Pēc trīspadsmit gadiem lombardā sieviete atpazina savu kaklarotu, taču pārdevējs zināja vairāk

Rasa apstājās tik strauji, ka rokassomiņa noslīdēja no pleca un atsitās pret stikla leti. Starp apskrambātiem pulksteņiem, vienu auskaru un dažiem telefoniem gulēja plāna sudraba ķēdīte ar mazu zaļganu akmentiņu.

– Vai jūs varētu izņemt šo? – viņa jautāja. Balss bija sausa.

Pārdevējs, tumšmatains vīrietis pelēkā džemperī un ar mazliet par lielām brillēm, uzreiz neatvēra vitrīnu. Viņš paskatījās uz kaklarotu, pēc tam uz Rasu.

– Jūs esat Rasa Mikutiene? – viņš jautāja.

Rasa piespieda plaukstu pie letes. Uz nagiem vēl bija milti – no rīta viņa cepa pankūkas mazdēlam, bet viņš bija saaukstējies, un meita piezvanīja, ka neatvedīs. Rasa tik un tā brauca uz pilsētu paņemt no šūtuves saīsinātās bikses. Gar lombardu viņa gāja tikai tāpēc, ka bija sācis smidzināt.

– No kurienes jūs zināt manu uzvārdu?

Vīrietis noņēma brilles un pārslaucīja tās ar krekla malu.

– Vispirms paskatieties, vai tā patiešām ir jūsu. Pēc tam parunāsim.

Viņš atslēdza vitrīnu. Rasa paņēma kaklarotu. Aizdare bija nedaudz šķībi uz sāniem, tāpat kā agrāk. Pie akmentiņa stiprinājuma, gandrīz nemanāmā vietā, bija ieskrāpēti divi burti: R. M.

Pirms trīspadsmit gadiem šī kaklarota pazuda no viņas guļamistabas kumodes. Tajā nedēļā Rasa apglabāja māti, kārtoja viņas dzīvokli, strīdējās ar jaunāko māsu Ievu par skapjos palikušajām lietām. Mājās stāvēja kastes, mētājās krūzītes un kāda atstāts lietussargs. Kaklarotu māte viņai bija uzdāvinājusi piecdesmitās dzimšanas dienas reizē.

Toreiz Rasa apsūdzēja Ievu.

Ne tieši. Viņa tikai pateica: „Dīvaini, ka lietas sāka pazust tieši tad, kad tu šeit staigā.“ Ieva sastinga pie priekšnama spoguļa, iebāza rokas jakas kabatās un aizgāja, neatvadījusies. Vēlāk viņas apmainījās ar dažām dusmīgām ziņām. Pēc tam palika reti Ziemassvētku sveicieni, kurus abas izlasīja pēc pāris dienām.

– Cik par to te prasa? – Rasa jautāja, grozīdama kaklarotu starp pirkstiem.

– Tagad nav runa par cenu, – pārdevējs atbildēja. – Mani sauc Tomass. Pirms daudziem gadiem es strādāju citā lombardā netālu no autoostas. Šo kaklarotu pieņēmu es.

Rasa pacēla acis. Aiz viņas muguras nočīkstēja durvis, un ienāca vīrietis netīros darba zābakos. Tomass pamāja viņam pagaidīt pie otras letes.

– To atnesa jauna meitene, – Tomass turpināja. – Ļoti līdzīga jums. Tievāka, ar īsiem matiem. Viņa teica, ka steidzami vajadzīga nauda ceļojumam un dažām naktīm. Rokas trīcēja.

– Mana meita Milda, – Rasa sacīja.

Tomass pamāja.

Pēc trīspadsmit gadiem lombardā sieviete atpazina savu kaklarotu, taču pārdevējs zināja vairākAttēls: Pixabay / StockSnap

– Viņa nosauca savu vārdu. Un teica, ka, ja jūs kādreiz atnāktu, man būtu jāzina: viņa to nenozaga.

Rasa apsēdās uz vienīgā plastmasas krēsla pie sienas. Pie tā bija pielipis līmlentes gabaliņš. Viņa to noplēsa un saburzīja starp pirkstiem.

Tajā vakarā pirms trīspadsmit gadiem Mildai bija deviņpadsmit. Pēc strīda viņa izgāja no mājām ar sporta somu, diviem džinsu pāriem un vecu mātes mugursomu. Rasa atcerējās, kā stāvēja virtuvē pie izlietnes, kas bija pilna ar šķīvjiem, un kliedza, ka Milda visu dara tīšām, ka tā nedrīkst rīkoties nedēļu pēc vecmāmiņas bērēm. Milda mēģināja kaut ko stāstīt par puisi, par to, ka viņai nav, kur iet. Rasa tobrīd īsti neklausījās.

– Viņa atgriezās pēc trim dienām, – Rasa nomurmināja. – Teica, ka bija pārnakšņojusi pie draudzenes. Vairāk nejautāju.

– Droši vien negribēja stāstīt, – sacīja Tomass. – Es pat nezinu, vai rīkojos pareizi, jums to sakot. Bet jūs uz to tā paskatījāties…

Viņš pastāstīja tik, cik atcerējās. Tas lombards vēlāk tika slēgts, mantas pārveda citur, kastes sajaucās. Tomass sāka strādāt šajā vietā un pirms dažām nedēļām, šķirojot vecās rotaslietas, ieraudzīja to zaļgano akmentiņu. Viņš atcerējās meiteni ar slapju jaku un pie piedurknes pielipušu autobusa biļeti.

Rasa samaksāja tik, cik Tomass pateica, nevienojoties par cenu. Izejot viņa ilgi stāvēja zem aptiekas nojumes. Telefons kabatā bija auksts. Milda tagad dzīvoja četrdesmit kilometru attālumā, audzināja dēlu un strādāja maiņās. Visbiežāk viņas runāja īsi – par bērnudārzu, temperatūru, salūzušu automašīnu.

Rasa nospieda zvanīšanas pogu.

– Mammu? Kas noticis? – pēc dažiem signāliem Milda atbildēja.

– Biju lombardā, – Rasa iesāka un uzreiz nožēloja, ka sākusi tieši tā. – Atradu savu kaklarotu.

Otrā galā dažas sekundes bija dzirdama metāliska dunoņa, it kā Milda būtu aizvērusi skapīti.

– Es zinu, – beidzot viņa sacīja. – Dažreiz domāju, vai tā kādreiz parādīsies.

– Kāpēc tu man nepateici?

– Vai tu būtu klausījusies? Tajā nedēļā tu pat Ievu neklausījies. Tu biji nolēmusi visu visu vietā.

Rasa gribēja iebilst. Pateikt, ka viņai bija grūti, ka māte bija nomirusi, ka viņa baidījās par meitu. Bet šie vārdi kaut kā vairs nenāca ārā.

– Man arī jāparunā ar Ievu, – viņa sacīja.

– Tev vajadzētu. Tikai viņa var arī negribēt.

Vakarā Rasa nolika kaklarotu uz virtuves galda blakus nenomazgātajām krūzītēm. Viņa to neuzlika. Uzrakstīja Ievai ziņu, trīs reizes to izdzēsa un beidzot atstāja tikai: „Vai mēs kādreiz varētu satikties uz kafiju?“

Ziņa tika izlasīta. Atbildi tajā vakarā viņa nesagaidīja.