Internetā izplatās teorija, ka laiks atkal ir palēninājies: kāds te sakars ar milzīgo paātrinātāju?

Otrdiena šķiet neparasti gara, vakarā vēl paliek laiks, bet nedēļas nogale pirmo reizi ilgā laikā nepazūd vienā mirklī. Sociālajos tīklos šādām sajūtām tiek piedāvāts negaidīts skaidrojums: proti, pēc Lielā hadronu paātrinātāja apturēšanas laiks beidzot atgriezies ierastajā ritmā. Cilvēki dalās bērnības atmiņās un cits citam jautā: „Vai arī jūs to pamanījāt?“

Šī teorija ir pievilcīga, jo runā par pazīstamu sajūtu. Šķiet, vēl pavisam nesen bija janvāris, bet tagad jau jādomā par gada beigām. Bērnībā vasara ietilpa atsevišķā dzīvē, bet pieaugušā vecumā atvaļinājums dažkārt beidzas, tikko esam paspējuši pie tā pierast. Gribas saprast, kur pazūd laiks, un saņemt skaidrāku atbildi nekā „mēs visi tā dzīvojam“.

Tomēr Lielajam hadronu paātrinātājam nav slēdža, kas paātrinātu vai palēninātu mūsu ikdienu. Sociālajos tīklos izplatītais stāsts sasaista fizikas ierīci ar subjektīvu sajūtu, taču šādu saistību nepierāda. Interesantāks jautājums ir – kāpēc viens un tas pats stundas vai nedēļas posms mums patiešām var šķist pilnīgi atšķirīgs.

Paātrinātājs pēta daļiņas, nevis kontrolē mūsu pulksteņus

Stāsta centrā ir Lielais hadronu paātrinātājs, kas atrodas uz Šveices un Francijas robežas. Tajā daļiņas tiek paātrinātas līdz ļoti lielam ātrumam un saduras, bet zinātnieki pēta šo sadursmju rezultātus. Tā ir sarežģīta daļiņu fizika, ko interneta stāstos ir viegli pārvērst par kaut ko noslēpumainu un grūti pārbaudāmu.

Teorijas piekritēji paātrinātāja darba pārtraukumu pasniedz kā iemeslu, kura dēļ cilvēkiem dienas it kā kļuvušas garākas. Taču pat tad, ja ierīce kādā konkrētā laikā tiek apturēta tehniskās apkopes vai atjaunināšanas dēļ, tas neapstiprina nekādu ietekmi uz cilvēka laika izjūtu. Divas lietas, kas pamanītas vienlaikus, vēl nenozīmē, ka viena izraisīja otru.

Lielais daļiņu ātrums un relativistiskās parādības, kas tiek pētītas fizikā, arī nedod pamatu apgalvot, ka šī ierīce maina dienu ilgumu Viļņā, Londonā vai Tokijā. Paātrinātāja darbība neizskaidro, kāpēc viena darba sanāksme šķiet bezgalīga, bet trīs stundas kopā ar draugiem paiet nemanot.

Kāpēc bērnības vasaras atmiņās ir tik garas?

Mēģinot novērtēt aizvadīto gadu, mēs neatskatām precīzu iekšējo ierakstu. Mēs atceramies notikumus: ceļojumu, pārcelšanos, pirmo darba dienu, iepazīšanos vai grūtu sarunu. Jo vairāk kādam laikposmam ir izteiksmīgu mirkļu, jo vairāk par to varam pastāstīt.

Bērnībā daudz kas tiek piedzīvots pirmo reizi. Jauna klase, pirmais patstāvīgais brauciens autobusā, iemācīšanās braukt ar velosipēdu, vasara citā vietā. Pieaugušā vecumā ikdiena var kļūt līdzīgāka: tas pats ceļš uz darbu, tie paši uzdevumi, ierasti vakari. Atskatoties uz šādiem mēnešiem, tos ir grūtāk atšķirt citu no cita.

Tomēr būtu pārāk vienkārši teikt, ka pieaugušu cilvēku smadzenes „pārstāj fiksēt detaļas“. Arī pieaugušie piedzīvo jaunas lietas, un arī bērniem laiks var skriet ātri. Vecums nav vienīgais skaidrojums. Svarīgi ir tas, ko mēs darām, kam pievēršam uzmanību un kā vēlāk atceramies šo laikposmu.

