Vadītāji vairs nevēlas tikt novēroti savā automašīnā: jaunos modeļus kaitina nevis dzinēji, bet kameras salonā

Automašīna ilgu laiku bija viena no pēdējām vietām, kur cilvēks jutās diezgan brīvi. Iekāp, aizver durvis, ieslēdz mūziku un brauc savās gaitās. Taču jaunāko modeļu salonos arvien biežāk parādās kameras, sensori, sejas uzraudzības sistēmas, elektroniskie rokturi un ekrāni, ar kuriem jāvada pat visvienkāršākās funkcijas.

Daļai pircēju tas vairs nav ērtums, bet gan robeža, kuru viņi nevēlas pārkāpt. Cilvēki sāk meklēt automašīnas, kurās būtu mazāk salona uzraudzības, mazāk ekrānu un vairāk vienkāršu fizisku pogu. Citiem vārdiem sakot, arvien vairāk vadītāju vēlas nevis „visviedāko“ automašīnu, bet tādu, kas vienkārši ļauj braukt bez sajūtas, ka kāds nepārtraukti skatās sejā.

Par šo tendenci rakstīja arī „Wall Street Journal“, aprakstot vadītājus, kuri apzināti izvairās no jaunākajām tehnoloģijām. Vieni veido nevēlamo funkciju sarakstus, citi izvēlas vecākas automašīnas, bet vēl citi meklē modeļus, kuros joprojām saglabājušies ierastie slēdži.

Kāpēc salona kameras sāka radīt neuzticēšanos

Automašīnu ražotāji šādas sistēmas pasniedz kā drošības līdzekli. Kamera var uzraudzīt, vai vadītājs neaizmieg, vai viņš skatās uz ceļu un vai pārāk ilgi nenovērš skatienu uz sāniem. Ja sistēma nolemj, ka uzmanība ir mazinājusies, tā brīdina ar skaņu, attēlu vai vibrāciju.

No pirmā acu uzmetiena tas šķiet loģiski. Noguris vadītājs vai vadītājs, kurš pārbauda tālruni, uz ceļa apdraud ne tikai sevi, bet arī citus. Taču problēma sākas tad, kad cilvēks sāk justies novērots pat tad, kad viņš vienkārši brauc uz darbu, ved bērnu uz skolu vai stāv sastrēgumā.

Vadītājiem rodas vienkārši jautājumi: kas tieši tiek fiksēts? Vai dati tiek glabāti? Vai tos var nodot apdrošinātājiem, ražotājiem, servisiem, programmatūras partneriem? Vai automašīna tikai brīdina par nogurumu, vai arī vienlaikus veido vadītāja uzvedības profilu?

Kad atbildes nav skaidras, pat drošības tehnoloģija sāk izskatīties pēc privātuma riska.

ES noteikumi nozīmē, ka uzraudzības būs tikai vairāk

Šī tendence radusies ne tikai ražotāju vēlmes dēļ piepildīt automašīnas ar jaunumiem. Eiropā drošības prasības jaunām automašīnām kļūst stingrākas. Jauno modeļu aprīkojumam arvien biežāk jāatpazīst vadītāja nogurums, uzmanības zudums un bīstamas situācijas.

Tas nozīmē, ka nākotnē vadītāja uzvedību uzraugošās sistēmas kļūs nevis par izņēmumu, bet gan par normu. Automašīna varēs ne tikai pīkstēt, ja nebūs piesprādzēta drošības josta, bet arī sekot acu virzienam, galvas kustībām un reakcijai uz ceļu.

Mērķis ir skaidrs – mazāk avāriju. Taču daļa pircēju saskata arī otru pusi: jo vairāk obligāto sensoru, jo mazāka izvēle tiem, kuri nevēlas ar kamerām uzraudzītu salonu.

Agrāk cilvēks varēja izvēlēties automašīnu pēc dzinēja, virsbūves tipa, degvielas patēriņa vai cenas. Tagad arvien biežāk jāinteresējas arī par to, kādas sistēmas jūs uzraudzīs braukšanas laikā.

Vadītājus kaitina drošības sistēmasAttēls: Ilustratīvs attēls

Ekrāni pogu vietā kļuva par vēl vienu neapmierinātības iemeslu

Vadītājus kaitina ne tikai kameras. Lielu neapmierinātību rada arī lielie skārienekrāni, kas aizstājuši ierastās pogas. Dažās automašīnās ar ekrāna palīdzību jāregulē temperatūra, ventilators, sēdekļu apsilde, spoguļi vai pat elementāras salona funkcijas.

