Šausmu filma „Saldējumu pārdevējs“ izdzina skatītājus no zālēm: vieniem nelabumu izraisīja nežēlība, citiem – mākslīgais intelekts

Jaunā šausmu filma „Saldējumu pārdevējs“ vēl nav paspējusi kļūt par ierastu kinoteātru pirmizrādi, bet jau ir paguvusi iegūt vienu no skaļākajām gada reputācijām. Slepenajos seansos daļa skatītāju neizturēja līdz beigām – vieni pameta zāles, citi sociālajos tīklos rakstīja, ka šāda filma bijusi par smagu pat pieredzējušiem šausmu žanra cienītājiem.

Šis nav gadījums, kad skatītāji vienkārši nobijās no dažiem izlēcieniem tumsā. Filma šokē nevis ar atmosfēru, bet ar ārkārtīgi agresīvu vardarbību, bērnu iesaistīšanu nežēlīgās ainās un dīvaino veidu, kā saldās bērnības simbols – saldējumu pārdevējs – pārvērsts par asiņainu murgu tēlu.

Vēl lielāku sašutumu izraisīja režisora Eli Rota atzīšanās, ka filmas veidošanā izmantots ģeneratīvais mākslīgais intelekts. Daļa skatītāju to uztvēra kā vēl vienu pazīmi, ka „Saldējumu pārdevējs“ pārkāpis ne tikai labas gaumes, bet arī kino jaunrades robežas.

Skatītāji pirka biļetes, nezinot, ko redzēs

Īpaši nepatīkama pieredze bija tiem, kuri uz „Saldējumu pārdevēju“ nokļuva slepeno seansu programmu ietvaros. Šādos kino vakaros skatītāji biļetes iegādājas iepriekš, nezinot, kāda filma tiks demonstrēta. Dažkārt tas kļūst par patīkamu pārsteigumu – cilvēki ieraudzīs gaidīto pirmizrādi agrāk nekā citi. Šoreiz daļai zālē sēdošo tā pārvērtās par ļoti sliktu izvēli.

Sociālajos tīklos parādījās stāsti, ka dažos seansos no zāles izgāja vairāki cilvēki, citviet – ap desmit vai pat vairāk. Vieni sūdzējās, ka filma vienkārši ir pārāk nežēlīga, citi rakstīja, ka tā ir ne tikai nepatīkama, bet arī slikta.

Šķiet, pats režisors skatītāju reakciju uztvēra kā šausmu filmas veiksmes zīmi. Viņš ir teicis, ka cilvēki kliedza, bet vienā gadījumā kāds it kā izskrējis no zāles un izvēmies. Pēc viņa teiktā, dīvainākais kompliments šausmu filmai ir skatītāja frāze: „Es nespēju to pabeigt.“

Tomēr ne visi kino cienītāji to uzskata par komplimentu. Daļai skatītāju šāda pieeja šķiet nevis drosme, bet apzināts mēģinājums šokēt par katru cenu.

Sižets griežas ap bērniem dalītu saldējumu

„Saldējumu pārdevēja“ stāsts veidots ap baisu personāžu – saldējumu pārdevēju, kurš bērniem dod dīvainu desertu. Pēc tam bērni kļūst nevaldāmi un sāk nogalināt pilsētas pieaugušos.

Jau pati šī ideja izklausās provokatīvi, jo filma balstās uz ļoti jutīgu robežu: bērnišķīga estētika šeit sajaukta ar brutālu vardarbību. Šāds pretstats šausmu kino tiek izmantots jau sen, tomēr šajā gadījumā skatītāju reakcijas liecina, ka daudziem attēlotais šķitis pārāk tiešs, pārāk asiņains un pārāk vāji pamatots ar stāstu.

Treilerī jau redzama aina, kurā bērni piedalās ārkārtīgi nežēlīgā pieaugušā slepkavībā. Tieši šādas ainas kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc filma tiek apspriesta nevis kā vienkārši vēl viens šausmu darbs, bet gan kā skandāls.

Eli Rots šajā jomā nav jaunpienācējs. Viņa „Hostel“ savulaik arī izcēlās ar nežēlību un dažviet tika vērtēta ārkārtīgi pretrunīgi. Tomēr pat skatītājiem, kas pieraduši pie Rota stila, „Saldējumu pārdevējs“ šķita grūti panesams.

