Es nevēlos maksāt par citu cilvēku svētkiem: kāpēc sāku atteikties no kāzām, kristībām un dzimšanas dienām

Agrāk uz ielūgumiem reaģēju tā, kā, šķiet, reaģē vairums cilvēku: ja uzaicināja, tātad jāiet. Kāzas, kristības, dzimšanas dienas, jubilejas – visur šķita obligāti ierasties, pasmaidīt, pasniegt aploksni vai dāvanu un vēl izlikties, ka man tas sagādā lielu prieku. Tikai pēc kāda laika sapratu, ka katri šādi svētki man maksā ne tikai naudu, bet arī mieru.

Tagad uz šādiem svētkiem gandrīz vairs neeju. Un jā, daži par to apvainojas. Daži apklust, citi sāk runāt, ka esmu mainījusies, kļuvusi auksta, taupīga vai pat egoistiska. Bet gada laikā pirmo reizi ieraudzīju ļoti skaidru lietu: nauda, ko agrāk tērēju pienākuma dēļ, palika pie manis. Un man par to nemaz nav kauns.

Uzaicinājums uz svētkiem bieži kļūst par rēķinu

Skaisti skan, kad saka: „Mēs vēlamies, lai tu būtu kopā ar mums mūsu īpašajā dienā.“ Taču realitātē aiz šīs frāzes ļoti bieži slēpjas konkrēts izdevumu saraksts. Dāvana. Aploksne. Jauns apģērbs. Kurpes. Frizūra. Taksometrs. Dažkārt vēl brīvdiena darbā, brauciens uz citu pilsētu, nakšņošana viesnīcā.

Un tad vieni sveši svētki pēkšņi maksā tikpat, cik es varētu iztērēt sev nepieciešamai lietai, rēķiniem, ārstam, atpūtai vai vienkārši atlikt nākotnei. Man sāka šķist dīvaini, ka man ir jāietaupa uz savu vajadzību rēķina, lai kāds varētu sarīkot skaistu vakaru restorānā.

Īpaši grūti ir saprast kristības, kad vecāki kopā ar ielūgumu it kā netieši iesniedz arī vēlmju sarakstu. Vienā vietā vajadzīga konkrēta dāvana, citā vēlama nauda, vēl citur tiek pateikts, kas „tagad tiek uzskatīts par normālu“. Tad man rodas ļoti vienkāršs jautājums: vai mani aicina priecāties par bērnu, vai arī dot ieguldījumu ģimenes budžetā?

Bērns ir jūsu lēmums, jūsu prieks un jūsu atbildība. Es varu no sirds apsveikt, varu vēlēt veselību un skaistu dzīvi, bet nevēlos justies tā, it kā man būtu finansiāli jāattaisno sava klātbūtne jūsu svētkos.

Kāzas dažkārt vairāk atgādina projektu nekā tuvinieku tikšanos

Ar kāzām ir vēl sarežģītāk. Tur bieži parādās ne tikai dāvanas jautājums, bet arī viss papildu scenārijs. Apģērba kods, krāsas, līgavas māsu kleitas, kopīgas fotosesijas, transports, grims, frizūra. Pēkšņi izrādās, ka man ir jāpērk ceriņkrāsas gara kleita, lai gan man nepatīk šī krāsa, es nenēsāju garas kleitas un lieliski zinu, ka pēc šīs vienas dienas tā gadiem ilgi karāsies skapī.

Man nepatīk pirkt lietas tikai tāpēc, lai iekļautos kāda cita fotogrāfiju vīzijā. Es saprotu, ka cilvēki vēlas skaistus svētkus, bet kāpēc šie svētki ir jāveido par manu naudu un ar manu diskomfortu?

Vēl dīvaināk ir tad, kad par kāzām sāk runāt kā par investīciju, kurai ir „jāatmaksājas“. Tad viesi nemanot vairs kļūst nevis par tuviem cilvēkiem, bet par skaitļiem: cik atnāks, cik ieliks aploksnē, vai segs restorāna izmaksas, vai nebūs „par maz“. Ja jau tā tiek rēķināts, varbūt tad vajadzētu nevis aicināt viesus, bet pārdot biļetes.

