Pašapkalpošanās kasē noskenēju vienu preci divas reizes – apsargs reaģēja tā, it kā es būtu zaglis

Tajā vakarā veikalā iegriezos pavisam uz īsu brīdi. Vismaz tā es domāju. Vajadzēja tikai pienu, maizi, olas, biezpienu, tomātus un vēl dažus sīkumus vakariņām. Tādus pirkumus, kuru dēļ reizēm pat negribas ņemt groziņu, bet pēc piecām minūtēm jau ej, sakrāvis pusi rokās, un saproti, ka atkal esi apmānījies.

Bija pēc darba. Veikals bija pilns ar cilvēkiem, pie parastajām kasēm stāvēja rindas, visi bija noguruši, bērni īdēja, kāds dusmojās par akciju, kāds meklēja lojalitātes karti. Tāpēc devos pie pašapkalpošanās kasēm. Tur vismaz šķiet, ka viss notiks ātrāk.

Un sākumā tā arī bija. Skenēju preces, lieku tās maisiņā, paskatos ekrānā, domās jau plānoju, ko gatavošu. Telefons kabatā vibrē, vīrs uzrakstīja, vai nopirkšu vēl skābo krējumu. Atbildu ar vienu roku, ar otru mēģinu noskenēt biezpienu. Aiz manis jau stāv sieviete ar pilnu grozu un nepārprotami gaida, kad kase atbrīvosies.

Tad arī notika tas muļķīgais sīkums, kas dažu sekunžu laikā pārvērta mani par cilvēku, uz kuru visi sāka skatīties.

Vienu preci noskenēju divas reizes.

Otrreiz izdzirdēju to pašu „pīkst” un ekrānā ieraudzīju divas vienādas rindas. Nekas traks, nodomāju. Nospiedīšu palīdzības pogu, darbiniece izdzēsīs, es samaksāšu un aiziešu. Šādas lietas pašapkalpošanās kasēs taču notiek visu laiku. Vismaz man tā šķita.

Bet pēc dažiem mirkļiem pie manis pienāca ne tikai darbiniece. No sāniem parādījās apsargs. Un viņa seja bija tāda, it kā es nebūtu divas reizes noskenējusi biezpienu, bet mēģinātu iznest pusi veikala zem mēteļa.

„Ko jūs te darāt?“

Vispirms mēģināju normāli paskaidrot. Saku, ka kļūdījos, viena prece noskenēta divas reizes, tā ir jāizņem no saraksta. Darbiniece paskatījās ekrānā, kaut ko nospieda, bet apsargs joprojām stāvēja blakus. Ļoti tuvu. Pārāk tuvu.

„Ko jūs te darāt?“ – viņš jautāja tādā tonī, no kura man uzreiz aizsvilās seja.

Es pat apjuku.

„Neko nedaru. Vienkārši nejauši noskenēju divas reizes,“ – atbildēju.

Viņš paskatījās nevis uz ekrānu, bet uz manu maisiņu. Tad uz grozu. Tad uz mani. Tik lēni, ka arī aiz manis stāvošā sieviete sāka skatīties. Pie blakus kases kāds vīrietis pārstāja skenēt preces. Pat bērns, kas turēja bulciņu, apklusa.

Tas skatiens bija pats ļaunākais. Nevis vārdi. Ne jau pati kļūda. Bet sajūta, ka vienā sekundē kļūsti aizdomīga. Ka tev jāpierāda, ka neesi zaglis, lai gan patiesībā esi cilvēks, kurš pēc darba noguris vienkārši nospieda ne tur.

„Cilvēki bieži tā dara,“ – sacīja apsargs.

Es vairs nesapratu, vai viņš runā par cilvēkiem, kuri kļūdās, vai par tiem, kuri zog. Bet tonis bija skaidrs. Viņš mani jau pieskaitīja otrajai grupai.

Mēģināju saglabāt mieru, bet iekšēji vārījos. Saku: „Ja es būtu gribējusi kaut ko nozagt, tad droši vien nebūtu lūgusi darbiniecei izņemt lieko noskenēto preci.“

Viņš tikai paraustīja plecus.

Un šī plecu paraustīšana mani satrieca vairāk nekā jebkurš apsūdzējums.

Pašapkalpošanās kase ir ērta tikai tik ilgi, kamēr nepieļauj kļūdu

Tajā brīdī es ļoti skaidri sapratu, cik dīvaini mēs dzīvojam. Veikali arvien vairāk mudina cilvēkus izmantot pašapkalpošanās kases. Pats skenē, pats sver, pats liec maisiņā, pats pārbaudi akcijas, pats skaties, vai cena atbilst tai, kas norādīta plauktā, pats izlem, kur spiest, kad sistēma uzkaras.

