Zinātnieki no plastmasas atkritumiem izveidojuši ēdamu cepumu prototipu

Uz virtuves galda guļ cepumu paciņa, bet tai blakus – plastmasas iepakojums, kas pēc dažām minūtēm nonāk atkritumu tvertnē. Tas ir tik ierasts skats, ka retais apstājas, lai par to padomātu. Taču tagad pati robeža starp to, ko mēs ēdam, un to, ko izmetam, var izrādīties krietni dīvaināka, nekā šķita vakar.

Zinātnieki no plastmasas atkritumiem izveidojuši ēdamu cepumu prototipu. Šī doma vien daudziem izraisa instinktīvu riebumu: plastmasa saistās ar atkritumiem, ķīmiju, piesārņojumu un visu, ko uz šķīvja noteikti negribas redzēt. Tomēr šāda eksperimenta būtība nav piedāvāt cilvēkam pagrauzt pārstrādātu maisiņu – tas uzdod daudz plašāku jautājumu par to, kā cilvēce nākotnē centīsies tikt galā ar to, ko pati pēc sevis atstāj.

Vārds „plastmasa“ šeit izklausās biedējošāk nekā pati idejas ievirze

Pirmā reakcija uz ēdamu cepumu, kas saistīts ar plastmasas atkritumiem, ir gandrīz neizbēgama: „Paldies, nē.“ Cilvēks ir pieradis šķirot plastmasu, sargāt no tās pārtiku, pārbaudīt, vai trauks ir piemērots karstam ēdienam. Tāpēc ziņa, ka no atkritumiem varētu rasties pārtikas prototips, šķietami apgriež ierasto kārtību kājām gaisā.

Tomēr ir svarīgi saprast pašu principu. Runa nav par plastmasas gabaliņu iemaisīšanu mīklā un ne par mēģinājumu vienkārši nomaskēt atkritumus ar garšu. Šādi pētījumi meklē veidus, kā atkritumos esošo materiālu, izmantojot zinātniskus procesus, pārvērst citos savienojumos vai izejvielā, no kuras teorētiski var iegūt pārtikai paredzētu produktu.

Prototips vēl nav tas pats, kas produkts veikala plauktā. Starp laboratorijas ideju un parastu cepumu, ko cilvēks bez bažām dotu bērnam pie tējas, ir tāls ceļš: drošības novērtējums, sastāva kontrole, ražošanas uzticamība un sabiedrības uzticēšanās. Dažkārt zinātne vispirms rada nevis galīgo atbildi, bet provocējošu jautājumu – un šis cepums ir tieši tāds.

Kāpēc vispār mēģina no atkritumiem iegūt pārtiku?

Plastmasas atkritumi ir neērta ikdienas sastāvdaļa. Tie krājas mājsaimniecību šķirošanas tvertnēs, ceļo caur pārstrādes sistēmām un dažkārt paliek dabā daudz ilgāk, nekā cilvēks, kurš tos izmeta, vispār atceras šo pirkumu. Tāpēc zinātniekus interesē ne tikai tas, kā atkritumus savākt vai pārkausēt, bet arī tas, kā no tiem iegūt pēc iespējas lielāku vērtību.

Te slēpjas doma, kas sākumā var izklausīties dīvaina, bet cilvēces vēsturē nav sveša: tas, kas vakar tika uzskatīts par nevajadzīgu atlikumu, rīt var kļūt par izejvielu. Virtuvē no vakardienas maizes gatavo sacepumu, no dārzeņu pārpalikumiem vāra buljonu, bet rūpniecībā meklē iespējas materiālus apritē izmantot pēc iespējas ilgāk. Ēdama cepuma prototips šo loģiku aizved neierastā, pat nedaudz neērtā teritorijā.

