Ābolu grozs piepildījās ātrāk, nekā gaidīts: tā augļi ilgāk paliks stingri

Vēl tikai vakar uz virtuves galda gulēja daži pirmie āboli, bet šodien grozs jau ir tik pilns, ka, izņemot vienu, pārējie sāk ripot uz grīdas. Dārzā raža izskatās pēc īsta prieka, tomēr pēc dažām nedēļām šis prieks reizēm pārvēršas vilšanās sajūtā: skaisti, kraukšķīgi augļi kļūst mīksti, brūni vai sāk izdalīt skābenu smaržu.

Visbiežāk āboli sabojājas nevis tāpēc, ka to ir pārāk daudz. Problēma sākas tad, kad visi augļi tiek sabērti vienā siltā grozā, atstāti pie loga vai glabāti kopā ar tiem, kuriem jau ir kaut mazākā plaisa. Daži vienkārši risinājumi var ievērojami pagarināt laiku, kurā ābols paliek stingrs un sulīgs.

Šeit svarīgākas nav sarežģītas viltības, bet gan mierīga ražas šķirošana un piemērota vieta mājās. Ābols nav kartupelis, ko var aizmirst maisā līdz pavasarim, taču arī tas nav obligāti jāapēd vai jāpārstrādā vienas nedēļas nogales laikā.

Vispirms – nemazgāt un nesabērt visus vienā kaudzē

Pārnesot ābolus no dārza, roka bieži pati sniedzas pie izlietnes: gribas nomazgāt putekļus, lapiņas, visu skaisti sakārtot. Ilgākai glabāšanai to darīt nevajag. Uz mizas palikušais mitrums, īpaši, ja augļi pēc mazgāšanas nav pilnībā nožuvuši, var veicināt puvi un pelējumu.

Labāk ābolus rūpīgi pārlasīt ar sausām rokām. Kastē, kas paredzēta ilgākai glabāšanai, vajadzētu nonākt tikai stingriem, nebojātiem augļiem ar veselu mizu. Ieplaisājuši, tārpaini, stiprāk sasisti vai jau kļūstoši mīksti āboli nav slikti – tos vienkārši vērts atlikt pīrāgam, kompotam, ābolu biezenim vai ikdienas uzkodai.

Viens ābols, kas sācis bojāties, var ātri sabojāt noskaņojumu visam grozam. Tas izdala vairāk mitruma un gāzu, bet saskare ar kaimiņiem palīdz bojāšanās procesam izplatīties. Tāpēc augļus nevajadzētu saspiest augstā kaudzē: daudz drošāk tos izkārtot vienā vai divos slāņos, lai tos nesaspiestu pašu svars.

Vēsums ābolam ir svarīgāks par skaistu vietu virtuvē

Liels grozs uz galda izskatās omulīgi, īpaši rudenī, tomēr silta virtuve āboliem nav labvēlīga. Blakus cepeškrāsnij, radiatoram, saulainā palodzē vai virs ledusskapja tie nogatavojas ātrāk, zaudē mitrumu un sāk kļūt mīksti. Jo siltāks, jo ātrāk no kraukšķīga augļa paliek miltains ābols.

Ilgākai glabāšanai vislabāk atrast vēsu, tumšu, bet nesalstošu vietu: vēsāku pieliekamo, pagrabu, iestiklotu balkonu, ja temperatūra tur nenoslīd zem nulles. Nelielu daudzumu var glabāt ledusskapja augļu nodalījumā. Tur āboli parasti saglabājas labāk nekā bļodā uz galda, tikai tos nevajadzētu sabāzt tik cieši, lai augļi tiktu saspiesti.

Ja mājās nav ne pagraba, ne vēsa pieliekamā, vērts virtuvē glabāt tikai nelielu porciju, bet pārējos ābolus sadalīt vairākās kastēs vēsākajā pieejamajā vietā. Der kartona kaste vai koka kastīte, izklāta ar tīru papīru. Plastmasas maisiņš, kurā uzkrājas kondensāts, bieži kļūst nevis par palīgu, bet par īsāko ceļu pie mitriem, plankumainiem augļiem.