Te slēpjas arī no pirmā acu uzmetiena dīvaina atšķirība: atvaļinājuma diena var paskriet ļoti ātri, taču vēlāk atmiņās šķist saturīga un gara. Garlaicīga pēcpusdiena var vilkties grūti, bet pēc mēneša mēs par to gandrīz neko vairs neatcerēsimies. Laiks, ko piedzīvojam tagad, un laiks, ko vērtējam, atskatoties pagātnē, ne vienmēr šķiet vienāds.

Gaidot minūtes kļūst garākas, bet komentāri pastiprina iespaidu

Kad gaidām svarīgu zvanu, mēs biežāk paskatāmies pulkstenī. Ir pagājušas trīs minūtes, lai gan šķita, ka vajadzēja paiet vismaz piecpadsmit. Līdzīgi var notikt ilgā sanāksmē vai gaidot aizkavējušos autobusu: uzmanība pastāvīgi atgriežas pie jautājuma, cik vēl atlicis.

Iesaistoties kādā nodarbē, mēs varam nepamanīt pulksteni. Saruna, interesants uzdevums vai nodarbe aizņem uzmanību, tāpēc pagājušais laiks pārsteidz. Šīm ikdienas atšķirībām nav vajadzīgs nekāds ārējs „laika regulators“. Taču, izdzirdot pārliecinošu teoriju, pat ierastā gaidīšanas sajūta var šķist tās apstiprinājums.

Sociālie tīkli šādam iespaidam piešķir papildu spēku. Pēc viena videoklipa noskatīšanās un atbalstošu komentāru izlasīšanas mēs varam sākt rūpīgāk vērot tieši lēni slīdošās minūtes. Savukārt dienu, kas atkal paskrējusi nemanot, vienkārši aizmirst, jo tā neatbilst dzirdētajam skaidrojumam.

Simtiem līdzīgu komentāru parāda, ka cilvēki atpazīst aprakstīto sajūtu. Tie paši par sevi neapstiprina tās cēloni un nepierāda, ka tā jūtas visi. Tāpat pēc populāra videoklipa nevar noteikt, ka cilvēci pārņēmusi vienāda „digitālā apātija“. Tas ir skanīgs apzīmējums, kam būtu vajadzīgs daudz vairāk pamatojuma.

Kā atgūt sajūtu, ka diena nav pazudusi?

Nav jāgaida zinātnieku lēmumi, lai savā ikdienā pamanītu vairāk. Var sākt ar vienkāršu jautājumu: ko es atceros no pagājušās nedēļas? Ja atbildēt ir grūti, ir vērts padomāt, vai dienās bija laiks nodarbei, kas mums patiešām ir svarīga, un vai mēs to pamanījām, steidzoties.

Tam nav nepieciešami dārgi ceļojumi vai lielas dzīves pārmaiņas. Var izvēlēties citu pastaigas maršrutu, izmēģināt jaunu nodarbi, satikt sen neredzētu cilvēku. Šādas izvēles var piešķirt dienām vairāk atšķirību un atmiņu. Tās nepalielina stundu skaitu, bet ļauj vēlāk skaidrāk pateikt, ar ko dzīvojām.

Ir lietderīgi arī laiku pa laikam nolikt tālruni malā. Paēst, nelasot ziņas, doties pastaigā, pastāvīgi nepārbaudot paziņojumus, sarunas laikā klausīties sarunu biedrā. Vakarā var pierakstīt vienu atmiņā palikušu dienas mirkli – nevis produktivitātes dēļ, bet lai pamanītu to, kas citādi pazustu kopējā steigā.

Ja dienas šķiet smagas un garas nepārtrauktas gaidīšanas vai pārguruma dēļ, vēl vairāk jaunu nodarbju ne vienmēr būs tas, kas vajadzīgs. Dažkārt lietderīgāk ir samazināt saistību skaitu un ļaut sev atpūsties. Bērnības vasaras neatgriezīsies, apturot paātrinātāju, taču vakars var kļūt vairāk savs, ja vismaz daļu no tā pavadām tā, kā patiešām vēlējāmies.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!