Etiketes noteikumi, kurus ir kauns nezināt: šīs sīkās detaļas cilvēku nodod ātrāk nekā apģērbs

Dažkārt cilvēks var būt skaisti ģērbies, kārtīgi sasukāts, smaržot pēc dārgām smaržām un tomēr dažu minūšu laikā atstāt ļoti sliktu iespaidu. Ne jau apavu, ne žaketes un ne rokā turēta telefona dēļ. Uzvedības dēļ. Tā, kā viņš runā ar nepazīstamu cilvēku, kā uzvedas rindā, vai pamana blakus stāvošu vecāku sievieti, vai spēj paklusēt tad, kad runā kāds cits.

Etiķete bieži izklausās pēc kaut kā novecojuša, it kā noteikumu kopums no senām grāmatām par to, kuru dakšiņu ņemt vakariņās. Taču ikdienā etiķete ir daudz vienkāršāka. Tā ir spēja dzīvot starp citiem cilvēkiem tā, lai tavs komforts nekļūtu par viņu problēmu. Un tieši šeit daudzi šodien paklūp.

Sabiedriskajā transportā un rindās viss atklājas visātrāk

Sabiedriskais transports, poliklīnikas gaitenis vai rinda veikalā ļoti ātri parāda, cik daudz vienkāršas cilvēcības ir cilvēkā. Kad autobusā iekāpj grūtniece, vecāks cilvēks vai māte ar mazu bērnu, vietas atdošanai nevajadzētu būt varoņdarbam. Tā ir elementāra pieklājība. Tomēr joprojām gadās situācijas, kad cilvēki demonstratīvi skatās pa logu, ieurbjas telefonā vai izliekas, ka neko neredz.

Tas pats attiecas uz rindām. Mēs visi steidzamies, visi esam noguruši, visiem ir savas darīšanas. Bet, ja cilvēkam acīmredzami ir slikti, ja viņš ir ieradies ar mazu bērnu, ja seniors tik tikko stāv kājās, dažkārt pieklājība nozīmē nevis gaidīt, kamēr reaģēs kāds cits, bet pašam pateikt: “Ejiet manā priekšā.” No šāda teikuma pasaule nesabruks, bet kādam diena var kļūt krietni vieglāka.

Visvairāk pārsteidz nevis tas, ka cilvēki dažkārt neatdod vietu. Pārsteidz attaisnojumi. “Arī es esmu noguris”, “nevajadzēja braukt”, “varēja atnākt citā laikā”. Jā, mums visiem ir savs nogurums, bet sabiedrība no mežonīgas cīņas par vietu atšķiras tieši ar to, ka dažkārt pamanām ne tikai sevi.

Par sevi ir jāprot laikus pārstāt runāt

Vēl viena bieža sliktu manieru kļūda ir nebeidzama runāšana par sevi. Ir cilvēki, kuri jebkuru sarunu pārvērš par savas dzīves prezentāciju. Tu pasaki, ka biji noguris, un viņi uzreiz izstāsta, kā viņi bija vēl vairāk noguruši. Tu piemini ceļojumu, un viņi atceras savu ceļojumu, kas, protams, bija iespaidīgāks. Tu pastāsti par problēmu darbā, un viņi jau runā par savu priekšnieku.

Saruna nav monologs ar īsām pauzēm, lai otrs cilvēks ievilktu elpu. Normāla saziņa nozīmē ne tikai runāt, bet arī klausīties. Pajautāt. Reaģēt. Nepārvērst katru tēmu par savu skatuvi.

Ir arī tēmas, kuras ar nepazīstamiem vai maz pazīstamiem cilvēkiem labāk skart piesardzīgi. Nauda, vecums, reliģija, politika, veselības problēmas, ģimenes konflikti – tas viss var ļoti ātri sabojāt atmosfēru. Protams, tuvi cilvēki runā par visu. Bet, ja tikko esat apsēdušies pie kopīga galda vai sarunājaties ar kolēģi pārtraukumā, nav obligāti uzreiz jautāt, cik viņš pelna, kāpēc viņam nav bērnu vai par ko viņš balsoja.

