Saberžu dzērvenes ar medu un nevāru: burciņas ledusskapī stāv līdz pavasarim

Katru rudeni, kad tirgū vai veikalā parādās dzērvenes, es vienmēr paņemu vairāk, nekā tajā brīdī vajag. Ne jau pīrāgam un ne ievārījumam. Mans iecienītākais veids – saberzt dzērvenes ar medu, saliet mazās burciņās un glabāt ledusskapī. Es neko nevāru, nekarsēju, nelieku cukuru un nestāvu pie katla pusi vakara.

Šī recepte man patīk divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dzērvenes paliek košas, skābenas, svaigas, bet medus tikai nedaudz mīkstina to asumu. Otrkārt, šāda burciņa ziemā ļoti ātri noder: karote tējai, karote biezpienam, nedaudz putrai, pankūkām vai vienkārši siltam ūdenim, kad gribas kaut ko skābeni saldu.

Taču ir viens noteikums, kuru neievērojot, šī recepte var neizdoties. Tā kā dzērvenes netiek vārītas, burciņām jābūt tīrām, ogām labi nosusinātām, bet maisījums jāglabā tikai ledusskapī. Tie nav konservi, kurus var nolikt pieliekamajā blakus gurķiem. Šeit visu saglabā skābenās ogas, medus, aukstums un kārtība.

Kāpēc es dzērvenes nevāru

Agrāk dzērvenes visbiežāk vārīju ar cukuru. Sanāca garšīgs ievārījums, bet garša tomēr bija citāda: saldāka, smagāka, tumšāka. Bet man visvairāk patīk svaigais dzērveņu asums, kad oga vēl saglabā savu īsto raksturu. Kad tās saberžu svaigas, krāsa paliek koša, smarža – svaiga, bet skābenums – ļoti dzīvs.

Medus šeit vienlaikus paveic vairākus darbus. Tas saldina, sabiezina un palīdz maisījumam ilgāk saglabāties, ja viss tiek darīts tīri. Tomēr medus nav brīnumains vāks pret visām nebūšanām. Sajaukts ar ogām, tas iegūst papildu mitrumu, tāpēc šādam maisījumam jādzīvo ledusskapī. Es to nekad neglabāju istabas temperatūrā un nekad nebāžu siltā skapītī, lai „paskatītos, kas notiks“.

Dzērvenes pašas ir skābenas, tāpēc tās ļoti labi piemērotas šādam pagatavojumam. Ar zemenēm vai avenēm es tā nerīkotos, jo tās ir mīkstākas, saldākas un ātrāk bojājas. Dzērvenei ir stingra miziņa, skābums, spēcīga garša un ziemīga izturība. Varbūt tāpēc šī recepte ir tik vienkārša, bet darbojas.

Vēl viena priekšrocība – nav jātrāpa nekādā „ievārījuma gatavības punktā“. Nav jānosmeļ putas, nav jābaidās, ka piedegs katla dibens, nav jādomā, vai tas ir pietiekami sabiezējis. Saberž, sajauc, salēj un viss. Tikai pēc tam jābūt pacietīgam un jāļauj maisījumam pastāvēt ledusskapī, jo pēc dažām dienām garša kļūst vēl labāka: medus iesūcas ogās, skābums nedaudz noapaļojas, bet masa kļūst viendabīgāka.

Kādas dzērvenes es izvēlos un cik daudz medus lieku

Šai receptei der gan svaigas, gan saldētas dzērvenes. Ja man ir iespēja, izvēlos svaigas, stingras, spīdīgas ogas. Tām jābūt bez pelējuma, bez rūgšanas smaržas, bez mīkstām vai saspiestām vietām. Viena otra sliktāka oga visā bļodā nav traģēdija, taču es tās vienmēr pārlasu, jo svaigos pagatavojumos tīrība nozīmē ļoti daudz.

Ja izmantoju saldētas dzērvenes, vispirms tās atkausēju ledusskapī, nevis uz radiatora un ne karstā ūdenī. Atkausētās ogas noleju caur sietu un atstāju kārtīgi notecēt. Šis ir svarīgs brīdis: jo vairāk papildu ūdens nonāks burciņā, jo īsāku laiku maisījums glabāsies. Tāpēc dzērvenes ne tikai nomazgāju, bet arī labi nosusinu.

