Trauku mazgājamā mašīna mazgāja arvien sliktāk, bet meistars divās minūtēs parādīja, ko piecus gadus darījām nepareizi

Sākumā šķita, ka trauku mazgājamā mašīna vienkārši ir nogurusi. Tā nebija salūzusi, nebija apstājusies, nebija sākusi laist ūdeni, bet vienkārši kaut kā vairs nemazgāja tā, kā vajag. Pēc mazgāšanas glāzes palika matētas, uz šķīvjiem dažreiz bija redzams taukains spīdums, bet karotīšu iedobēs palika mazas drupatas. Mēs, protams, darījām to, ko šādās situācijās dara lielākā daļa cilvēku, — vainojām tabletes.

Pirkām citas. Dārgākas. Ar „viss vienā“, ar spīdumu, ar citronu, ar kaut kādām papildu bumbiņām iekšpusē. Dažas dienas šķita, ka ir it kā labāk, bet pēc tam atkal bija tas pats. Tad sākām vainot ūdeni, programmu, veco tehniku un pat sevi, domājot, ka varbūt pārāk daudz gaidām no trauku mazgājamās mašīnas, kurai jau ir pieci gadi.

Tikai kādā vakarā pacietība beidzās. Pēc pilnas programmas izņēmu glāzes, un tās izskatījās tā, it kā būtu tikai noskalotas ar aukstu ūdeni. Sieva teica:

– Varbūt izsauksim meistaru, kamēr tā vēl nav pilnībā salūzusi?

Es nomurmināju, ka droši vien būs sūknis, smidzinātāji, elektronika vai vēl kaut kas par pāris simtiem eiro. Bet mēs piezvanījām.

Meistars atvēra durvis un uzreiz pajautāja vienu lietu

Meistars atbrauca nākamajā dienā. Nekādu lielu ceremoniju. Viņš atvēra trauku mazgājamo mašīnu, paskatījās iekšā un pajautāja:

– Vai filtru bieži tīrāt?

Es kaut kā automātiski atbildēju:

– Nu… dažreiz.

Tas „dažreiz“ patiesībā nozīmēja — tad, kad jau pamani kaut ko briesmīgu vai kad sāk parādīties smaka. Meistars neko neteica, tikai izņēma apakšējo grozu, pagrieza filtru un izvilka to.

Man bija kauns.

Uz filtra nebija vienkārši dažas drupatas. Tur bija tauku kārta, kafijas biezumu atliekas, mazi makaronu gabaliņi, kaut kas līdzīgs sīpola plēvītei un vēl tāda pelēcīga masa, ko labāk pat nenosaukt. Meistars parādīja ar pirkstu:

– Lūk, te ir jūsu „bojājums“.

Tad viņš noņēma apakšējo smidzinātāja sviru. Dažas atveres bija aizsērējušas. Vienā atradām kaut kādu smalku graudiņu, citā — cietu ēdiena palieku. Viņš noskaloja to zem krāna, pakratīja, vēlreiz pārbaudīja un teica:

– Ja ūdens normāli neizkļūst caur smidzinātājiem, tad tablete var būt pati dārgākā. Tā tik un tā neko kārtīgi nenomazgās.

Viss ilga varbūt divas minūtes. Bet mēs piecus gadus dzīvojām ar domu, ka trauku mazgājamā mašīna „pati sevi izmazgā“.

Galvenā kļūda — domājām, ka trauku mazgājamā mašīna ir atkritumu smalcinātājs

Meistars pateica ļoti vienkārši: trauku mazgājamā mašīna mazgā traukus, bet tā nav paredzēta ēdiena palieku likvidēšanai. Un mēs to tieši tā arī izmantojām. Šķīvjus likām iekšā ar mērces paliekām, rīsu graudiem, dažreiz pat ar piekaltušiem makaroniem. Protams, lielos gabalus nokasījām, bet visu pārējo atstājām ar domu — „lai pati nomazgā“.

Problēma ir tā, ka šīs paliekas nekur brīnumaini nepazūd. Daļa paliek filtrā, daļa var aizsprostot smidzinātājus, daļa nosēžas uz sieniņām un gumijām. Tad trauku mazgājamā mašīna sāk smakot, ūdens cirkulē sliktāk, tablete izšķīst sliktāk, bet trauki pēc mazgāšanas izskatās tā, it kā nebūtu līdz galam tīri.

Meistars paskaidroja, ka šķīvji nav jāberž zem krāna līdz ideālam spīdumam. Bet ēdiena paliekas ir obligāti jānokasa. Nevis ūdens taupīšanas vai ekoloģijas dēļ, bet vienkārši pašas trauku mazgājamās mašīnas dēļ. Šķīvis var būt netīrs, bet tajā nedrīkst peldēt vakariņu paliekas.

Ko labāk nemazgāt trauku mazgājamajā mašīnā?Attēls: Ilustratīvs attēls

Otrā kļūda — visu salikām kā koferī pirms ceļojuma

Tad viņš paskatījās, kā mēs parasti saliekam traukus. Arī par to saņēmām aizrādījumus. Lielos šķīvjus dažreiz likām pārāk tuvu vienu otram, bļodas apgriezām tā, ka ūdenim bija grūti iekļūt iekšpusē, bet katlus apakšā sabāzām tā, ka tie aizšķērsoja smidzinātāja ceļu. Ja pēc vakariņām trauku ir daudz, gribas visu salikt vienā reizē. Bet trauku mazgājamajā mašīnā vairāk ne vienmēr nozīmē labāk.