Es vairs nevēlos iet tur, kur jūtu tikai pienākumu

Pirms katra ielūguma tagad sev ļoti tieši jautāju: vai es patiešām vēlos iet, vai arī vienkārši baidos atteikties? Visbiežāk atbilde ir nepatīkama, bet skaidra – es jūtu pienākumu.

Es baidos, ka viņš vai viņa apvainosies. Baidos, ka mani aprunās. Baidos, ka pateiks, ka man žēl naudas. Bet tieši tā jau ir būtība: man patiešām ir žēl naudas tad, kad es to tērēju nevis no sirds, bet gan aiz bailēm izskatīties slikti.

Es nesaku, ka nekad nevienu neapsveicu. Ja cilvēks man ir tuvs, ja es patiešām vēlos būt blakus, ja viņa prieks man ir svarīgs – es atnākšu. Bet vairs nevēlos automātiski piedalīties katros svētkos tikai tāpēc, ka esmu ierakstīta viesu sarakstā.

Man šķiet, ka īstām attiecībām vajadzētu izturēt mierīgu atteikumu. Ja cilvēks mani novērtē tikai tad, kad ierodos ar dāvanu, skaisti ģērbusies un vēl ielieku aploksnē „pieklājīgu“ summu, tad varbūt šīs attiecības nekad arī nav bijušas tik tuvas.

Es ietaupīju ne tikai naudu, bet arī nervus

Pēdējā gada laikā ne reizi neesmu nožēlojusi, ka sāku atteikties no svešiem svētkiem. Manā skapī vairs nav parādījušies apģērbi, ko es nekad vairs neuzvilkšu. Vairs nevajadzēja rēķināt, cik ielikt aploksnē, lai nebūtu par maz. Vairs nevajadzēja sēdēt pie galda ar cilvēkiem, kurus gandrīz nepazīstu, un klausīties tostus, kas man neko nenozīmē.

Vissvarīgākais – pazuda vainas sajūta. Agrāk šķita, ka man ir jāpiedalās, jo „tā vajag“. Tagad saprotu, ka man nav. Varu apsveikt ar īsziņu, varu piezvanīt, varu nākamajā dienā satikties uz kafiju, varu uzdāvināt kaut ko mazu un no sirds tad, kad pati to vēlos.

Lieli svētki nav vienīgais veids, kā izrādīt cieņu. Un dārga dāvana nav vienīgais veids, kā pierādīt, ka cilvēks tev rūp.

Ja mans atteikums aizskar, varbūt problēma nav manī

Es nenosodu tos, kam patīk kāzas, kristības, jubilejas un lielas dzimšanas dienas. Ja cilvēks vēlas svinēt plaši un var to atļauties – lieliski. Bet es vairs nevēlos, lai kāda cita vēlme svinēt automātiski kļūtu par manu finansiālo pienākumu.

Mana nauda nav kopīgs svētku fonds. Mans laiks nav brīvs resurss, ko var paņemt, kad kādam nepieciešams aizpildīt zāli. Manai dalībai ir jābūt manai izvēlei, nevis sociālam pienākumam.

Ja kāds par to apvainojas, varbūt tas nozīmē, ka viņam vajadzēja nevis mani, bet manu dāvanu, manu aploksni, manu klātbūtni fotogrāfijā vai manu piekrišanu. Un tad man ir vēl vieglāk neiet.

Es izvēlējos vienkārši: man finansiālais miers ir svarīgāks par svešu gaidu apmierināšanu. Es vairs nevēlos aizņemties, saspringt vai atteikties no savām vajadzībām, lai piedalītos svētkos, kuros patiesībā nevēlos būt. Ja saikne ir patiesa, tā saglabāsies arī bez restorāna, aploksnes un ceriņkrāsas kleitas.

Rakstu iesūtīja Laura K.