Izvēlos šķidru medu vai vismaz tādu, kuru var viegli iemaisīt. Ja medus ir sacietējis, to var paturēt siltā telpā vai burciņu ielikt bļodā ar siltu ūdeni. Spēcīgi karsēt nevajag. Man patīk, kad medus tikai kļūst mīkstāks, bet nepārkarst.

Sastāvdaļas:

• 1 kg dzērveņu;
• 700–800 g medus;
• 1 neliela šķipsniņa sāls, ja vēlas izcelt garšu;
• 0,5 tējkarotes kanēļa, ja vēlas siltāku aromātu.

No šī daudzuma sanāk aptuveni 1,4–1,6 litri gatava maisījuma. Es parasti leju nevis vienā lielā burkā, bet vairākās mazās: pa 200–300 ml. Tā ir ērtāk izmantot un drošāk glabāt. Atver vienu, izlieto pāris nedēļās, bet pārējās mierīgi paliek ledusskapja dziļumā.

Medu var likt pēc garšas, bet glabāšanai līdz pavasarim es nelieku mazāk par 700 g uz vienu kilogramu dzērveņu. Ja ieliksiet tikai dažas karotes medus, būs garšīgi, taču tas būs paredzēts ātrai izlietošanai, nevis ilgai glabāšanai. Šāds maisījums vairāk piemērots nedēļai vai divām, nevis vairākiem mēnešiem.

Kā visu sagatavoju, lai burciņas ilgi stāvētu

Pirmais darbs – burciņas. Es tās izmazgāju ar sodu vai trauku mazgāšanas līdzekli, ļoti labi noskaloju un izkarsēju cepeškrāsnī vai vienkārši pārleju ar verdošu ūdeni. Arī vāciņus nomazgāju un noplaucēju. Pēc tam visu atstāju pilnībā nožūt. Šai receptei mitras burciņas neder. Šķiet, ka tas ir sīkums, bet tieši šādi sīkumi nosaka, vai pēc mēneša burciņā būs skaista dzērveņu masa vai aizdomīga burbuļošana.

Dzērvenes pārlasu, nomazgāju aukstā ūdenī un izklāju uz tīra dvieļa. Atstāju, līdz tās nožūst. Ja steidzos, maigi nosusinu ar otru dvieli. Ogām nevajadzētu būt slapjām kā pēc lietus. Tās var būt vēsas, var būt mazliet mitras pēc mazgāšanas, taču bļodā nedrīkst krāties ūdens pilieni.

Tad dzērvenes saberžu. Var izmantot rokas blenderi, virtuves smalcinātāju vai gaļasmašīnu. Man vislabāk patīk nevis pilnīgi gluds biezenis, bet tāda masa, kurā paliek nedaudz ogu gabaliņu. Tā ir garšīgāka, patīkamāka pie putras vai biezpiena un arī izskatās skaistāk. Ja vēlas viendabīgu tekstūru, var blendēt ilgāk, bet caur sietu es to pilnībā neizberžu – man patīk dzērveņu miziņas.

Saberztās ogas sajaucu ar medu. Sākumā šķiet, ka medus maisās grūti, bet pēc dažām minūtēm masa savienojas. Atstāju bļodu uz 20–30 minūtēm pastāvēt un pēc tam vēlreiz kārtīgi samaisu. Šajā laikā dzērvenes izdala nedaudz sulas, medus vieglāk izkliedējas, bet masa kļūst viendabīgāka.

