Telefonu varat atstāt mājās – pētnieki parādīja, ka cilvēku var atpazīt pat „Wi-Fi“

Šķiet, ka, lai digitālajā pasaulē izsekotu cilvēkam, vispirms ir nepieciešams viņa tālrunis, viedpulkstenis, kamera vai vismaz internetam pievienota ierīce. Ja tālruni esat atstājis mājās un pats nepieslēdzaties nevienam bezvadu tīklam, jums vajadzētu būt praktiski neredzamam. Tomēr Vācijas Karlsrūes Tehnoloģiju institūta zinātnieku veiktais pētījums parādīja daudz negaidītāku scenāriju – cilvēka klātbūtni un pat viņa identitāti noteiktos apstākļos var noteikt, analizējot parasto „Wi-Fi“ signālu izmaiņas. Pētnieku eksperimentā piedalījās 197 cilvēki, un īpaši apmācīta sistēma tos atpazina ar ārkārtīgi augstu precizitāti.

Svarīgākais ir tas, ka pašam cilvēkam nav nepieciešams ne tālrunis, ne dators, ne viedpulkstenis. Pietiek ar to, ka telpā darbojas „Wi-Fi“ maršrutētājs un citas tam pievienotās ierīces. Cilvēka ķermenis maina radioviļņu izplatīšanos telpā, un šīs ļoti nelielās izmaiņas var analizēt un pārvērst sava veida individuālā radio „nospiedumā“. Tas nenozīmē, ka šodien katrs mājās esošais maršrutētājs slepeni zina, kas staigā pa jūsu dzīvojamo istabu, taču pats tehnoloģiskais princips zinātniekiem rada nopietnus jautājumus par privātumu nākotnē.

„Wi-Fi“ jūs nefotografē – taču ķermenis maina signālu

Bezvadu interneta signāls mājās neizplatās pa taisnu līniju no maršrutētāja līdz tālrunim. Radioviļņi atstarojas no sienām, grīdas, mēbelēm un citiem objektiem, tāpēc telpā veidojas diezgan sarežģīts signālu lauks. Kad tajā ienāk cilvēks, viņa ķermenis daļu viļņu absorbē, daļu atstaro un maina to ceļu. Ar neapbruņotu aci mēs to, protams, neredzam, taču moderna aparatūra var pamanīt pat ļoti nelielas šādu signālu izmaiņas.

Pētnieki izmantoja informāciju, kas saistīta ar tā dēvēto „beamforming“ – tehnoloģiju, kas mūsdienu maršrutētājiem palīdz efektīvāk novirzīt bezvadu signālu konkrētu ierīču virzienā. Lai sistēma zinātu, kā novirzīt signālu, starp ierīcēm tiek pārraidīta informācija par bezvadu kanāla stāvokli. Zinātnieki konstatēja, ka, analizējot daļu šīs informācijas, var atjaunot diezgan raksturīgas signālu izmaiņas, ko izraisa cilvēka klātbūtne.

Eksperimenta laikā sistēma tika apmācīta atšķirt konkrētus cilvēkus, bet vēlāk pārbaudīts, vai tā spēs tos atpazīt atkārtoti. Rezultāti parādīja, ka noteiktos eksperimenta apstākļos precizitāte bija gandrīz 100 procenti. Sistēma darbojās pat tad, kad cilvēki pārvietojās atšķirīgi vai nesa līdzi priekšmetus. Tomēr šeit ir svarīga detaļa: „Wi-Fi“ pats par sevi nepasaka cilvēka vārdu vai uzvārdu. Lai sistēma varētu noteikt, ka konkrēts radio signālu attēls pieder noteiktam cilvēkam, tā vispirms ir jāapmāca, izmantojot iepriekšējus šā cilvēka datus.

Tālrunis nav nepieciešams – un tieši tas rada visvairāk jautājumu

Līdz šim lielākā daļa privātuma apdraudējumu bija diezgan viegli saprotami. Tālrunis var pārsūtīt atrašanās vietas datus, lietotnes apkopo informāciju par mūsu darbībām, bet kameras var fiksēt seju. Šajā gadījumā viss ir citādi, jo novērotais cilvēks pats neko aktīvi nesūta. Viņam var nebūt nevienas tīklam pievienotas ierīces, taču viņa ķermenis tik un tā fiziski maina apkārtējā vidē izplatītos radioviļņus.

