Kad nejauši iekaisīju gaļā zvaigžņu anīsu, viss manā virtuvē mainījās

Tajā vakarā es vienkārši gribēju ātri pagatavot vakariņas. Nekā īpaša – gaļa, sīpoli, ķiploki, mazliet sāls, piparu, varbūt vēl lauru lapa, kā vienmēr. Tādas ierastas vakariņas, kad pārnāc nogurusi, galvā vēl griežas darbi, bet virtuvē negribas eksperimentus, tikai lai visi būtu paēduši un beidzot nomierinātos.

Tikai šoreiz roka aizsniedzās ne tur.

Garšvielu atvilktnē bija vairāki līdzīgi trauciņi. Vienu paņēmu gandrīz neskatoties un iebēru sautējamajā gaļā. Smarža uzreiz mainījās. Ne tā, kā no pipariem vai paprikas. Tā bija silta, salda, dziļa, mazliet atgādināja ziemu, tēju un kaut ko austrumniecisku. Pieliecos virs katla un sapratu: iebēru ne to, ko biju plānojusi.

Tas bija zvaigžņu anīss.

Pirmajā mirklī es pat sadusmojos uz sevi. Nod omāju, ka vakariņas ir sabojātas. Galu galā anīsu biežāk iztēlojos tējā, desertos, varbūt kādā Ziemassvētku cepumā, bet noteikti ne gaļā, ko ēdīs visa ģimene. Taču katlu vairs nebija iespējams „pagriezt atpakaļ“. Atlika tikai uzlikt vāku un cerēt, ka neviens par to pārāk nesmiesies.

Smarža bija tik neparasta, ka visi sanāca virtuvē

Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm virtuvē sāka izplatīties smarža, kādas manās mājās vēl nebija bijis. Ne piedeguma, ne „es atkal kaut ko pārvārīju“, ne vienkārša svētdienas sautējuma smarža. Tā bija tik piesātināta, ka vīrs atnāca pirmais.

„Ko tu te gatavo?“ – viņš pajautāja.

Un pēc viņa balss es sapratu, ka tas nav pārmetums. Drīzāk ziņkārība.

Pēc tam atnāca meita, tad dēls. Visi sāka staigāt apkārt katlam, it kā tajā nebūtu vienkārša gaļa, bet kaut kas no restorāna. Es vēl mēģināju izlikties, ka visam tā arī bija jānotiek. Bet patiesībā pati nezināju, ar ko tas beigsies.

Kad pagaršoju mērci, biju pārsteigta. Zvaigžņu anīss nepadarīja gaļu saldu, kā biju baidījusies. Tas piešķīra dziļumu. It kā parasts sautējums pēkšņi būtu ieguvis jaunu slāni. Sīpoli kļuva maigāki, ķiploks vairs nešķita tik ass, bet gaļa ieguva tādu aromātu, ka gribējās pagaršot vēlreiz.

Tajā vakarā vakariņas pazuda ātrāk nekā parasti.

Kur tas vislabāk iederas

Pēc tās reizes sāku zvaigžņu anīsu izmantot piesardzīgi, bet jau apzināti. Un sapratu vienu lietu: tā nevajag daudz. Tie nav diļļu zaļumi, ko var bērt saujām. Visam sautējuma katlam pietiek ar vienu mazu zvaigznīti vai pavisam nelielu maltas garšvielas šķipsniņu.

Man tas vislabāk iederējās pie liellopa gaļas, cūkgaļas, pīles un sātīgākiem sautējumiem. Īpaši tad, kad gaļu cep kopā ar sīpoliem, ķiplokiem, burkāniem, mazliet tomātu pastas vai sojas mērces. Zvaigžņu anīss tajos ieplūst tā, ka cilvēki ne vienmēr saprot, kas ir mainījies, bet jautā: „Kāpēc šoreiz ir tik garšīgi?“

Tas ļoti labi iederas arī buljonā. Ja vāru stiprāku gaļas buljonu, reizēm ielieku vienu zvaigznīti kopā ar lauru lapu, pipariem un sīpolu. Tikai svarīgi neaizmirst to izņemt. Ja atstāsiet to pārāk ilgi vai ieliksiet par daudz, garša var kļūt pārāk spēcīga, pat nedaudz ārstnieciska.

Ar šo garšvielu jāapietas kā ar cilvēku, kurš runā klusi, bet ļoti pārliecinoši. Ja tās ir par daudz, tā nomāc visu pārējo.

Lielākā kļūda – bērt to kā parastu garšvielu

Pirmajā reizē man paveicās tikai tāpēc, ka iebēru maz. Vēlāk, jau drosmīgāk eksperimentējot, reiz pārcentos. Ieliku divas zvaigznītes nelielā katlā, un tad jau bija par daudz. Gaļa vairs nesmaržoja omulīgi, bet gan tā, it kā pēc klepus sīrupa. Visi ēda, bet klusāk nekā parasti.

Tad iemācījos likumu: labāk mazāk nekā vairāk.

Ja izmantojat veselu zvaigznīti, sāciet ar vienu. Ja maltu – ar pavisam mazu šķipsniņu. Tā ir ļoti spēcīga. Un vēl svarīgi saprast, ka zvaigžņu anīss vislabāk atklājas sautējot, vārot, lēni cepot. Ja uzkaisīsiet to jau gatavam ēdienam, efekts būs pavisam citāds un ne vienmēr patīkams.

Es to visbiežāk pievienoju tad, kad gaļa jau ir apcepta un katlā leju ūdeni, buljonu vai mērci. Tad tai ir laiks savienoties ar pārējām garšām, nevis kliegt vienai pašai.

Tagad garšvielu atvilktni pārbaudu pavisam citādi

Tas nejaušais vakars mainīja manu skatījumu uz virtuvi. Agrāk gatavoju diezgan droši. Sāls, pipari, paprika, ķiploki, lauru lapa. Viss pārbaudīts, skaidrs, bez riska. Bet pēc zvaigžņu anīsa sapratu, ka reizēm viena neparasta garšviela var izcelt ēdienu no ikdienas.

Ne katru vakaru vajag eksperimentēt. Dažreiz gribas vienkāršu kotlešu un kartupeļu mieru. Bet, kad gaļa šķiet garlaicīga, kad sautējums vienmēr ir tāds pats, kad gribas kaut ko dziļāku un siltāku, tagad es zinu, ko darīt.

Ielieku mazu zvaigznīti.

Un viss mainās.

Ne tāpēc, ka tas būtu brīnums. Bet tāpēc, ka virtuvē dažreiz pietiek ar vienu mazu kļūdu, lai atklātu kaut ko tādu, ko pats nekad nebūtu uzdrošinājies pamēģināt.