Pēc vakariņām gribas sēsties uz dīvāna: divas minūtes kustību var mazināt cukura līmeņa kāpumu

Vakariņas beigušās, trauki salikti izlietnē, un ķermenis it kā pats zina ceļu līdz dīvānam. Pēc darba dienas gribas ietīties segā, ieslēgt seriālu un vismaz pusstundu vairs nekur nekustēties. Īpaši tad, ja šķīvī bijuši kartupeļi, rīsi, makaroni vai pie kafijas baudīts deserts.

Tomēr tieši pirmajām minūtēm pēc ēšanas var būt lielāka nozīme, nekā šķiet. Nav nepieciešams pārģērbties sporta treniņam, doties skriet vai vainot sevi par apēstajām vakariņām. Dažkārt pietiek ar nieka divām minūtēm mierīgas kustības, lai organisms ēdienu „sagaidītu“ maigāk.

Runa nav par brīnumainu triku, kas likvidē bagātīgas maltītes sekas. Tas ir vienkāršs ieradums, kas var palīdzēt mazināt glikozes, ko bieži dēvē par cukuru asinīs, līmeņa paaugstināšanos pēc ēšanas. Un pats svarīgākais – to iespējams īstenot pat tad, kad pēc vakariņām enerģijas gandrīz vairs nav.

Dīvāns vilina, bet ķermenis joprojām strādā

Pēc ēšanas gremošanas sistēma sāk intensīvu darbu. Ogļhidrāti no ēdiena tiek sadalīti glikozē, tā nonāk asinīs, un organismam tā ir jāizmanto vai jāuzkrāj. Ja pēc vakariņām cilvēks uzreiz uz ilgu laiku kļūst nekustīgs, muskuļi šajā procesā iesaistās mazāk.

Pat īslaicīga kustība dod muskuļiem darbu: tiem nepieciešama enerģija, tāpēc tie var aktīvāk izmantot asinīs esošo glikozi. Tādēļ tās līmeņa paaugstināšanās pēc ēšanas dažiem cilvēkiem var nebūt tik strauja. Tas ir īpaši būtiski cilvēkiem ar traucētu glikozes toleranci, diabētu vai tiem, kuri vienkārši pamana, ka pēc sātīgām vakariņām pārņem miegainība, smaguma sajūta un vēlme vairs neko nedarīt.

Cilvēks bieži dusmojas nevis par pašu ieteikumu izkustēties, bet par to, kā tas izklausās. Pēc garas dienas frāze „ej sportot“ var šķist vēl viens pienākums. Tāpēc divu minūšu ideja darbojas citādi: nav jākļūst par sportisku cilvēku, nav jāsvīst un nav jāupurē vakara atpūta.

Divas minūtes nav treniņš, tomēr tas jau ir signāls organismam

Sākt var vienkārši ar pastaigu pa māju. Kamēr vārās tēja, var dažas reizes mierīgi izstaigāt istabu, aiziet līdz logam, sakārtot virtuves darba virsmu vai uzkāpt un nokāpt pa kāpnēm, ja tās ir pa rokai. Kustībai nav jābūt iespaidīgai – svarīgāk ir, lai tā nebūtu pilnīga nekustēšanās.

Vienam cilvēkam patīkamāk būs divas minūtes pastaigāties ārā ap māju, citam – izkustēties virtuvē. Var veikt dažus lēnus pietupienus, balstoties pret krēslu, pacelt papēžus, mierīgi izvingrināt rokas un plecus. Ja sāp locītavas, reibst galva vai ārsts ir norādījis ierobežot fizisko slodzi, drošākā izvēle parasti ir lēna iešana vai individuāli pārrunāta kustēšanās.