Ne visi aizgāja šausmu dēļ – daļai filma vienkārši nepatika

Interesanti, ka negatīvā reakcija nav tikai par vardarbību. Daļa skatītāju apgalvo, ka aizgāja nevis tāpēc, ka viņiem būtu bijis pārāk bail, bet gan tāpēc, ka filma šķita vāja, nepatīkama un bez skaidras jēgas.

Tā ir būtiska atšķirība. Šausmu žanrā šoks pats par sevi vēl negarantē labu filmu. Skatītāji var pieņemt nežēlību, ja tai ir atmosfēra, ideja, spriedze vai spēcīgs stāstījums. Taču, kad vardarbība šķiet vienīgais filmas mērķis, pat šausmu cienītāji sāk jautāt, vai tā vēl ir kino māksla vai tikai mēģinājums piespiest cilvēku novērsties no ekrāna.

Arī filmas vērtējumi pagaidām ir ļoti slikti. Tiek ziņots, ka vietnē „Rotten Tomatoes“ tai bija tikai 28 procenti pozitīvu vērtējumu, bet IMDb – 3,8 punkti. Britu žurnāls „Empire“ filmai piešķīra tikai vienu zvaigzni un raksturoja to kā nepatīkamu, pretīgu un tādu, kas atstāj sliktu pēcgaršu.

Šādi vērtējumi liecina, ka skandāls filmai atnesis uzmanību, bet ne obligāti cieņu.

Mākslīgais intelekts kļuva par otro skandāla slāni

Ja skatītāju aiziešana no zālēm būtu vienīgā šī stāsta daļa, „Saldējumu pārdevējs“, visticamāk, paliktu tikai vēl viena galēja šausmu filma. Tomēr papildu dusmas izraisīja ziņa, ka radošajā procesā izmantots ģeneratīvais mākslīgais intelekts.

Eli Rots skaidroja, ka MI izmantots tikai nelielā filmas daļā un ka tā bijusi tehnoloģiju un radošuma apvienošana, kas palīdzējusi īstenot viņa vīziju. Tomēr šie vārdi daudziem kino cienītājiem izskanēja pretēji gaidītajam.

Internetā režisors saņēma asu kritiku. Cilvēki pauda sašutumu, ka mākslīgo intelektu nevajadzētu dēvēt par radošuma turpinājumu, īpaši runājot par kino jomu, kurā strādā vizuālo efektu speciālisti, mākslinieki, animatori un citi radošie cilvēki. Daļai skatītāju MI izmantošana kļuva nevis par tehnisku sīkumu, bet gan principiālu jautājumu: vai šausmu filma vēl var lepoties ar „vīziju“, ja daļu no tās tā nodod algoritmiem?

Diskusijai pievienojās arī beigu titros minētā vizuālo efektu studija, kurai izteikta pateicība par darbu ar mākslīgo intelektu. Tas tikai vēl vairāk pastiprināja aizdomas, ka MI nebija tikai nenozīmīgs palīgrīks.

Vai šoks joprojām pārdod biļetes?

„Saldējumu pārdevēja“ stāsts aktualizē plašāku jautājumu par mūsdienu šausmu kino. Kad nežēlība kļūst par māksliniecisku paņēmienu, bet kad – tikai par lētu triku? Vai skatītāju aiziešana no zāles patiešām nozīmē, ka filma sasniegusi savu mērķi? Vai varbūt tā ir zīme, ka veidotāji sajaukuši šausmas ar atgrūšanu?

Šausmu filmas vienmēr ir mēģinājušas pārkāpt robežas. Tās biedēja, kaitināja, provocēja un lika skatītājiem saskarties ar to, ko viņi nevēlas redzēt. Taču mūsdienās publika bieži pieprasa vairāk nekā tikai šoku. Skatītāji vēlas, lai pat galējam stāstam būtu iemesls, spriedze, ideja un cieņa pret to, ko tas rāda.

„Saldējumu pārdevējs“ pagaidām izskatās pēc filmas, kas vairāk šķeļ nekā pārliecina. Vieniem tā kļūs par ekstrēmu šausmu ziņkāres objektu, citiem – par piemēru tam, cik tālu var aiziet, mēģinot izraisīt reakciju. Taču viens ir skaidrs: par šo filmu nerunā klusi.

Un varbūt tieši to veidotāji visvairāk vēlējās. Tikai jautājums ir, vai skatītājs, kurš pamet kinoteātra zāli dusmīgs un riebuma pārņemts, joprojām ir uzvara, vai jau brīdinājums, ka šokēt vēl nenozīmē radīt labu filmu.