Tomēr ar vēlmi samazināt atkritumus vien nepietiek. Pārtika cilvēkam ir īpaša joma, kur kompromisiem ir maz vietas. Ja šāds virziens kādreiz tiktu plašāk attīstīts, svarīgākajam vajadzētu būt nevis sensacionālam virsrakstam vai solījumam izmantot pēc iespējas vairāk atkritumu, bet gan pilnīgai skaidrībai par to, kas tieši nonāk produktā un vai tas patiešām ir drošs.

Zinātnieki no plastmasas atkritumiem izveidojuši ēdamu cepumu prototipuAttēls: Unsplash / No Revisions

Vieniem tā ir attīstība, citiem – robeža, kuru negribas pārkāpt

Jaunākam cilvēkam, kurš ikdienā dzird par klimata pārmaiņām, šķirošanu un jaunām tehnoloģijām, šāda ideja var šķist drosmīga un interesanta. Citam tā var izraisīt vienkāršu, cilvēcisku neuzticēšanos: ja pārtiku vairs nevar saistīt ar skaidru izcelsmi, kā zināt, kur beidzas inovācija un sākas risks? Abas reakcijas ir saprotamas.

Vecākiem pārtika vispirms nozīmē atbildību par bērnu, senioriem – ierastas, uzticamas izvēles, bet daudzām ģimenēm arī ļoti praktisku jautājumu par to, cik tas viss maksās. Cilvēks veikalā parasti nedomā par laboratorijas procesiem – viņš lasa etiķeti, skatās uz cenu un izlemj, vai var tam uzticēties. Jaunai tehnoloģijai netiks sniegts vienkāršs un pārskatāms skaidrojums, tās progresīvais nosaukums vien neko neglābs.

No otras puses, zinātniekiem un tehnoloģiju izstrādātājiem šādi mēģinājumi ir nepieciešami, lai nākotnē rastos vairāk iespēju. Ne katram prototipam jāpārvēršas par masveida produktu, un ne katrai neparastai idejai cilvēkam ir jāpatīk jau no pirmās reizes. Tomēr pētījumi ļauj pārbaudīt robežas: kas ir iespējams, kas ir drošs, kas ir ekonomiski pamatots un ko sabiedrība pilnībā nav gatava pieņemt.

Svarīgākā sastāvdaļa šeit būs uzticēšanās

Ja cilvēks kādreiz tirdzniecības vietā ieraudzītu šādas izcelsmes pārtikas produktu, viņam nevajadzētu minēt. Skaidrs sastāvs, saprotami izskaidrots ražošanas veids un uzticama drošības kontrole būtu svarīgāki par jebkādu rotaļīgu iepakojuma dizainu. Pārtika nav joma, kur var cerēt, ka cilvēki pieradīs tikai tāpēc, ka ideja izklausās ilgtspējīga.

Arī patērētājiem ir tiesības palikt zinātkāriem, bet kritiskiem. Ir vērts nošķirt virsraksta izraisītās emocijas no tā, ko zinātniskais prototips patiesībā nozīmē. Ne katrs eksperiments sola rītdienas vakariņas, tomēr daži no tiem parāda virzienu, kurā zinātne mēģina risināt sarežģītas atkritumu un resursu problēmas.

Iespējams, svarīgākā šī stāsta daļa pat nav cepums. Tas atgādina, ka atkritumi maģiski nepazūd nekur, kad aizveram atkritumu tvertnes vāku. Un, ja nākotnes risinājumi dažkārt šķiet neērti vai pat absurdi, tas bieži notiek tāpēc, ka pati problēma jau sen vairs nav vienkārša.

Ēdams cepums, kas radies no idejas par plastmasas atkritumu izmantošanu, šodien var šķist kā laboratorijas dīvainība. Tomēr tas liek paskatīties uz savu patēriņu bez ierastās nevērības: varbūt lielākais nākotnes jauninājums būs nevis tas, ka iemācīsimies „apēst“ atkritumus, bet gan tas, ka beidzot iemācīsimies radīt mazāk atkritumu.