Viens gads ilga pat 445 dienas: Jūlijs Cēzars tīšām „pievienoja“ trīs mēnešus – citādi kalendārs būtu pilnībā izjucis

Iedomājieties gadu, kas nekādi nebeidzas. Decembris joprojām nav pienācis, lai gan pēc ierastā ritma tam jau sen vajadzēja būt klāt, bet kalendārā parādās vēl viens mēnesis, pēc tam vēl viens. Šodien šāda situācija izskatītos pēc pilnīga haosa, taču Senajā Romā tas bija apzināts lēmums. 46. gads pirms mūsu ēras ilga pat 445 dienas, un tajā bija 15 mēneši.

Tā nebija kļūda, neprecizitāte vai savāda imperatora iegriba. Jūlijs Cēzars mēģināja atrisināt problēmu, kas tajā laikā jau bija kļuvusi ļoti nopietna – romiešu kalendārs arvien vairāk nesakrita ar patiesajiem gadalaikiem. Datumi pastāvēja paši par sevi, bet daba – pati par sevi. Svētki, lauksaimniecības darbi un gada cikls vairs nesakrita tā, kā bija paredzēts.

Tāpēc Cēzaram nācās darīt to, kas šodien izskatītos neticami: vienu gadu vienkārši ievērojami pagarināt, lai visa sistēma tiktu „pastumta“ atpakaļ savā vietā. Šo gadu vēlāk dēvēja par pēdējo sajukuma gadu, un šis nosaukums izklausās pilnībā pelnīts.

Romiešu kalendārs vienkārši vairs nesakrita ar dabu

Pirms reformas romieši izmantoja 12 mēnešu kalendāru, kurā gadā bija tikai 355 dienas. Tas bija aptuveni par desmit dienām mazāk nekā Saules gads, tāpēc atšķirība neizbēgami uzkrājās.

Lai to kompensētu, dažkārt tika ievietots papildu mēnesis – Mercedonijs. Tajā bija 22 vai 23 dienas, un to ievietoja februārī. Teorētiski šādam risinājumam vajadzēja palīdzēt saglabāt kalendāru tuvāk faktiskajiem gadalaikiem, taču praksē viss darbojās daudz sliktāk.

Lēmumu par papildu mēneša ievietošanu pieņēma Romas priesteru kolēģija. Tas nozīmēja, ka sistēma nebija pilnībā automātiska vai matemātiski paredzama. Lēmumi varēja ietekmēt amatpersonu pilnvaru termiņus, līgumus un citus juridiskus un politiskus jautājumus, tāpēc kalendārs kļuva ne tikai par astronomisku, bet arī politisku instrumentu.

Pilsoņu karu laikā viss kļuva vēl sliktāk. Papildu mēnesis vairākas reizes vispār netika ievietots, tāpēc kalendāra atpalicība vēl vairāk palielinājās. Līdz 47. gadam p.m.ē. atšķirība starp kalendāru un astronomisko gadu jau sasniedza aptuveni trīs mēnešus.

Tas nozīmēja, ka tradicionālie svētki, sezonas darbi un ierastie gada datumi varēja tikt atzīmēti pavisam ne tajā gadalaikā, kuram sākotnēji bija paredzēti.

Sistēma vienkārši bija izjaukta.

Cēzars nolēma nevis labot pamazām, bet visu izdarīt ar vienu triecienu

Jūlijs Cēzars, kurš tajā laikā bija ne tikai politiskais līderis, bet arī pontifex maximus – Romas augstākais priesteris, lieliski zināja par kalendāra problēmu. Atrodoties Ēģiptē, viņš bija iepazinies ar tur izmantoto Saules kalendāru, tāpēc, atgriezies Romā, nolēma īstenot daudz radikālāku reformu.

Jaunās sistēmas izveidi vadīja Aleksandrijas astronoms Sosigēns. Mērķis bija divkāršs: vispirms vajadzēja izlabot jau uzkrājušos milzīgo atpalicību, bet pēc tam izveidot tādu sistēmu, kas nākotnē vairs nebūtu atkarīga no pastāvīgiem politiskiem lēmumiem par papildu mēnešiem.

Tomēr pirmais posms bija pats savādākais.

46. gads p.m.ē. tika īpaši pagarināts līdz 445 dienām.

Sākumā šim gadam jau bija pievienots 23 dienu garš papildu mēnesis. Vēlāk starp novembri un decembri tika ievietoti vēl divi papildu mēneši – vienā bija 33, otrā 34 dienas.

Kopumā tajā gadā parādījās pat 90 papildu dienas.

Tādējādi viens gads kļuva 15 mēnešus garš.

Mūsdienu cilvēkam tas izklausītos absurdi. Iedomājieties, ja šodien valdība paziņotu, ka pēc novembra nebūs decembra, bet gan vēl divi pilnīgi jauni mēneši, un tikai pēc tiem sāksies nākamais gads. Tomēr Romā tā bija īslaicīga cena par to, lai kalendārs atkal sāktu atbilst faktiskajiem gadalaikiem.

