No kosmosa dzīlēm atlidojis neparasts signāls – ko atklāja zinātnieki

Iedomājieties, ka klausāties radio un starp ierastajām skaņām izdzirdat kaut ko, kas atlidojis no citas planētas. Šāds teikums izklausītos pēc zinātniskās fantastikas sākuma. Taču šoreiz astronomi patiešām ir fiksējuši radioviļņus, kas nāk no planētas ārpus Saules sistēmas. Tie līdz Zemei ceļoja aptuveni 63 gadus.

Pats par sevi saprotams, pirmā doma varētu būt par ārpuszemes vēstījumu. Tomēr atklājums ir interesants pavisam cita iemesla dēļ. Zinātniekiem izdevās noteikt, ka radioviļņu avots ir konkrēta planēta, nevis zvaigzne, ap kuru tā riņķo. Līdz šim radiovsignāli no sistēmām, kurās ir planētas, bija novēroti, taču tik pārliecinoši atšķirt planētu no tās zvaigznes nebija izdevies.

Sākumā bija jāatbild uz vienu jautājumu

Astronomu uzmanība tika pievērsta Beta Pictoris sistēmai. Ap tās zvaigzni riņķo vairākas zināmas planētas, un viena no tām – Beta Pictoris b – ir milzīga planēta, kuras masa ir aptuveni 12 Jupitera masas. Šādai planētai nav nekā kopīga ar Zemi, tomēr radioastronomiem tā bija īpaši interesanta: pietiekami liela, lai tai varētu būt spēcīgs magnētiskais lauks, un, novērojot debesis, tā atrodas tālu no savas zvaigznes.

Izmantojot Dienvidāfrikā esošo „MeerKAT“ radioteleskopu masīvu, pētnieki šo sistēmu novēroja četras reizes 2025. un 2026. gadā. Viņi fiksēja īsus, atkārtotus radioviļņu uzliesmojumus un vājāku starojumu starp tiem. Taču ar signāla atklāšanu vien nepietika. Ja tas būtu nācis no zvaigznes, secinājums par planētu sabruktu. Zinātniekiem vajadzēja pēc iespējas precīzāk noteikt tā atrašanās vietu debesīs. Saskaņā ar pētījuma datiem aprēķinātā radiosignāla avota pozīcija sakrita ar Beta Pictoris b pozīciju un neatbilda ne zvaigznei, ne citai šajā sistēmā esošai planētai.

Tieši tajā arī slēpjas atklājuma būtība. Astronomi ne tikai sadzirdēja tālas planētu sistēmas „troksni“ – viņi spēja parādīt, kuram tās ķermenim šis troksnis pieder.

Signāls atgādina parādību, ko pazīstam uz Zemes

Lai saprastu, kas varēja izraisīt radioviļņu uzliesmojumus, nav jāiedomājas raidītājs uz tālas planētas. Labāks pavediens ir polārblāzma. Uz Zemes iespaidīgās krāsas debesīs rada atmosfērā nonākušas elektriski lādētas daļiņas no Saules vētrām, kuru kustību ietekmē magnētiskais lauks. Līdzīgi procesi Saules sistēmas planētās var izstarot arī radioviļņus.

Beta Pictoris b gadījumā pētnieki fiksēja radioviļņu uzliesmojumus, kuru īpašības atbilst ar polārblāzmām saistītam starojumam. Īpaši svarīgi ir tas, ka viļņi bija spēcīgi cirkulāri polarizēti – to elektromagnētiskais lauks svārstījās raksturīgā veidā. Kopā ar atkārtotajiem uzliesmojumiem tas palīdzēja zinātniekiem noskaidrot ne tikai no kurienes nāk signāls, bet arī kā tas veidojas. Pēc konstatētajām frekvencēm viņi aprēķināja, ka magnētiskā lauka stiprums starojuma veidošanās vietā ir vismaz 1,25 kilogausi. Tas ir pirmais tik tiešs eksoplanētas magnētiskā lauka stipruma novērtējums.

Citiem vārdiem sakot, fiksētais signāls nav teikums, kas būtu jāatšifrē. Tas vairāk atgādina tālas planētas dabiskas parādības pēdas. Pēc šīm pēdām zinātnieki var spriest par neredzamu magnētisko lauku.

Kāpēc astronomiem tik ļoti rūp neredzamais lauks?

Planētas magnētiskais lauks nav tikai skaista detaļa mācību grāmatas zīmējumā. Tas ir saistīts ar procesiem planētas iekšienē, tās apkārtni un mijiedarbību ar daļiņām, kas izplatās no zvaigznes. Tomēr par eksoplanētām parasti zinām ļoti maz. Dažreiz var izmērīt to masu vai izmēru, dažkārt – izpētīt atmosfēru. Magnētisko lauku noteikt ir daudz grūtāk, jo īpaši tad, ja planētu no mums šķir desmitiem gaismas gadu.

Tieši tāpēc vairāki radioviļņu uzliesmojumi kļuva nozīmīgi. Beta Pictoris b ap savu asi apriņķo aptuveni deviņās stundās, lai gan ir daudz masīvāka par Jupiteru. Pētnieki uzskata, ka straujā rotācija un spēcīgais magnētiskais lauks varētu palīdzēt izskaidrot, kāpēc tās apkārtnē veidojas atklātais starojums. Turpmāki novērojumi varētu atklāt vairāk par šī lauka uzbūvi un pārbaudīt, vai līdzīgus signālus iespējams fiksēt no citām milzīgām planētām.

Pagaidām tas ir 2026. gada septembrī publicēts zinātniskā raksta sākotnējais variants, kas vēl nav izgājis žurnāla recenzēšanu. Arī pats atklājums neko nepasaka par dzīvību uz Beta Pictoris b. Tā ir jauna, milzīga planēta, un atklātajam signālam ir dabisks izskaidrojums. Tomēr tas parāda, ka ar radioteleskopiem varam pētīt tādas tālas planētas īpašības, kuras ar acīm mēs nespētu ieraudzīt.

Tālā planēta pirmo reizi kļuvusi nedaudz mazāk noslēpumaina

Astronomijā nozīmīgi atklājumi ne vienmēr no pirmā acu uzmetiena izskatās iespaidīgi. Šoreiz debesīs nebija spožas gaismas, un neviens nedzirdēja balsi no kosmosa. Bija vāji radioviļņi, rūpīga to atrašanās vietas noteikšana un jautājums, vai tie patiešām pieder planētai. Atbilde pavēra iespēju ielūkoties Beta Pictoris b magnētiskajā pasaulē.

Ja nākotnē līdzīgā veidā izdosies izpētīt vairāk eksoplanētu, astronomi varēs tās salīdzināt pēc tā, ko līdz šim bija īpaši grūti izmērīt. Bet šodien pietiek ar vienu domu, lai sajustu atklājuma mērogu: planēta, kuru no mums šķir aptuveni 63 gaismas gadi, atstāja uz Zemes uztveramas pēdas – un zinātniekiem izdevās atpazīt, ka tās nākušas tieši no tās.

Avots: https://arxiv.org/abs/2609.16720

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!