Vislabāk šis ieradums iesakņojas tad, kad to piesaista jau esošai vakara darbībai. Piemēram, pēc ēšanas vispirms divas minūtes tiek sakārtota virtuve un tikai pēc tam sēžas uz dīvāna. Ģimenē var kopā apiet apli ap māju, bet cilvēks, kurš dzīvo viens, var vismaz aiziet līdz pastkastītei vai kāpņu telpas galam. Īsais laiks mazina pretestību: sev ir vieglāk pateikt „tikai divas minūtes“, nekā apsolīt pusstundu ilgu pastaigu.

Pēc vakariņām gribas sēsties uz dīvāna: divas minūtes kustību var mazināt cukura līmeņa kāpumuAttēls: Pexels / MART PRODUCTION

Dažādiem cilvēkiem viens un tas pats vakars izskatās atšķirīgi

Vecākiem ar maziem bērniem vakara pastaiga dažkārt izklausās pēc neīstenojamas greznības. Tomēr arī šeit kustība var notikt starp ikdienas darbiem: savākt rotaļlietas no grīdas, kopā aiziet nomazgāt rokas, pavadīt bērnu līdz citai istabai. Tā nav sporta programma, bet pēc ēšanas ķermenis nepaliek pilnīgi nekustīgs.

Vecākam cilvēkam, kuram ir grūtāk staigāt vai kurš baidās zaudēt līdzsvaru, nav jācenšas sekot jaunāko ģimenes locekļu tempam. Viņam var pietikt droši dažas reizes piecelties no krēsla, pastaigāties pa gaiteni, turoties pie stabila atbalsta, vai veikt ārsta vai fizioterapeita ieteiktos vingrojumus. Svarīgākais ir, lai mēģinājums uzlabot pašsajūtu nepārvērstos kritiena riskā.

Cilvēkiem, kuri strādā sēdošu darbu, šis nelielais pārtraukums var būt īpaši vērtīgs psiholoģiski. Cilvēks, kurš visu dienu pavadījis pie ekrāna, vakarā jūtas noguris, lai gan ķermenis faktiski ir maz kustējies. Divas minūtes pēc vakariņām nekompensēs visas dienas nekustīgumu, bet tās var kļūt par pirmo skaidro signālu pašam sev: atpūta nenozīmē pilnīgu sastingušu stāvokli.

Ne katru cukura līmeņa kāpumu var „izstaigāt“

Būtu kļūda domāt, ka īsa pastaiga ļauj ignorēt vakariņu sastāvu. Lielas porcijas, daudz saldu dzērienu, desertu vai ātri uzsūcamu ogļhidrātu organismam tik un tā būs lielāks pārbaudījums. Kustība pēc ēšanas ir palīdzība, nevis atļauja katru vakaru pārēsties.

Cilvēkiem, kuri lieto insulīnu vai glikozes līmeni pazeminošus medikamentus, fiziskā aktivitāte cukura līmeni asinīs var ietekmēt spēcīgāk. Ja parādās vājums, trīce, svīšana, reibonis vai citas neparastas sajūtas, nevajadzētu tās norakstīt tikai uz nogurumu. Šādos gadījumos kustēšanās laiku un intensitāti ir vērts pārrunāt ar ārstu vai diabēta aprūpes speciālistu.

Bizness un veselības padomi cilvēkiem bieži piedāvā divas galējības: vai nu perfektu uzturu, vai intensīvus sporta treniņus. Taču ikdienā darbojas nevis perfekti plāni, bet mazi lēmumi, kurus var atkārtot rīt. Vakariņas, divas minūtes kustību un tikai tad dīvāns – tā ir daudz reālāka formula nekā solījums no pirmdienas dzīvot bez pārmetumiem.

Ķermenim pēc vakariņām nav vajadzīgs sods par apēsto ēdienu. Tam bieži pietiek ar īsu atgādinājumu, ka muskuļi joprojām ir tepat un var palīdzēt paveikt savu darbu. Dīvāns nekur nepazudīs, bet divas minūtes pirms tā var kļūt par mazu ieradumu, kas ilgtermiņā šķiet nevis pienākums, bet rūpes par sevi.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!