Meistars ar roku pagrieza apakšējo sviru. Tā aizķērās aiz vienas lielākas bļodas.

– Lūk. Ja programma tiek palaista šādi, šī svira negriežas. Tad puse trauku vienkārši saņem nevis mazgāšanu, bet tvaiku un cerību.

Šis teikums man palika atmiņā. Jo tas ļoti precīzi raksturoja mūsu situāciju. Mēs cerējām uz labu rezultātu, bet paši salikām traukus tā, ka ūdens pat nevarēja normāli sasniegt to virsmas.

Trešā kļūda — izmantojām tikai īsās un „eko“ programmas

Vēl viena lieta bija programmas. Visbiežāk izvēlējāmies īso vai ekonomisko režīmu. Tas šķita loģiski: taupām elektrību, ūdeni un laiku. Bet, ja trauku mazgājamā mašīna pastāvīgi mazgā taukainus katlus, šķīvjus pēc vakariņām un glāzes ar nosēdumiem, ar maigajām programmām vien dažreiz nepietiek.

Meistars ieteica vismaz reizi nedēļā vai divās palaist karstāku programmu, īpaši, ja bieži mazgājam taukainākus traukus. Bet reizi mēnesī — tukšu trauku mazgājamo mašīnu ar īpašu tīrīšanas līdzekli vai vismaz parastu karsto ciklu, lai izmazgātos iekšpuse, gumijas, smidzinātāji un caurulītes.

Piecu gadu laikā īpašo trauku mazgājamās mašīnas tīrīšanas līdzekli izmantojām varbūt divas reizes. Un arī abas reizes tad, kad jau bija slikta smaka.

Ceturtā kļūda — ignorējām sāli un skalošanas līdzekli

Vēl bija sāls. Precīzāk — tā trūkums. Kad iedegās lampiņa, mēs dažreiz atliekām papildināšanu. Šķita, ka nekas traks, jo taču ir tabletes „viss vienā“. Bet meistars teica, ka, ja ūdens ir ciets, ar vienu tableti ne vienmēr pietiks. Sāls ir nepieciešama ūdens mīkstināšanas sistēmai, bet skalošanas līdzeklis palīdz traukiem labāk nožūt un samazina traipus uz glāzēm.

Tajā vakarā pirmo reizi kārtīgi atvēru instrukciju un iestatīju ūdens cietību atbilstoši mūsu pilsētai. Piecus gadus pat nebiju iedomājies, ka to var regulēt. Trauku mazgājamā mašīna darbojās ar rūpnīcas iestatījumiem, bet mēs tikai dusmojāmies, ka glāzes nespīd.

Pēc vienas tīrīšanas trauku mazgājamā mašīna sāka mazgāt kā cita

Meistars iztīrīja filtru, izskaloja smidzinātājus, pārbaudīja, vai svira griežas, un lika mums nopirkt sāli, skalošanas līdzekli un tīrīšanas līdzekli. Liels remonts nebija vajadzīgs. Nekādas detaļas viņš nemainīja. Rēķins bija par izsaukumu un konsultāciju, bet es aizgāju ar sajūtu, ka samaksājām nevis par remontu, bet par mācību.

Tajā pašā vakarā palaidām karstu tukšo ciklu ar tīrīšanas līdzekli. Nākamajā dienā salikām traukus jau citādi: bez ēdiena paliekām, nepārblīvējot, pārbaudot, vai smidzinātājs brīvi griežas. Rezultāts bija tik acīmredzams, ka kļuva pat smieklīgi. Glāzes iznāca tīrākas, uz šķīvjiem nebija taukainas kārtas, un smaka iekšpusē gandrīz bija pazudusi.

Un tad es sapratu, ka piecus gadus mums nebija slikta trauku mazgājamā mašīna. Mums bija laba trauku mazgājamā mašīna, kuru mēs paši lēnām smacējām.

Tagad mums ir ļoti vienkāršs noteikums

Tagad es filtru izmazgāju reizi nedēļā. Tas aizņem varbūt divas minūtes. Smidzinātājus pārbaudu reizi mēnesī. Ēdiena paliekas no šķīvjiem nokasām uzreiz. Traukus vairs nesabāžam tā, ka durvis tik tikko aizveras. Ja ieliekam lielāku katlu vai bļodu, ar roku pagriežam apakšējo sviru un pārbaudām, vai tā nekam neaizķeras.

Izklausās pēc sīkumiem, bet atšķirība ir milzīga. Trauku mazgājamā mašīna vairs nesmako, mazgā labāk, tabletes izšķīst normāli, un mēs vairs neapsveram iespēju iegādāties jaunu tehniku.

Visjocīgākais šajā stāstā ir tas, ka atbilde nebija kaut kur dziļi elektronikā. Tā bija pašā apakšā, zem apakšējā groza, tajā filtrā, kuru mēs gandrīz nekad negribējām redzēt.

Dažreiz sadzīves tehnika sabojājas. Bet dažreiz tā vienkārši nogurst no mūsu paradumiem.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!