Teorētiski tas nozīmē, ka nākotnē līdzīgas sistēmas varētu izmantot, lai noteiktu, vai konkrēts cilvēks atrodas istabā, gaitenī, veikalā vai birojā, lai gan pats nekad nav pieslēdzies vietējam „Wi-Fi“ tīklam. Ja šī pati persona regulāri apmeklētu vienu vietu un sistēma būtu iepriekš apmācīta to atpazīt, rastos iespēja fiksēt tās parādīšanos bez kameras un bez tālruņa nosūtītiem datiem.

Tomēr pētījumu nevajadzētu saprast tā, it kā jebkurš kaimiņš šodien varētu lejupielādēt lietotni un caur sienu uzzināt, kas staigā pa jūsu māju. Pētījumam nepieciešama specializēta datu analīze, atbilstoši tehniskie apstākļi un iepriekš savākti apmācības dati. Tā drīzāk ir demonstrācija tam, ko var pieļaut pašreizējo bezvadu tīklu tehniskās īpašības, nevis jau plaši izmantota masveida izsekošanas sistēma.

Vai tagad jāizslēdz mājas maršrutētājs?

Parastam cilvēkam pēc šāda pētījuma dabiski rodas jautājums, vai nevajadzētu vismaz uz nakti izraut maršrutētāju no elektrības kontaktligzdas. Pagaidām nav pamata veikt tik drastiskus pasākumus. Pētnieku parādītā metode nav parasta mājas „Wi-Fi“ funkcija, un arī vienkārša bezvadu tīkla paroles nomaiņa šo konkrēto teorētisko problēmu neatrisinātu, jo tā ir saistīta nevis ar pieslēgšanās paroles nozagšanu, bet ar pašu radio signālu darbību.

Tomēr elementāri drošības noteikumi joprojām ir svarīgi. Mājas maršrutētāja programmatūru ir vērts regulāri atjaunināt, veco un ražotāja vairs neatbalstīto aprīkojumu laika gaitā nomainīt pret jaunāku, izmantot spēcīgu administratora paroli un neatstāt ieslēgtas funkcijas, kuras patiešām neizmantojat. Tas ne vienmēr pasargās no tieši šajā pētījumā parādītās metodes, taču samazinās daudzus citus, šodien krietni reālākus tīkla drošības riskus.

Lielākais darbs, pēc zinātnieku teiktā, būtu jāveic nevis lietotāju mājās, bet gan izstrādājot nākotnes „Wi-Fi“ standartus. Ja tehniskā informācija, kas nepieciešama signālu vadībai, nākotnē tiks izmantota arī vides vai cilvēku atpazīšanai, privātuma aizsardzība būs jāparedz jau pašas tehnoloģijas projektēšanas laikā, nevis tikai tad, kad šādas sistēmas būs kļuvušas plaši izmantotas.

Vienkāršs maršrutētājs kļūst ne tikai par interneta kasti

Šis pētījums labi parāda, kā mainās pati izpratne par bezvadu sakariem. Ilgu laiku „Wi-Fi“ tika uztverts vienkārši kā veids, kā pārsūtīt datus starp maršrutētāju un tālruni vai datoru. Tagad zinātnieki arvien biežāk izmanto tos pašus radioviļņus, lai noteiktu kustību, cilvēku klātbūtni, uzraudzītu elpošanu vai pat netieši rekonstruētu telpu attēlu.

Šādām tehnoloģijām var būt arī ļoti noderīgi pielietojumi – piemēram, noteikt, vai viens dzīvojošs vecāka gadagājuma cilvēks ir nokritis, konstatēt kustību mājās, neizmantojot kameras, vai automātiski vadīt viedās sistēmas. Taču šo pašu tehnisko principu var izmantot arī pilnīgi pretēji – cilvēka novērošanai, viņam par to nezinot.

Tāpēc šā pētījuma svarīgākais vēstījums nav tāds, ka no šodienas jābaidās no katra maršrutētāja. Daudz interesantāk ir tas, ka, pat atstājot tālruni mājās, cilvēks ne vienmēr kļūst pilnībā „neredzams“ elektroniskajai videi. Izrādās, par informācijas avotu var kļūt pat tas, kā mūsu ķermenis maina ap mums izplatītos radioviļņus.