Pieaudzis bērns atgriežas dzīvot pie vecākiem: palīdzība ģimenei vai solis atpakaļ?

Īres līgums ir beidzies, jaunajā darbā vēl tikai pārbaudes laiks, bet par istabas vai neliela dzīvokļa īri jāatdod liela algas daļa. Šādā brīdī doma uz dažiem mēnešiem pārvest savas mantas uz vecāku mājām šķiet vienkārša. Strīds sākas nevis pie durvīm ar koferiem, bet vēlāk: vai tā ir īslaicīga palīdzība, vai atgriešanās vecajā lomā, kurā pieaugušam cilvēkam atkal jāatskaitās, kad viņš atgriezīsies mājās un kāpēc virtuvē atstājis traukus.

Kad atgriešanās ļauj nostāties uz kājām

Vecākiem šāds risinājums bieži šķiet praktisks. Ja mājās ir brīva istaba, bet bērns saskaras ar šķiršanos, darba meklējumiem, pārcelšanos uz citu pilsētu vai strauji sadārdzinātu īri, pagaidu pajumte var pasargāt no pārsteidzīgiem lēmumiem. Nav jāņem patēriņa kredīts pirmajai iemaksai, jāīrē jebkāds mājoklis ar neizdevīgu līgumu vai jāpārceļas pie pirmā sastaptā paziņas.

Šis atbalsts var būt arī ļoti konkrēta finanšu stratēģija. Dzīvojot kopā ar vecākiem, ir vieglāk sakrāt pirmajai iemaksai, nokārtot dārgākus parādus, sagaidīt stabilāku darba piedāvājumu. Īpaši tad, ja cilvēks darba dēļ pārvācas no vienas pilsētas uz citu vai tikai sāk patstāvīgu dzīvi pēc studijām. Ģimenei tas ne vienmēr nozīmē apgādājamo: pieaudzis bērns var maksāt daļu komunālo izdevumu, iegādāties pārtiku, piedalīties remonta izmaksu segšanā vai parūpēties par vecākiem.

Argumentam „ja ir iespēja, kāpēc to neizmantot” ir svars arī vienkāršās sadzīves dēļ. Atsevišķs mājoklis nav tikai īre. Tam jāpieskaita drošības nauda, mēbeles, apdrošināšana, internets, braucieni uz darbu, neparedzēti remonti. Kad ienākumi vēl ir nestabili, daži mēneši bez šī spiediena var mainīt situāciju vairāk nekā vēl viens darbs vakaros.

Bezmaksas istaba dažkārt maksā pārāk dārgi

Otra puse atgādina, ka atgriežas nevis neitrālā īrētā telpā, bet mājās ar sen iedibinātu ģimenes kārtību. Vecākiem var šķist pašsaprotami pajautāt, kur bērns bija, kad atgriezīsies vai ar ko pavada laiku. Pieaugušam cilvēkam tas izklausās pēc kontroles. Spriedze rodas pat sīkumu dēļ: cik lielu troksni vakarā drīkst radīt, vai viesi drīkst palikt pa nakti, kurš lemj par ēdienu ledusskapī un kuram ir tiesības pārkārtot kopīgo istabu.

Problēma bieži nav pati dzīvošana zem viena jumta, bet gan neapspriesti noteikumi. Vecāki sagaida, ka bērns pats pamanīs, ka jānopļauj zāle, jānogādā automašīna servisā vai jāparūpējas par vakariņām. Bērns uzskata, ka dod pietiekamu ieguldījumu, jo pārskaita naudu komunālajiem izdevumiem. Abi gaida pateicību, taču abi jūtas nesadzirdēti.

Arī bailes no atkarības nav izdomātas. Kad ik mēnesi nav jāmaksā par mājokli, pārcelšanās plānu ir viegli atlikt: vēl nav pietiekamu uzkrājumu, pēc tam gribas pagaidīt labāku darba piedāvājumu, tad parādās citi izdevumi. Gads paiet ātrāk nekā paredzētais „īsais laikposms”. Vecākiem šajā laikā var būt grūti pateikt, ka viņi vēlas vairāk klusuma un savas telpas, jo šāda saruna izklausās pēc bērna dzīšanas prom no mājām.

Pieaudzis bērns atgriežas dzīvot pie vecākiem: palīdzība ģimenei vai solis atpakaļ?Attēls: Unsplash / Raymond Kotewicz

Aptuvens aprēķins

Piemērs: pieņemsim, ka viens cilvēks lielākā pilsētā īrē pieticīgu vienistabas dzīvokli un apsver iespēju gadu nodzīvot pie vecākiem. Summas ir atkarīgas no pilsētas, mājokļa stāvokļa un sezonas, taču pati atšķirība bieži izskaidro, kāpēc ģimenes izvēlas šādu risinājumu.

Rezultāts būtiski mainās, ja atgriežas mazākā pilsētā, sedz lielāku daļu vecāku izdevumu, ik dienu ar automašīnu brauc uz darbu vai kopdzīves dēļ atsakās no citiem plāniem. Tāpēc tikai mazāka mēneša summa vēl neatbild uz jautājumu, vai vienošanās ir izdevīga ģimenei.

Palīdzība darbojas, ja tai ir robežas

Pagaidu kopdzīve parasti vislabāk darbojas tad, ja jau pirms pārcelšanās tiek apspriesta ne tikai nauda. Jāvienojas, cik daudz katrs iegulda izdevumu segšanā, kuri mājsaimniecības darbi jāveic katram, kāda ir privātuma robeža un kad pie vienošanās atgriezties no jauna. Pārcelšanās datums ne vienmēr var būt precīzs, taču var izvirzīt skaidru mērķi: sakrāt noteiktu rezervi, atrast darbu citā pilsētā, pabeigt pārkvalificēšanos vai pēc dažiem mēnešiem vēlreiz izvērtēt situāciju.

Vecākiem ir taisnība, kad palīdzība neļauj tuviniekam iestigt finansiālā bedrē vai izmisumā pieņemt lēmumus. Pieaugušajiem bērniem ir taisnība, kad viņi vēlas, lai viņus uzskata nevis par pusaudžiem, bet par pilnvērtīgiem mājsaimniecības dalībniekiem. No otras puses, patstāvība dažkārt nozīmē nevis steidzīgu aiziešanu par katru cenu, bet spēju pieņemt atbalstu ar skaidriem un abām pusēm godīgiem nosacījumiem.

Vai jūsu ģimenē kopdzīve ar pieaugušajiem bērniem stiprināja attiecības vai lika no jauna vienoties par robežām?

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!