Arī klusēšana publiskās vietās ir pieklājība

Kino, izrādē, koncertā, lekcijā vai kolēģa prezentācijā klusēšana nav formalitāte. Tā ir cieņa pret cilvēku, kurš runā, un pret tiem, kuri atnākuši klausīties. Tomēr joprojām atrodas cilvēki, kuri visas filmas laikā čukstas, komentē izrādi, skaļi pārlūko telefonu vai konferencē sarunājas tā, it kā sēdētu savā virtuvē.

Ja nav interesanti, var aiziet. Ja jāapspriež steidzams jautājums, var pagaidīt pārtraukumu. Ja telefons nepārtraukti vibrē, vismaz var izslēgt skaņu. Tās nav lielas lietas, bet tieši no tām veidojas kopējais iespaids par cilvēku.

Ļoti vienkāršs tests: iedomājieties, ka jūs stāvat auditorijas priekšā, esat gatavojies, runājat, bet kāds zālē visu laiku čukstas, smejas vai skatās video telefonā. Patīkami? Visticamāk, ne. Tātad arī citiem tā darīt nevajag.

Brīvība būt pašam nenozīmē tiesības traucēt citiem

Mūsdienās bieži saka: “Man ir vienalga, ko citi domā.” Un tā var būt ļoti veselīga doma, ja runājam par personīgo stilu, hobijiem, izskatu vai dzīves izvēlēm. Vēlaties košus matus, tetovējumus, dīvainu jaku vai zaļu lūpu krāsu – uz priekšu. Tas ir jūsu ķermenis, jūsu gaume un jūsu darīšana.

Taču ir robeža starp “es dzīvoju, kā vēlos” un “man ir vienalga, ka traucēju citiem”. Ja jūs trijos naktī ieslēdzat mūziku tā, ka trīc kaimiņu sienas, tā vairs nav pašizpausme. Ja sabiedriskajā transportā skaļi atskaņojat video bez austiņām, tā nav brīvība. Ja kāpņu telpā smēķējat tā, ka smaka nonāk citu dzīvokļos, tā nav jūsu personīgā izvēle – tā ir citu cilvēku telpas aizņemšana.

Pieklājība nenozīmē, ka mums visiem jābūt vienādiem. Tā nozīmē, ka mums jāprot pamanīt robežu, kur beidzas mans komforts un sākas otra cilvēka tiesības mierīgi dzīvot.

Labas uzvedības būtība ir ļoti vienkārša

Etiķete nav par to, kā izskatīties “aristokrātiski”. Tā ir par to, kā neapgrūtināt citu cilvēku dzīvi. Atdot vietu, kad redzi, ka otram ir grūtāk. Nerunāt skaļi tur, kur citi atnākuši klausīties. Neuzdot pārāk personiskus jautājumus. Nesākt stāstīt tikai par sevi. Neuzskatīt savu brīvību par atļauju traucēt visiem apkārtējiem.

Skaista uzvedība bieži pat netiek pamanīta. Un tieši tāpēc tā ir vērtīga. Cilvēks vienkārši jūtas mierīgi, atrodoties jums blakus. Viņam nav jāaizstāvas, nekas nav jāskaidro, nav jālūdz paklusēt vai jādomā, kā ātrāk aizbēgt no sarunas.

Bet sliktās manieres atklājas ļoti ātri. Dažkārt pietiek ar vienu teikumu, vienu žestu vai vienu izlikšanos “neredzam”, lai par cilvēku kļūtu skaidrs vairāk nekā pēc viņa apģērba, amata vai sociālo tīklu fotogrāfijām.

Tāpēc vienkāršākais noteikums paliek tas pats: cieniet ne tikai sevi, bet arī apkārtējos cilvēkus. Tas izklausās vecmodīgi, taču ikdienā joprojām darbojas labāk par jebkuru dārgu tēlu.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!