Uz papīra tas izskatās moderni. Realitātē vadītājam jāskatās izvēlnē, vairākas reizes jānospiež un jānovērš uzmanība no ceļa. Vecai fiziskai pogai bija viena priekšrocība – to varēja atrast, gandrīz neskatoties.

Tieši tāpēc daži ražotāji jau sāk atkāpties no galējas ekrānu pielūgsmes. „Volkswagen“ ir atzinis, ka atteikšanās no fiziskajām pogām bija kļūda, un sola tās atgriezt vismaz svarīgākajām funkcijām.

Tas parāda, ka pircēju pacietībai ir robežas. Automašīna var būt vieda, taču, ja, lai palielinātu apsildi, jāklīst pa ekrāna izvēlni, šāds „progress“ sāk izskatīties absurds.

Kāpēc daļa cilvēku izvēlas vecākas automašīnas

Kad jaunās automašīnas kļūst arvien līdzīgākas datoriem uz riteņiem, daļa vadītāju pievēršas vecākiem modeļiem. Ne tāpēc, ka tie noteikti būtu labāki visos aspektos, bet gan tāpēc, ka tajos ir mazāk liekas elektronikas.

Vecākā automašīnā biežāk ir fiziskas pogas, vienkāršāki durvju rokturi, mazāk programmatūras, mazāk kameru un mazāk sistēmu, kas nepārtraukti atgādina, koriģē vai brīdina. Dažiem tas nozīmē lielāku kontroli un mazāku satraukumu.

Citi meklē jaunas, bet vienkāršākas automašīnas – tādas, kurās joprojām saglabājusies skaidra vadība, nevis visa salona loģika pārcelta uz ekrānu. Tas kļūst par jaunu pirkšanas kritēriju: ne tikai tas, cik automašīna maksā, bet arī tas, cik ļoti tā iejaucas vadītāja ikdienā.

Drošība vai izsekošana – kur ir robeža?

Svarīgākais jautājums nav vienkāršs. Vadītāja uzmanības uzraudzības sistēmas patiešām var palīdzēt izvairīties no negadījumiem. Noguris vadītājs, ilgs brauciens, monotons lielceļš – šādās situācijās brīdinājums var būt ļoti svarīgs.

Taču drošībai nevajadzētu kļūt par universālu attaisnojumu arvien vairāk datu vākšanai. Ja sistēma uzrauga cilvēku, pircējam ir skaidri jāzina, ko tā dara, kur nonāk informācija un vai viņš var kontrolēt iestatījumus.

Automašīna arvien biežāk kļūst ne tikai par transportlīdzekli, bet arī par datu vākšanas ierīci. Tā zina, kur jūs braucat, cik strauji bremzējat, kur apstājaties, kādus maršrutus izvēlaties, bet tagad – arī to, kā izskatāties, vadot automašīnu.

Tāpēc daļas pircēju pretestība ir saprotama. Viņi nebūt nav pret drošību. Viņi ir pret sajūtu, ka par savu naudu pērk priekšmetu, kas viņus nepārtraukti analizē.

Automašīnu nākotne būs viedāka, bet pircēji jau dod signālu

Visticamāk, tuvākajos gados kameru, sensoru un automātisko brīdinājumu automašīnās nekļūs mazāk. Drošības noteikumi virzās vienā virzienā, un ražotāji turpinās veidot sistēmas, kas uzrauga arvien vairāk vadītāja darbību.

Taču pircēju reakcija jau kļūst pārāk liela, lai to varētu ignorēt. Cilvēki vēlas skaidrību, izvēli un vienkāršu vadību. Viņi vēlas automašīnu, kas palīdz, bet nepārņem pilnīgu kontroli. Tādu, kas brīdina, bet neliek justies kā kamerai uz riteņiem.

Šī cīņa tikai sākas. Vienā pusē – drošības tehnoloģijas un regulējums. Otrā – vadītāji, kuri vairs nevēlas tikt novēroti ikreiz, kad iedarbina automašīnu.

Un šķiet, ka nākotnē, izvēloties automašīnu, būs jāvaicā ne tikai „cik daudz degvielas tā patērē“ vai „cik tālu nobrauc ar vienu uzlādi“. Arvien biežāk skanēs cits jautājums: cik daudz tā zina par mani?