Recepte soli pa solim

1. Dzērvenes pārlasu un izmetu visas mīkstās, aptumšotās vai aizdomīgās ogas. Svaigiem pagatavojumiem izmantoju tikai veselas un tīras dzērvenes.
2. Ogas nomazgāju aukstā ūdenī, ieberu sietā un atstāju notecēt. Pēc tam izklāju uz tīra dvieļa, lai tās nožūtu.
3. Burciņas un vāciņus rūpīgi izmazgāju, noplaucēju vai izkarsēju, pēc tam atstāju pilnībā nožūt. Šo maisījumu neleju mitrā burciņā.
4. Dzērvenes saberžu ar rokas blenderi vai smalcinātāju. Saberžu tik daudz, lai masa būtu bieza, bet tajā vēl paliktu nedaudz ogu tekstūras.
5. Saberztajām dzērvenēm pievienoju medu. Ja medus ir ļoti ciets, pirms tam to nedaudz mīkstinu siltā ūdenī, bet nekarsēju līdz karstumam.
6. Visu labi samaisu, atstāju uz 20–30 minūtēm un vēlreiz samaisu. Ja pievienoju kanēli vai nelielu šķipsniņu sāls, daru to šajā posmā.
7. Masu saleju sagatavotajās burciņās, atstājot aptuveni 1 cm brīvas vietas līdz augšai. Maliņas noslauku ar tīru papīra dvieli, lai vāciņš aizskrūvētos kārtīgi.
8. Burciņas uzreiz lieku ledusskapī. Pēc 2–3 dienām maisījums ir garšīgāks, jo dzērvenes un medus iesūcas viens otrā.
9. Atvērtu burciņu vienmēr ņemu tikai ar tīru karoti. Nebāžu tajā karoti, ar kuru jau esmu maisījusi tēju, ēdusi putru vai pagaršojusi biezpienu.
10. Ja burciņā parādās pelējums, spēcīga rūgšanas smarža, gāzes vai putošana, šādu pagatavojumu neēdu. Ar svaigiem ogu pagatavojumiem riskēt nevajag.

Kāpēc izvēlos mazas burciņas

No pirmā acu uzmetiena ērtāk šķiet visu ieliet vienā lielā burkā. Mazāk mazgāšanas, mazāk vāciņu, ātrāk pabeigts. Taču pēc dažiem mēģinājumiem sapratu, ka mazākas burciņas ir labāks risinājums. Kamēr lielā burka vairākus mēnešus tiek atkārtoti atvērta, tajā nonāk gaiss, mitrums un reizēm arī ne gluži tīra karote. Jo biežāk to atver, jo lielāka iespēja, ka pagatavojums sāks bojāties.

Mazu burciņu izlieto ātrāk. Vienu turu tuvāk ledusskapja priekšpusei, pārējās salieku dziļāk, kur temperatūra ir stabilāka. Ja zinu, ka kādu laiku to neizmantošu, neaiztieku. Šāda kārtība ļoti palīdz.

Vēl viens triks – uz burciņas uzrakstu datumu. Rudenī šķiet, ka visu atcerēsies, bet pēc mēneša ledusskapī vairs nav skaidrs, kura burciņa ir vecāka un kura pagatavota vēlāk. Es vispirms izmantoju vecākās. Ja redzu, ka burciņa stāvējusi ilgāk, pirms ēšanas to apskatu un pasmaržoju. Smaržai jābūt svaigai, skābeni medainai, bez rauga vai alkohola piegaršas.

Kā glabāju līdz pavasarim

Galvenais noteikums – tikai ledusskapī. Ne pieliekamajā, ne balkonā, kur temperatūra svārstās, ne virtuves skapītī. Ledusskapī šis maisījums var stāvēt vairākus mēnešus, ja tiek ievērota tīrība un izmantots pietiekams medus daudzums. Pie manis burciņas parasti saglabājas līdz pavasarim, taču es tās gatavoju oktobrī vai novembrī, leju mazās tvertnēs un glabāju ledusskapja dziļumā.

Balkons šķiet laba vieta, kad ārā ir auksts, bet tas ir mānīgi. Dienā saule to sasilda, naktī temperatūra pazeminās, reizēm uznāk sals, reizēm atkāpjas. Šādas svārstības svaigiem pagatavojumiem nav labas. Ledusskapis ir garlaicīgāks, bet uzticamāks.

Ja pagatavoju ļoti daudz, daļu maisījuma sasaldēju mazās kastītēs. Tas ir vēl drošāks veids, ja neesmu pārliecināta, ka visu apēdīsim ziemā. Atkausētais maisījums ir nedaudz šķidrāks, bet garša paliek laba. Tādu izmantoju tējai, mērcēm vai putrai.

