Piekāra sarkanu diegu pie durvju roktura un vairs to nenovilka: senam ticējumam ir viena negaidīta nozīme

Dažkārt mājās parādās pavisam parasti priekšmeti, kuru nozīmi viesis pat nesaprastu. Vieni pie durvīm tur pakavu, citi zem sliekšņa noliek monētu, vēl citi pie roktura piesien plānu sarkanu diegu. No pirmā acu uzmetiena – nekas īpašs. Taču vecāki cilvēki šādu diegu bieži sēja nevis skaistuma dēļ. Ticēja, ka tas kļūst par sava veida robežu starp mājām un visu, ko tajās nevēlas ielaist.

Sarkanais diegs daudziem labāk pazīstams kā aproce uz plaukstas locītavas. Vieni to nēsā pret „ļaunu aci”, citi veiksmei, vēl citi vienkārši tāpēc, ka tā darīja mamma vai vecmāmiņa. Taču pastāv arī cita sena ticējuma versija – diegu piesiet pie ārdurvju roktura no iekšpuses.

Protams, nav nekādu zinātnisku pierādījumu tam, ka diegs varētu apturēt skaudību, neveiksmes vai „slikto enerģiju”. Taču pati paraža ir interesanta ar to, ka tās nozīme ir daudz praktiskāka, nekā varētu šķist.

Kāpēc tieši pie durvīm?

Durvis kopš seniem laikiem tika uzskatītas par īpašu vietu mājās. Pa tām ienāk viesi, ziņas, labi cilvēki, konflikti un viss pārējais, kas no ārpuses nonāk ģimenes dzīvē. Tāpēc daudzās kultūrās tieši pie ieejas parādījās dažādi simboli – pakavi, augi, zvaniņi, krustiņi vai krāsaini diegi.

Sarkanā krāsa tradicionāli tiek saistīta ar dzīvību, spēku un aizsardzību. Tāpēc cilvēki ticēja, ka sarkanais diegs pie durvīm it kā „aptur” ļaunus nodomus vēl pirms to nonākšanas mājās.

Kāda sena paraža iesaka no rīta paņemt parastu sarkanas krāsas diegu, piesiet to pie ārdurvju iekšējā roktura un pie sevis pateikt frāzi, kuras būtība ir pavisam vienkārša: kas ienāk šajās mājās, lai savu dusmīgumu un sliktās domas atstāj aiz durvīm.

Un, iespējams, tieši tur slēpjas šī rituāla lielā nozīme.

Nevis tāpēc, ka diegam piemistu kāds neredzams spēks, bet tāpēc, ka cilvēks pats sev atgādina: manas mājas ir vieta, kurā es nevēlos ienest svešas dusmas, konfliktus un spriedzi.

Dažkārt viens cilvēks var mainīt visu mājas noskaņu

Droši vien daudzi ir piedzīvojuši dīvainu sajūtu: atnāk viesis, it kā neko sliktu nepasaka, bet pēc viņa aiziešanas mājās paliek smaguma sajūta. Vai arī jūs atgriežaties pēc nepatīkamas sarunas darbā un visu aizkaitinājumu pārnesat uz mājām. Tad pietiek ar vienu sīkumu – bērns runā pārāk skaļi, dzīvesbiedrs nolika krūzi ne tai vietā – un sākas konflikts.

Senāk cilvēki šādas lietas sauca par „slikto enerģiju”. Šodien mēs, visticamāk, pateiktu vienkāršāk – emocijas pāriet no viena cilvēka uz otru.

Tāpēc sarkanais diegs var darboties kā neliela psiholoģiska zīme. Atver durvis, ieraugi to un atceries: tam, kas notika ārā, nav obligāti jāturpina ceļš uz dzīvojamo istabu, virtuvi un guļamistabu.

Dažkārt šādam atgādinājumam nav vajadzīga ne lietotne tālrunī, ne sarežģīta meditācija. Pietiek ar vienkāršu priekšmetu, ko redzi ikdienā.

Kāpēc diegu sēja no iekšpuses

Saskaņā ar seno paražu diegu sien nevis ārpusē, bet durvju iekšpusē. Tas ir loģiski pat bez mistikas. Ārpusē to ietekmētu lietus, aukstums un saule, to varētu noraut garāmgājējs vai aizķert durvis. Iekšpusē tas kļūst par ģimenes simbolu, nevis izrādīšanos kaimiņiem.

Daži cilvēki sien vienu mezglu, citi – vairākus. Dažviet tic, ka diegu jāuzsien cilvēkam, kurš mājai vēl labu. Taču šeit nav viena „pareiza” noteikuma, jo runa ir par tautas paražu, nevis pārbaudītu metodi.

Ja diegs izbalē, nodilst vai pārtrūkst, to vienkārši nomaina pret jaunu. Senāk cilvēkiem bija daudz šādu sīku rituālu – nevis tāpēc, ka katrs no tiem brīnumaini darbotos, bet tāpēc, ka tie mājām piešķīra zināmu kārtības un drošības sajūtu.

Sarkanais diegs par ģimeni var pastāstīt vairāk nekā par maģiju

Visinteresantākais ir tas, ka pat tad, ja cilvēks nemaz netic māņticībai, šādu simbolu var saprast pavisam ikdienišķi. Tas var nozīmēt: šajās mājās mēs cenšamies savā starpā nerunāt dusmīgi. Šeit svešām tenkām nevajadzētu kļūt par ģimenes konfliktu. Šeit darba problēmas nevajadzētu izgāzt uz bērniem vai partneri.

Citiem vārdiem sakot, „atstāj ļaunumu aiz durvīm” var saprast nevis kā burvestību, bet kā noteikumu pašam sev.

Un šāds noteikums nebūt neizklausās muļķīgs.

Jo bieži mājas atmosfēru sabojā nevis kaut kādi noslēpumaini spēki, bet ļoti konkrētas lietas – skaudība, nemitīgas tenkas, dusmas, nogurums, cilvēki, kuri pārkāpj robežas, un mūsu pašu nespēja pateikt „pietiek”.

Vai ir vērts šādu diegu piekārt?

Ja jūs cerat, ka daži centimetri sarkana diega pasargās no slimībām, finansiālām problēmām vai visām dzīves nelaimēm, tam nav pamata. Neviens amulets neaizstās aizslēgtas durvis, dūmu detektoru, ārstu, pārdomātus finanšu lēmumus vai spēju noteikt robežas cilvēkiem.

Bet, ja šāds neliels rituāls jums atgādina, ka mājām jābūt drošai un mierīgai vietai, nekā ļauna tajā nav.

Varbūt tāpēc sarkanā diega paraža ir saglabājusies tik ilgi. Nevis tāpēc, ka kādam būtu izdevies pierādīt tā „spēku”, bet tāpēc, ka cilvēkiem visos laikos bija vajadzīgs vienkāršs simbols, kas pateiktu: aiz šīm durvīm sākas manas mājas, un ne viss no ārpuses man tajās ir jāielaiž.

Dažkārt tikai šīs domas dēļ mazs sarkans diegs pie durvju roktura iegūst pavisam citu nozīmi.