Kāpēc bērnībā pie radiatora žuva ābolu šķēlītes: to nozīme pārsteigs arī šodien

Rudenī virtuvē uz palodzes vai vienkārši uz radiatora parādījās šķīvis, papīrs vai plāns audums, kas bija noklāts ar ābolu šķēlītēm. Ejot garām, tu ik pa laikam paņēmi pa vienai – vēl mīkstai, siltai, nedaudz nobrūnējušai. Pieaugušie atkārtoja, lai neaiztiekot, jo „tās vēl nav pilnībā izžuvušas“, tomēr saldenā ābolu smarža tik un tā izplatījās pa visu māju.

Tagad, kad augļus var nopirkt jebkurā gadalaikā, šāds skats dažiem šķiet kā mīļa atmiņa no vecvecāku mājām. Taču āboli pie radiatora gulēja ne tikai mājīguma dēļ un ne tāpēc, ka saimniece negribēja tos izmest. Tas bija vienkāršs, gudrs veids, kā rudens ražu pārvērst krājumos ziemai.

Un pats interesantākais – žāvētajām šķēlītēm bieži vien nebija tikai viens pielietojums. Tās nonāca kompotā, pīrāgā, bērnu kabatās konfekšu vietā, bet dažkārt tās vienkārši apēda pie tējas. Tas, ko šodien dēvētu par dabisku uzkodu, tolaik bija ļoti praktiska mājsaimniecības sastāvdaļa.

Pie radiatora tās žuva nevis skaistuma dēļ

Rudenī ābolu bija tik daudz, ka apēst tos visus svaigus nebija iespējams. Īpaši ražīgos gados spaiņi ātri piepildīja pieliekamo, pagrabu vai balkonu, turklāt ne visas šķirnes saglabājās līdz pavasarim. Mīkstāki, sasisti vai ātrāk nogatavojošies augļi vispirms bija paredzēti pārstrādei – vārīšanai, sulas spiešanai, cepšanai un žāvēšanai.

Žāvēšana izvada lielu daļu mitruma, tāpēc ābolus var uzglabāt ievērojami ilgāk. Radiators mājās kļuva par lēnu, pastāvīgu siltuma avotu: ne tik karstu kā cepeškrāsns un neprasīja papildu izdevumus. Šķēlītes vajadzēja izklāt vienā kārtā, apgrozīt, sargāt no putekļiem un pacietīgi gaidīt, līdz tās kļūst elastīgas vai kraukšķīgākas – atkarībā no tā, kādam nolūkam tās vēlāk tiks izmantotas.

Šī metode īpaši noderēja dzīvokļos, kuros nebija krāsns, žāvētāja vai lielas saimniecības ēkas. Protams, pie radiatora nevarēja vienkārši atstāt nejauši sagrieztus augļus uz netīras virsmas. Taču uz tīra papīra, auduma vai paplātes tie žuva pamazām, un siltums paveica to, ko šodien bieži uzticam elektriskajam augļu žāvētājam.

Tāpēc ābolu šķēlīšu patiesais mērķis nebija izrotāt virtuvi un ne tikai iepriecināt bērnus ar smaržu. Tie bija mājās uzkrāti pārtikas krājumi. Neliela, lēta un ļoti skaidra mācība: kad ražas ir daudz, daļu no tās ir vērts sagatavot laikam, kad svaigu augļu būs mazāk vai tie maksās ievērojami dārgāk.

Kāpēc bērnībā pie radiatora žuva ābolu šķēlītes: to nozīme pārsteigs arī šodienAttēls: Pexels / Natalia Sevruk

Ziemā tās pārvērtās ne tikai kompotā

Daudziem pirmā asociācija ar žāvētiem āboliem ir kompota katls. Ūdenī ieliktās šķēlītes uzbrieda, piešķīra tam saldumu un smaržu, bet virtuve atkal atgādināja rudeni. Šādam dzērienam bieži pievienoja arī bumbierus, plūmes, ogas, dažkārt kanēli vai vēl dažas citas mājās pieejamas piedevas.

Taču ābolu šķēlītes bija arī vienkārša uzkoda. Bērnam tās aizstāja konfekti: saldas, košļājamas un ilgi nepalika rokās. Ģimenei tā bija ērta izvēle vakaram pie tējas vai ceļam, kad tās nebija ne jāietin, ne jāglabā ledusskapī.

Žāvētus ābolus varēja izmantot arī konditorejas izstrādājumos. Tos izmērcējot vai sīkāk sagriežot, šķēlītes derēja pīrāgu pildījumam, putrām, sacepumiem vai maizes mīklai. Kad mājās trūka svaigu augļu, šāda burka skapītī ļāva pagatavot kaut ko mājīgu no tā, kas šķita pavisam vienkāršs.

Šodien žāvētus augļus nereti pērk mazos, dārgākos iepakojumos. Bet agrāk mājās žāvētas ābolu šķēlītes liecināja par citādu attieksmi pret pārtiku: vērtīgs ir ne tikai tas, kas skaisti izskatās veikala plauktā. Vērtīgs ir arī nedaudz nobrūnējis ābols, ja tam laikus atrod vietu virtuvē.

Kāpēc šis paradums atgriežas mājās

Tagad radiatorus biežāk nokraujam ar veļu, bet augļiem mums ir cepeškrāsnis ar zemu temperatūru un īpaši žāvētāji. Tomēr pati ideja nekur nav pazudusi. Cilvēki atkal vēlas zināt, ko ēd, mazāk izmest un rudenī izmantot to, ko atnes dārzs, tirgus vai kaimiņu piedāvāts pilns ābolu maiss.

Ģimenei ar bērniem tas var būt arī vienkāršs kopīgs darbs. Vieni nomazgā ābolus, citi izņem sēklotnes, vēl citi kārto šķēlītes. Bērnam, kurš pats ir piedalījies, vēlāk bieži vien ir daudz interesantāk pagaršot to, ko viņš vairākas dienas redzēja maināmies.

Senioriem šāds skats var atgriezt pazīstamu mājas ritmu, bet strādājošiem cilvēkiem atgādināt, ka ne visam jābūt paveiktam ātri. Žāvēšanai nav vajadzīgas sarežģītas prasmes, bet gan kārtība un pacietība. Āboli jāizvēlas veseli, labi jānomazgā, jāsagriež līdzīga biezuma šķēlītēs, bet izžuvušie jāglabā cieši noslēgtā traukā sausā vietā.

No otras puses, nevajag romantizēt tikai radiatoru. Mūsdienu mājās tas var būt pārāk karsts, putekļains, šaurs, turklāt apkures sezona ne vienmēr sākas tad, kad āboli nogatavojas. Ja vēlas drošāku rezultātu, ērtāk izvēlēties cepeškrāsni, augļu žāvētāju vai labi vēdināmu, tīru vietu. Svarīgākais nav konkrēta ierīce, bet tas pats senais princips – neļaut labam ēdienam bez vajadzības aiziet bojā.

Ābolu šķēlītes pie radiatora bija mazs rudens rituāls, kurā ietilpa daudz vairāk nekā salda smarža. Tās atgādina laiku, kad krājumu veidošana ziemai sākās nevis veikalā, bet ar vienu sagrieztu ābolu uz virtuves palodzes.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!