1,5 grādu robeža, visticamāk, tiks pārsniegta: zinātnieki brīdina, ka svarīgākais sākas tagad

Gandrīz desmit gadus pasaule atkārtoja vienu klimata mērķi: nepieļaut, lai planēta sasiltu vairāk nekā par 1,5 grādiem pēc Celsija, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu. Šī robeža kļuva par sava veida simbolu – skaitli, par kuru runāja politiķi, zinātnieki, aktīvisti un starptautiskās organizācijas.

Tagad ziņa izklausās daudz drūmāk: visticamāk, tuvākajos gados šī robeža tomēr tiks pārsniegta. Taču tā nav vieta, kur var atmest ar roku un teikt, ka viss jau ir zaudēts. Zinātnieki uzsver pretējo – tieši tagad kļūst vēl svarīgāk, cik tālu mēs ļausim temperatūrai paaugstināties, cik ilgi tā saglabāsies virs bīstamās robežas un vai vēlāk izdosies to samazināt.

Citiem vārdiem sakot, 1,5 grādu robežas pārsniegšana nav klimata „nāves spriedums“. Taču tas ir ļoti nopietns brīdinājums, ka laiks, kad vēl varēja vilcināties, beidzas.

1,5 grādu robeža nav pēkšņa pasaules sabrukšana

Viena no lielākajām kļūdām ir iztēloties, ka 1,5 °C ir kā kraujas mala: līdz tai vēl ir droši, bet, tiklīdz tā pārsniegta, viss ir beidzies. Klimats tā nedarbojas. Katra papildu grāda desmitdaļa palielina risku, taču vienlaikus katra novērstā grāda desmitdaļa nozīmē mazāku kaitējumu.

Pasaule, kas būtu sasilusi par 1,6 °C, būtu bīstamāka nekā pasaule, kas sasilusi par 1,5 °C, bet tā joprojām būtu drošāka nekā scenārijs ar 1,8 °C vai 2,6 °C sasilšanu. Tieši tāpēc zinātnieki atkārtoti uzsver: pat ja robeža tiks pārsniegta, cīņa par mazāku sasilšanu joprojām ir nepieciešama.

Svarīgi ir arī tas, cik ilgi planēta saglabāsies virs šīs robežas. Ja temperatūra virs 1,5 °C paaugstināsies tikai īslaicīgi un vēlāk sāks samazināties, kaitējums būtu mazāks nekā gadījumā, ja šāda vai vēl augstāka temperatūra turpinātos gadu desmitiem.

Ko nozīmē „kāpums, maksimums un kritums“

Jaunākais klimata novērtējums apraksta scenāriju, ko var dēvēt par kāpuma, maksimuma un vēlākā krituma ceļu. Saskaņā ar to temperatūra vispirms pārsniedz 1,5 °C robežu, pēc tam sasniedz augstāko punktu, bet vēlāk sāk samazināties, ja cilvēcei izdodas būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un izņemt no atmosfēras vairāk oglekļa dioksīda, nekā tiek emitēts.

Izklausās cerīgi, taču nosacījums šeit ir ļoti stingrs. Tam būtu nepieciešami nevis simboliski solījumi, bet reāla fosilā kurināmā izmantošanas samazināšana, tīrāka enerģētika, efektīvāks transports, pārmaiņas rūpniecībā un oglekļa dioksīda izņemšana no atmosfēras. Turklāt daļa tehnoloģiju, par kurām tiek runāts, vēl nedarbojas tādā mērogā, kāds būtu nepieciešams visai planētai.

Saskaņā ar ambiciozāko scenāriju sasilšana šā gadsimta vidū varētu sasniegt aptuveni 1,8 °C un vēlāk sākt samazināties. Taču saskaņā ar pašreizējo politiku pasaule var virzīties daudz bīstamākā virzienā – pretī aptuveni 2,6 °C sasilšanai līdz gadsimta beigām. Atšķirība starp šiem skaitļiem nav kosmētiska. Tā ir atšķirība starp smagu, bet vairāk kontrolējamu krīzi un daudz dārgākām, bīstamākām sekām.

Kāpēc „vēlāk tiksim galā“ nav drošs plāns

Pastāv bīstams kārdinājums domāt šādi: ja nākotnē varbūt izdosies samazināt temperatūru, tas nozīmē, ka šodien var nesteigties. Taču zinātnieki brīdina, ka šāda domāšana maldina. Dažs kaitējums, kas nodarīts augstākas temperatūras periodā, var būt neatgriezenisks.

Kūstoši ledāji, jūras līmeņa celšanās, izzūdošas sugas, bojātas ekosistēmas, spēcīgāki karstuma viļņi, plūdi un pārtikas piegādes traucējumi nav lietas, ko vēlāk var vienkārši „atjaunot“ kā sabojātu failu datorā. Pat ja pēc kāda laika temperatūra samazinātos, daļa seku saglabātos ļoti ilgi.

Īpaši lielas bažas rada lielās klimata sistēmas: ledāju stabilitāte, Amazones reģiona stāvoklis, Atlantijas okeāna straumju sistēma. Ja šie procesi tiktu nopietni izkustināti, sekas varētu būt jūtamas visā pasaulē.

Kāpēc arī Latvijai tā nav tāla tēma

Dažkārt šķiet, ka klimata robežas atrodas kaut kur tālu – pie kūstošiem ledājiem, tropu mežiem vai salu valstīm. Taču pārmaiņas izjūt arī Eiropa. Karstuma viļņi kļūst bīstamāki, lietusgāzes intensīvākas, sausums biežāk skar lauksaimniecību, bet siltākas ziemas maina ierasto dabas ritmu.

Latvijā tas var nozīmēt vairāk pēkšņu laikapstākļu kontrastu, spēcīgākas vētras, grūtāk prognozējamas sezonas, lielāku spiedienu uz lauksaimniekiem un enerģētiku. Vienā gadā var trūkt ūdens, bet citā – lietus dažu dienu laikā var nodarīt tik lielu kaitējumu, cik agrāk nodarīja visa mēneša laikā.

Tāpēc 1,5 °C robeža nav abstrakts skaitlis. Tā ir zīme, ka mainās noteikumi, saskaņā ar kuriem mēs dzīvojām gadu desmitiem.

Kas vēl ir mūsu rokās

Šīs ziņas svarīgākā daļa nav tikai tas, ka 1,5 °C robeža, visticamāk, tiks pārsniegta. Svarīgākais ir tas, ka turpmākais ceļš joprojām ir atkarīgs no lēmumiem, kas tiek pieņemti tagad. Katra atlikta rīcība nozīmē augstāku maksimumu, ilgāku bīstamo periodu un lielāku kaitējumu. Katra reāla emisiju samazināšana nozīmē mazāku risku.

Tās nav ērtas ziņas. Tās neļauj ne mierīgi ignorēt problēmu, ne krist izmisumā. Tās vienkārši saka: jā, pasaule, visticamāk, pārsniegs robežu, no kuras tā ilgi centās izvairīties. Taču tas, cik tālu mēs aiz tās aiziesim un vai spēsim atgriezties atpakaļ, vēl nav galīgi izlemts.

Klimata krīze nav slēdzis, kas kādā dienā vienkārši pārslēdzas uz „par vēlu“. Tā ir skala, kurā katra grāda desmitdaļa nozīmē reālu ietekmi uz cilvēku dzīvēm, naudu, veselību, pārtiku un drošību. Tieši tāpēc tagad svarīgākais nav sērot par zaudēto robežu, bet darīt visu, lai nākamā robeža nebūtu vēl sāpīgāka.