Ābolu grozs piepildījās ātrāk, nekā gaidīts: tā augļi ilgāk paliks stingriAttēls: Pixabay / congerdesign

Kāpēc āboli nevēlas kaimiņos visus augļus

Nogatavojoties āboli izdala etilēnu – dabisku gāzi, kas veicina nogatavošanos. Tas ir noderīgi, kad uz galda atrodas vēl ciets bumbieris vai nepieciešams, lai banāns ātrāk nogatavotos. Taču pilnā grozā šis process nozīmē, ka augļi cits citu it kā steidzina novecot.

Tāpēc ābolus vērts glabāt atsevišķi no citiem augļiem un dārzeņiem, īpaši no banāniem, bumbieriem un augļiem, kas ātri nogatavojas. Arī ledusskapī ābolu nodalījumam nevajadzētu kļūt par kopīgu vietu visam, kas neietilpst plauktos. Atsevišķa telpa palīdz arī pašam cilvēkam ātrāk pamanīt, vai kāds ābols nav sācis kļūt mīksts.

Šis noteikums ir īpaši aktuāls ģimenei, kas ražu atved vienā reizē un pēc tam cer ar to iztikt vairākas nedēļas. Bērni bieži paņem skaistāko ābolu no augšas, bet apakšā paliek nepamanīti augļi, kurus jau spiež citi. Senioriem vai mazākas saimniecības cilvēkiem ērtāk ir vairākas vieglākas kastes nekā viens smags grozs: tā ir vienkāršāk regulāri pārskatīt krājumus un visu pārvietot, nepārgurstot.

Raža ir jāpārbauda, nevis jānoliek un jāaizmirst

Āboli vislabāk saglabājas tad, kad tos ik pēc dažām dienām vai vismaz reizi nedēļā īsi pārskatām. Tam nav nepieciešams izņemt katru augli un ilgi to aplūkot – pietiek pievērst uzmanību jauniem plankumiem, mīkstām vietām, mitrumam kastes apakšā vai mainītai smaržai. Pamanīts bojāts ābols nekavējoties jānošķir.

Šis ieradums ir noderīgs arī tāpēc, ka dažādas šķirnes saglabājas nevienādi. Daži āboli paredzēti ēšanai uzreiz pēc noplūkšanas – tie ir aromātiski, sulīgi, bet ilgi neglabājas. Citi var saglabāties ilgāk, ja tie noplūkti sausā laikā, nav pārgatavojušies un nav nomesti zemē. Tāpēc ir saprātīgi vispirms apēst pašus aromātiskākos, mīkstākos vai ar mazākajiem bojājumiem, bet stingrākos atstāt vēlākam laikam.

Cilvēks dusmojas ne tikai par dažiem sapuvušiem āboliem. Žēl dārzā ieguldītā darba, ražas novākšanai patērētā laika un tās rudens garšas, ko gribējās saglabāt vismaz līdz ziemas sākumam. Tajā pašā laikā nav jācenšas sasniegt neiespējamo – pat lieliski uzglabāts ābols pēc kāda laika mainīsies, tāpēc ražu ir vērts ne tikai sargāt, bet arī laikus izmantot.

Pilnam ābolu grozam nav jānozīmē steiga vārīt desmit burkas vai tajā pašā dienā izdalīt augļus visiem kaimiņiem. Izšķiroti nebojāti āboli, vēsa un tumša vieta, sausas virsmas un regulāra pārbaude ļauj ražai dzīvot savā ritmā. Bet kraukšķīgs ābols novembrī vai decembrī atgādina vienkāršu lietu: dažkārt lielāko atšķirību rada nevis lielākas pūles, bet gan piemērots stūrītis, kur to nolikt.