Sieviete pēc algas vienmēr atlika „to, kas paliks“ – mainot vienu ieradumu, pirmo reizi izveidoja uzkrājumu

„Šomēnes es noteikti kaut ko atlikšu“, – šāds teikums pēc algas daudziem izklausās ļoti pazīstams. Pirmajās dienās šķiet, ka naudas vēl ir gana: rēķini samaksāti, pārtika nopirkta, varbūt arī sen atliktais pirkums sev. Taču dažas dienas pirms nākamās algas kontā atkal paliek tik maz, ka par uzkrājumu pat negribas domāt.

Tā dzīvoja arī kāda sieviete, kura taupīšanu uzskatīja par pareizu, taču arvien neizdevās to īstenot. Viņa nejutās izšķērdīga, nepirka luksusa preces un nesaprata, kur izplūst nauda. Viss mainījās tad, kad viņa pārstāja gaidīt mēneša beigas un izdarīja vienu, pirmajā acu uzmetienā pavisam vienkāršu lietu.

„Tas, kas paliks“, visbiežāk nepaliek

Algas dienā nauda šķiet paredzēta visām nākotnes vajadzībām. No tās jāmaksā par pārtiku, transportu, bērnu izdevumiem, aptieku, dāvanu tuviniekam, negaidītu rēķinu vai vienkārši kafiju ceļā uz darbu. Katra summa atsevišķi var šķist neliela, taču mēneša beigās tās veido to klusi pazudušo atlikumu, ko cilvēks cerēja atlikt malā.

Problēma šeit ne vienmēr ir nespēja rēķināt. Cilvēks dusmojas nevis par vienu pirkumu vai dažiem eiro, bet gan par sajūtu, ka naudai vienmēr ir svarīgāks uzdevums nekā viņa sirdsmieram. Taupīšana, kas atstāta rindas beigās, gandrīz vienmēr zaudē ikdienas vajadzībām.

Šādi dzīvot ir īpaši viegli, kad mēnesis ir garš, bet dzīve neievēro plānu. Sabojājas sadzīves tehnika, bērnam vajag naudu skolai, jādodas pie ārsta vai vienkārši vairāk jāiztērē pārtikai. Tad doma par uzkrājumu šķiet kā vēl viens pienākums, ko cilvēks tāpat nespēj izpildīt.

Viena pārmaiņa – vispirms nauda sev

Sieviete nemainīja ne savus ienākumus, ne visu dzīvesveidu. Viņa nolēma, ka noteiktā summa uzkrājumu kontā tiks pārskaitīta tajā pašā dienā, kad saņem algu, nevis tad, kad viss pārējais jau būs apmaksāts. Citiem vārdiem sakot, uzkrājums kļuva nevis par mēneša beigu atlīdzību, bet gan par vienu no pirmajiem rēķiniem.

Summai nebija jābūt iespaidīgai. Svarīgāk bija izvēlēties tādu summu, kas pēc nedēļas nebūtu steidzami jāatgūst un kuras dēļ nebūtu jājūtas apdalītai. Vienam cilvēkam tā var būt neliela fiksēta summa, citam – iepriekš noteikta algas daļa; būtība ir tā pati: lēmums tiek pieņemts vēl pirms spontāno mēneša vēlmju sākšanās.

Pirmo reizi redzot, ka atsevišķā kontā parādās neaizskarama nauda, viņa saprata svarīgu lietu. Uzkrājums neradās brīnumainas izdevumu samazināšanās dēļ. Tas radās tāpēc, ka viņas pašas drošība beidzot vairs netika atstāta tam, kas varbūt paliks.

Sieviete pēc algas vienmēr atlika „to, kas paliks“ – mainot vienu ieradumu, pirmo reizi izveidoja uzkrājumuAttēls: Pexels / https://kaboompics.com/

Kāpēc tas darbojas ne tikai kārtīgiem cilvēkiem

Šāda pieeja atvieglo lēmumu, kas iepriekš bija jāpieņem daudzas reizes. Kad nauda paliek kopējā kontā, katrs pirkums šķiet nevainīgs, bet taupīšanas mērķis – neskaidrs un tāls. Kad summa jau ir atlikta, ikdienas izdevumi dabiski pielāgojas tam, cik patiesībā var atļauties tērēt šajā mēnesī.

Ģimenei ar bērniem uzkrājums bieži nozīmē nevis greznību, bet mazāku spriedzi pirms septembra, kad bērns saslimst vai negaidīti sabojājas automašīna. Cilvēkam, kurš dzīvo viens, tas var nozīmēt mieru, ka saslimšanas gadījumā nebūs uzreiz jāaizņemas. Senioram vai mazākas pilsētas iedzīvotājam, kuram ne katrs pakalpojums ir ātri pieejams, atliktā summa dažkārt nozīmē iespēju izvēlēties, nevis tikai gaidīt.

Tomēr nevienam nevajadzētu izlikties, ka ikviens var vienlīdz viegli taupīt. Kad ienākumi ir ļoti mazi, bet nepieciešamie izdevumi pieaug, pat neliela summa var šķist neatliekama. Taču tieši tad ir vērts atteikties no kauna un salīdzināšanās: uzkrājums nav sacensība ar citiem, bet mēģinājums izveidot sev kaut nelielu atbalstu.

Uzkrājums nesākas ar stingru aizliegumu

Lielākā kļūda būtu pēc šāda lēmuma aizliegt sev visu un pārvērst mēnesi par sodu. Cilvēks, kurš atsakās no katra prieka, bieži ilgi neiztur, bet pēc tam iztērē vēl vairāk tikai tāpēc, ka ir noguris sevi kontrolēt. Daudz stabilāk darbojas skaidra robeža: daļa naudas drošībai, daļa nepieciešamajām lietām un daļa normālai dzīvei.

Praktiski palīdz atsevišķs konts vai automātisks pārskaitījums algas dienā. Tā mazāk vilina doma „aizņemties tikai uz īsu brīdi“ no uzkrājuma jaunam apģērbam, izbraucienam vai negaidītam pasūtījumam uz mājām. Ja vienu mēnesi nākas izmantot sakrāto summu, tā nav neveiksme – tieši tam uzkrājums arī tika veidots.

Uzņēmumiem un bankām ir viegli runāt par finanšu disciplīnu, taču cilvēkiem vispirms vajag skaidrību un vienkāršus risinājumus, nevis pārmetumus. Darbinieks pēc garas dienas ne vienmēr vēlas aizpildīt sarežģītas tabulas vai analizēt katru centu. Dažkārt pietiek ar vienu automātisku darbību, lai naudas tēma mājās kļūtu kaut nedaudz mierīgāka.

Uzkrājums visbiežāk nesākas tajā dienā, kad cilvēks sāk pelnīt ļoti daudz. Tas sākas tajā brīdī, kad frāzi „atlikšu to, kas paliks“ aizstāj cita: „vispirms parūpēšos, lai kaut kas paliktu man.“