Rindas padomju laikā: kāpēc cilvēki stājās rindā, pat nezinot, ko pārdos

Mūsdienās tas izklausās gandrīz neticami: cilvēks iet pa ielu, ierauga pie veikala izveidojušos rindu un nostājas tās galā, pat nepajautājis, ko tur pārdod. Ne jau ziņkārības vai brīvā laika pārpilnības dēļ. Padomju laikā pati rinda bija zīme. Ja cilvēki stāv, tātad „kaut ko izmetuši pārdošanā“. Un šis „kaut kas“ varēja būt jebkas – sākot no desas, sviesta vai kafijas līdz apaviem, gultasveļai, konserviem vai pat tualetes papīram.

Tajos laikos veikalos ne vienmēr trūka naudas – biežāk trūka preču. Cilvēki saņēma algas, bet ne vienmēr viņiem bija, kur tās pienācīgi iztērēt. Plaukti varēja būt pilni ar vienādām, maz kam vajadzīgām lietām, bet nepieciešamākie produkti pazuda, tiklīdz parādījās. Tāpēc rinda kļuva par sava veida informācijas sistēmu. Tā pateica vairāk nekā pārdevēja, laikraksts vai veikala izkārtne.

Rinda bija signāls, ka notiek kaut kas svarīgs

Ja pie pārtikas preču veikala vai universālveikala pēkšņi sapulcējās cilvēki, garāmgājēji saprata: ir vērts apstāties. Dažkārt pirmie rindā zināja, ko gaida, bet tie, kas stāvēja beigās, varēja neko nezināt. Vieni jautāja: „ko dod?“, citi atbildēja: „nezinu, bet cilvēki stāv“. Un ar to bieži vien pietika.

Tā nebija muļķība. Tā bija pielāgošanās sistēmai, kurā preces parādījās negaidīti un ātri pazuda. Ja palaidīsi iespēju garām tagad, nākamreiz var nākties gaidīt nedēļu, mēnesi vai vēl ilgāk. Tāpēc cilvēki stājās rindā aiz ieraduma un piesardzības: labāk kādu laiku pastāvēt bez vajadzības, nekā vēlāk uzzināt, ka „bija labi apavi“ vai „deva kūpinātu desu“.

Kāpēc pirka pat to, kas tobrīd nebija vajadzīgs?

Padomju laikā daudzi pirkumi tika veikti nevis tad, kad tie bija nepieciešami, bet tad, kad tos izdevās dabūt. Ja cilvēks atrada kvalitatīvākas zeķes, viņš ņēma vairākus pārus. Ja veikalā parādījās kafija, to pirka krājumam. Ja „izmeta pārdošanā“ bērnu apavus, tos varēja pirkt pat tad, kad bērns vēl nebija izaudzis līdz vajadzīgajam izmēram.

Lietas mājās kļuva par sava veida rezervi. Skapjos glabājās jauni dvieļi, gultasveļas komplekti, trauki, apavi „nākotnei“. Ne jau tāpēc, ka cilvēki būtu bijuši apsēsti ar krāšanu, bet tāpēc, ka normāli plānot bija grūti. Šodien vajag – šodien nopērc. Toreiz tā tas nedarbojās. Ja nenopirki, kad bija, vēlāk varēji ilgi neatrast.

Rinda bija arī sociālais tīkls

Rindā cilvēki ne tikai gaidīja. Viņi apmainījās ar jaunumiem. Viena sieviete pastāstīja, ka citā rajonā „izmetuši pārdošanā“ banānus. Cits cilvēks zināja, kad atved gaļu. Trešajam bija pazīstama pārdevēja, un viņš klusi deva mājienu, ka rīt ir vērts atnākt agrāk.

Tas bija sava veida dzīvais internets bez interneta. Ziņas izplatījās caur kaimiņiem, kolēģiem, radiniekiem, nejaušām sarunām trolejbusā. Dažām ģimenēm pat bija sava stratēģija: viens stāv vienā rindā, otrs aiziet pārbaudīt citu veikalu, trešais paliek mājās pie telefona, ja nu kāds piezvana ar „labām ziņām“.

Kāpēc tas cilvēkiem tik ļoti palicis atmiņā?

Rindas nebija tikai par precēm. Tās nozīmēja pastāvīgu nenoteiktību. Cilvēks nevarēja būt drošs, ka rīt atradīs to, kas vajadzīgs vakariņām, bērnam skolai vai tuvojošamies svētkiem. Tāpēc rindā bija gan cerība, gan nervozitāte, gan pazemojums. Vajadzēja stāvēt, gaidīt, dažkārt strīdēties, dažkārt klausīties, ka „vienam cilvēkam tikai pa vienam“.

Tāpēc vecāki cilvēki joprojām ļoti jutīgi reaģē uz tukšiem plauktiem, cenu kāpumu vai ziņām par iespējamu deficītu. Viņiem tā nav tikai ekonomiska ziņa. Tas ir atgādinājums par laiku, kad prece veikalā nebija pašsaprotama lieta.

Šodien rinda pie tirdzniecības centra visbiežāk nozīmē atlaidi, jaunu tālruni vai lēni strādājošas kases. Padomju laikā tā nozīmēja iespēju. Varbūt tur būs desa. Varbūt kafija. Varbūt apavi. Vai arī nekas labs. Bet cilvēks tik un tā stājās rindā, jo tolaik nezināšana bieži bija mazāks risks nekā nokavēt.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!