Žogs var kļūt par slazdu dzīvniekiem: neliela sprauga apakšā izglābtu ne vienu vien ezīti

Būvējot žogu, mēs visbiežāk domājam par privātumu, drošību, kaimiņu skatieniem un to, lai pagalmā būtu „kārtība“. Taču ļoti reti aizdomājamies par tiem, kuri mūsu zemesgabalu robežas nesaprot tā, kā mēs. Eži, krupji, ķirzakas, zalkši un pat lielāki savvaļas dzīvnieki daudzus gadus pārvietojas pa tiem pašiem ceļiem, bet jauns betona vai metāla žogs viņiem pēkšņi kļūst nevis par robežu, bet gan par sienu.

Dārzu dizainers Michał Wojdyło sociālajos tīklos pievērsa uzmanību problēmai, kas ir aktuāla ne tikai Polijā. Mūsdienās zemesgabali arvien biežāk tiek norobežoti tā, ka pilnībā tiek izolēti no apkārtējās vides. Žogs tiek uzcelts uz augsta betona pamata, apakšā nepaliek nekādas spraugas, konstrukcija ir smaga, asa un noslēgta. Cilvēkam tas šķiet ērti, bet maziem dzīvniekiem šāds pagalms kļūst nepieejams.

Kāpēc žogs ir bīstams ne tikai ežiem?

Eži ir, iespējams, visuzskatāmākais piemērs. Nakts laikā tie var noiet diezgan lielu attālumu, meklējot barību, slēptuvi vai pārošanās vietu. Ja ap katru zemesgabalu ir uzcelts necaurredzams žogs ar betona pamatu, dzīvniekam vienkārši vairs nav, kur pārvietoties. Tas mētājas šurpu turpu, iet gar žogu, mēģina izlīst cauri, iestrēgst vai dodas uz ceļa, kur risks tikt sabrauktam kļūst vēl lielāks.

Taču problēma neaprobežojas tikai ar ežiem. Abinieki, krupji, ķirzakas un mazie zīdītāji arī zaudē iespēju pārvietoties starp zaļajām teritorijām. Savukārt lielākiem dzīvniekiem bīstami kļūst augsti un asi žogi. Polijā tika ziņots, ka vien 2023. gadā žogu ar asām malām dēļ gāja bojā 22 aļņi. Šādi dzīvnieki, mēģinot šķērsot vai izlauzties cauri šķērslim, var iestrēgt un ļoti sāpīgi aiziet bojā.

Lietuvā, kur daudzi piepilsētas rajoni izplešas mežu, lauku un pļavu tuvumā, šī tēma arī nav sveša. Jauni kvartāli bieži top vietās, kur vēl nesen atradās dzīvnieku pārvietošanās ceļi. Cilvēks atbrauc, uzceļ māju, iežogo zemesgabalu, bet dabai ir „jāpielāgojas“. Taču tā ne vienmēr to spēj.

„Ežu lielceļi“ – vienkāršs risinājums, kura pie mums vēl trūkst

Ārzemēs arvien biežāk tiek runāts par tā dēvētajiem ežu lielceļiem. Tā ir ļoti vienkārša ideja: žogos pie zemes tiek atstātas nelielas atveres, lai mazie dzīvnieki varētu droši nokļūt no viena zemesgabala uz citu. Šāds risinājums neprasa ne atteikties no žoga, ne zaudēt privātumu.

Lielbritānijā šī ideja ir piesaistījusi lielu uzmanību, un dažviet tā tiek iekļauta arī būvniecības praksē. Būtība ir ļoti vienkārša: cilvēkam joprojām ir savs zemesgabals, taču žogs vairs nav nepārvarama siena visai dzīvajai apkārtnei. Neliels tunelis apakšā var būt pietiekams ezim, krupim vai citam mazam dzīvniekam, bet cilvēkam tas nemaz netraucē izmantot pagalmu.

Dārzu dizainers M. Wojdyło uzsver, ka problēma nav pats žogs. Problēma ir tā, ka žogi bieži tiek projektēti, pilnībā aizmirstot par apkārtējo vidi. Viņa doma ir ļoti vienkārša: nav jāatsakās no robežām, taču ir vērts atcerēties, ka aiz žoga joprojām atrodas pasaule, ar kuru dārzs ir saistīts.

Ko var darīt savā zemesgabalā?

Pirmais risinājums – nebetonēt visu līdz pašai zemei, ja tam nav nepieciešamības. Zemāks pamats vai neliela sprauga apakšā jau var palīdzēt mazajiem dzīvniekiem pārvietoties. Ja žogs jau ir uzcelts, pie zemes var izveidot vairākas nelielas ejas. Cilvēka acīm tās var būt nemanāmas, bet dzīvniekiem nozīmēt ļoti daudz.

Otra lieta – izvairīties no asām, bīstamām konstrukcijām. Augsti metāla žogi ar smailām galotnēm var izskatīties „solīdi“, taču dzīvniekiem tie kļūst par nāvējošu šķērsli. Īpaši aktuāli tas ir zemesgabaliem pie mežiem, mežmalām, laukiem vai vietām, kur tiek pamanīti savvaļas dzīvnieki.

Trešais risinājums – izvēlēties ažūrus, vieglākus un dabai draudzīgākus žogus. Nav nepieciešams katru zemesgabalu pārvērst par noslēgtu cietoksni. Dažviet pietiek ar koka žogu ar spraugu apakšā, dzīvžogu vai kombinētu risinājumu, kas sargā privātumu, bet nenorobežo pagalmu no visas dzīvās apkārtnes.

Neliela sprauga, kas daudz ko maina

Šī tēma var šķist maznozīmīga, līdz kādu vakaru pie žoga ieraugi izmisīgi skraidām ezi. Tad ļoti skaidri saproti, ka mūsu lēmumi pagalmā ietekmē ne tikai mūs. Žogs, kas cilvēkam nozīmē drošību, dzīvniekam var kļūt par strupceļu.

Tāpēc pirms žoga būvēšanas vai mainīšanas ir vērts sev uzdot vienkāršu jautājumu: vai tam jābūt pilnībā necaurredzamam līdz pašai zemei? Bieži atbilde būs – nē. Neliela eja, sprauga apakšā vai saudzīgāka konstrukcija nekaitēs ne pagalma skaistumam, ne privātumam, bet var izglābt dzīvnieka dzīvību.

Un varbūt tieši ar šādiem maziem risinājumiem sākas normālāka sadzīvošana ar dabu. Nevis tad, kad mēs par to runājam skaistiem vārdiem, bet tad, kad, pat būvējot žogu, domājam ne tikai par sevi.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!