. Todien mājās atnesto vistu uzreiz sadalīju un daļu sasaldēju – vismaz negribēju, lai mēģinājums ietaupīt beidzas ar izmestu pārtiku.

Nākamajā rītā izvārīju kafiju no mājās vēl palikušajiem krājumiem. Ar to pietika. Bet telefonā pie jaunā pirkumu saraksta jau bija vēl viena aile – cena. Es gribēju, lai nākamreiz lēmumu par to, no kā varu atteikties, varētu mierīgi pieņemt pie plaukta, kamēr mani pirkumi vēl nebrauc pa kases lenti.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!