Bet, kad kļūdies, pēkšņi vairs neesi pircējs, bet aizdomās turamais.

Tajā vakarā mana kļūda bija absurda. Es nemēģināju izdzēst preci, lai samaksātu mazāk. Gluži pretēji – sistēma rādīja, ka man būtu jāmaksā vairāk. Bet apsarga reakcija bija tāda, it kā pati kļūdas iespēja jau būtu noziegums.

Darbiniece beigās izdzēsa lieko rindu. Viņa pat klusi pateica: „Viss kārtībā, tā gadās.“ Bet bija jau par vēlu. Es jau stāvēju sarkana, ar maisiņu rokā, sajūtot, ka visi apkārt tikko piedalījās nelielā izrādē, kurā man bija piešķirta ļoti nepatīkama loma.

Samaksāju. Saliku pirkumus. Paņēmu čeku tik demonstratīvi, it kā tas būtu mans nevainīguma pierādījums. Izgāju autostāvvietā un tikai tad sajutu, cik stipri rokā saspiežu maisiņa rokturus.

Mājās vīrs pajautāja, kāpēc esmu tik dusmīga. Es teicu: „Tāpēc, ka šodien veikalā mani gandrīz padarīja par zagli biezpiena dēļ.“

Viņš iesmējās, jo no malas tas izklausījās smieklīgi. Bet man smiekli nenāca.

Jo šādas situācijas atstāj nepatīkamu pēcgaršu. Ne jau tās vienas preces dēļ. Bet sajūtas dēļ, ka cilvēka cieņa pašapkalpošanās kasē dažkārt maksā mazāk nekā plastmasas maisiņš.

Ko tagad daru citādi

Pēc tās dienas no pašapkalpošanās kasēm pilnībā neatteicos. Būsim godīgi – kad steidzies, tās ir ērtas. Bet tagad rīkojos citādi.

Pirmkārt, vairs neskenēju preces, runājot pa telefonu. Agrāk šķita, ka tur nekā tāda nav. Tagad saprotu, ka pietiek ar vienu neuzmanības brīdi, un sistēma sāk pīkstēt, darbinieks skatās, rinda aiz muguras elpo pakausī, bet tu jau nervozē.

Otrkārt, vienmēr skatos ekrānā pēc katras dārgākas vai līdzīgas preces. Īpaši tad, ja pērku vairākus vienādus produktus vai kaut ko akcijas laikā. Jo dažreiz kļūda nav mana, bet sistēmas, taču skaidroties tik un tā nākas man.

Treškārt, ja kaut kas nav kārtībā, nospiežu palīdzības pogu un pati neko nemēģinu labot. Jo pašapkalpošanās kasē, jo vairāk nervozējot spied pogas, jo vairāk izskatās, ka dari kaut ko aizdomīgu.

Un ceturtkārt – vienmēr paņemu čeku. Agrāk bieži to neņēmu. Tagad ņemu. Ne jau tāpēc, ka gaidītu konfliktu, bet tāpēc, ka čeks ir vienkāršākais veids, kā mierīgi parādīt, ko esi pircis un par ko samaksājis.

Bet pats svarīgākais, ko sapratu, nav par čekiem un nav par kasēm. Tas ir par to, cik viegli cilvēku var pazemot publiskā vietā, pat ja tam nav reāla iemesla.

Apsardzei ir jādara savs darbs. Veikalos zādzības patiešām notiek, un neviens nesaka, ka uz visu jāskatās caur pirkstiem. Bet starp modrību un publisku spiedienu uz cilvēku ir robeža. Tajā vakarā man šķita, ka tā tika pārkāpta.

Ja pircējs pats aicina darbinieku, pats parāda kļūdu un lūdz to izlabot, varbūt pirmajam teikumam nevajadzētu izklausīties pēc apsūdzības.

Dažkārt cilvēki pašapkalpošanās kasē nezog. Dažkārt viņi vienkārši ir noguruši, izklaidīgi un vēlas ātrāk atgriezties mājās.

Un viena prece, kas noskenēta divas reizes, vēl nenozīmē, ka jūsu priekšā stāv noziedznieks.

Dažkārt tas ir tikai cilvēks, kuram tā diena jau tā bija pārāk gara.