445 dienas nebija kļūda, bet gan „pārstartēšana“

Vēlāk romiešu rakstnieks Makrobijs šo periodu nosauca par annus confusionis ultimus – „pēdējo sajukuma gadu“.

Un būtībā tā bija kalendāra pārstartēšana.

Tā vietā, lai uzkrājušos atpalicību labotu pamazām daudzu gadu laikā, Cēzara reforma to kompensēja uzreiz. Pēc šī neparasti garā gada jaunā sistēma varēja sākt darboties no daudz precīzākas pozīcijas.

No 45. gada p.m.ē. sāka izmantot Jūlija kalendāru, kas vairs nebija balstīts uz mainīgiem papildu mēnešiem, bet gan uz skaidru matemātisku noteikumu. Parastajā gadā bija 365 dienas, bet ik pēc četriem gadiem tika pievienota viena papildu diena.

Tādējādi kalendārā gada vidējais ilgums kļuva 365,25 dienas.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo sistēmu tas bija milzīgs solis uz priekšu. Vairs nebija katru reizi jālemj, vai attiecīgajā gadā nepieciešams papildu mēnesis, un kalendārs vairs nebija pastāvīgi jālabo ar politiskiem lēmumiem. Sistēma kļuva daudz paredzamāka.

Un pats svarīgākais – tā darbojās vairāk nekā pusotru tūkstoti gadu.

Pat Cēzara kalendārs galu galā sāka kavēties

Tomēr arī jaunā sistēma nebija pilnīgi ideāla.

Saules jeb tropiskais gads ir nedaudz īsāks par 365,25 dienām. Atšķirība ir ļoti maza – aptuveni 11 minūtes gadā. Vienā gadā to nemaz nevar pamanīt, arī desmitgadē tā ir gandrīz nemanāma.

Tomēr pēc dažiem gadsimtiem šīs minūtes sakrājas dienās.

Līdz 16. gadsimtam Jūlija kalendārs no astronomiskā gada ritma jau bija novirzījies aptuveni par desmit dienām. Tas īpaši kļuva par problēmu, aprēķinot pavasara ekvinokciju un ar to saistīto Lieldienu datumu.

Tāpēc 1582. gadā pāvests Gregors XIII ierosināja vēl vienu reformu. Pēc 4. oktobra uzreiz sekoja 15. oktobris – kalendārā tika izlaistas desmit dienas, lai datumi atkal tuvotos astronomiskajam ciklam.

Vienlaikus tika mainīts arī garo gadu noteikums. Kopš tā laika gadsimta gadi tiek uzskatīti par garajiem gadiem tikai tad, ja to skaitlis dalās ar 400. Šī sistēma kļuva par pamatu mūsdienās plaši izmantotajam Gregora kalendāram.

Tātad pat ļoti precīza izskata sistēma ilgākā laika posmā var sākt kļūdīties, ja atšķirība starp matemātisko aprēķinu un dabas ciklu ir kaut arī ļoti maza, bet atkārtojas gadsimtiem ilgi.

Vieni no savādākajiem gadiem vēsturē mainīja mūsu laika skaitīšanu

445 dienas garš gads šodien izklausās pēc vēsturiska kurioza, tomēr bez tā visa reforma būtu bijusi daudz sarežģītāka.

Cēzars nepagarināja gadu greznības vai politiskās izrādes dēļ. Romas kalendārs bija tik ļoti attālinājies no patiesā gada cikla, ka bija nepieciešams vienlaikus kompensēt gandrīz trīs mēnešu atšķirību.

Tāpēc 46. gads p.m.ē. kļuva par izņēmumu, ko vairs nevajadzēja atkārtot.

Pēc tā sākās daudz stabilāka sistēma, kas vairāk nekā 1600 gadu veidoja Eiropas laika skaitīšanu un kļuva par tiešu mūsdienu kalendāra priekšteci.

Šis stāsts parāda arī vēl vienu interesantu lietu: kalendārs nav vienkārši nemainīga tabula ar janvāri, februāri un decembri. Tas ir cilvēku radīts veids, kā saskaņot dzīvi ar astronomisko gada ritmu.

Kad šī saskaņošana sāk izjukt, sekas skar ne tikai to, kāds datums ir uzrakstīts dokumentā. No kalendāra ir atkarīgi svētki, lauksaimniecības darbi, līgumi, amatpersonu pilnvaru termiņi un viss sabiedrības dzīves ritms.

Tāpēc vienos no savādākajiem gadiem cilvēces vēsturē Romas iedzīvotājiem nācās izturēt pat 445 dienas un 15 mēnešus, lai no nākamā gada laiks beidzot atkal sāktu tikt skaitīts normālāk.

Un paradoksāli ir tas, ka garākais gads tika izveidots tādēļ, lai nākotnē gadus vairs nebūtu nepieciešams labot tik drastiškai.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!