Kur izmantoju dzērvenes ar medu

Visbiežāk karoti šī maisījuma lieku tējā, bet ne verdošā ūdenī. Pagaidu, līdz tēja atdziest, un tikai tad iemaisu dzērvenes. Tā garša ir izteiktāka, bet medus nekļūst tikai par vienkāršu saldinātāju. Man ļoti garšo ar melno tēju, timiānu, piparmētru vai vienkārši siltu ūdeni.

No rītiem lieku uz auzu putras. Dzērvenes ar medu ļoti labi „pamodina“ vienkāršu putru, īpaši, ja vēl pievienoju riekstus vai karoti jogurta. Ar biezpienu šis maisījums arī ļoti labi sader: skābums noņem smagnējumu, bet medus dod tik daudz salduma, cik vajag.

Vēl izmantoju pie pankūkām, plānajām pankūkām un biezpiena plācenīšiem. Bērniem šāda garša reizēm šķiet pārāk skāba, tāpēc to var iemaisīt jogurtā. Pieaugušajiem, kuriem patīk ne pārāk saldas lietas, parasti garšo uzreiz. Pat pie ceptas putnu gaļas var pasniegt nelielu karotīti kā skābenu piedevu. Izklausās neparasti, bet dzērvenes ar medu ļoti labi sader ar sāļākiem ēdieniem.

Ko daru, ja maisījums ir pārāk skābs vai šķidrs

Dzērvenes mēdz būt dažādas. Vienu reizi tās ir maigākas, citreiz – tik skābas, ka pat acis samiedzas. Ja pagaršojot šķiet pārāk skābs, pievienoju vēl medu. Labāk sākt ar 700 g un vajadzības gadījumā pievienot, nekā uzreiz ieliet par daudz. Medus ir dārgs, bet pārāk salds maisījums man vairs nav tik interesants.

Ja masa šķiet pārāk šķidra, parasti vainīgas ir nepietiekami nosusinātas ogas vai saldētas dzērvenes, kas izdalījušas vairāk sulas. Tādā gadījumā nekas briesmīgs nav noticis, vienkārši šāds maisījums būs ērtāk izmantojams dzērieniem un putrai. Ilgākai glabāšanai šķidrāko variantu labāk izlietot pirmo vai daļu sasaldēt.

Ja vēlas biezāku tekstūru, daļu dzērveņu var nesasmalcināt līdz galam, bet atstāt vairāk gabaliņu. Tā maisījums izskatās stingrāks. Tomēr miltus, cieti vai citus biezinātājus šādam pagatavojumam nepievienoju. Tas jau būtu pavisam cits produkts.

Biežākās kļūdas, kas sabojā burciņas

Pirmā kļūda – slapjas ogas. Šķiet, ka ūdens pilieni neko nemainīs, bet svaigā pagatavojumā tie maina daudz. Papildu mitrums atšķaida medu, un, jo vairāk mitruma, jo lielāks rūgšanas vai pelējuma risks.

Otrā kļūda – pārāk maz medus. Ja medu liek tikai garšas dēļ, nevis glabāšanai, burciņas līdz pavasarim var neizturēt. Šādu maisījumu var gatavot, taču tad jāplāno to ātri izlietot.

Trešā kļūda – netīras burciņas vai vāciņi. Ievārījumu reizēm glābj vārīšana, bet šeit vārīšanas nav. Viss, kas nonāk burciņā, tur arī paliek. Tāpēc tīrība nav skaists papildinājums, bet gan obligāts nosacījums.

Ceturtā kļūda – ēst tieši no burciņas. Karote mutē un pēc tam atpakaļ burciņā – un pēc dažām dienām dzērveņu ar medu vietā var iegūt nesaprotamu rūgstošu maisījumu. Es vienmēr ielieku bļodiņā tik, cik vajag, bet burciņu uzreiz aizskrūvēju.

Piektā kļūda – glabāt pārāk siltā vietā. Pat ja virtuvē ir vēss, tas tomēr nav ledusskapis. Šī recepte netiek termiski apstrādāta, tāpēc tai nepieciešams aukstums.

Kāpēc šī burciņa ziemā man vienmēr noder

Dzērvenes ar medu ir viens no tiem pagatavojumiem, kas neaizņem daudz vietas, bet ziemā ļoti bieži noder. Kad gribas kaut ko saldu, bet ne pīrāgu, paņemu karoti. Kad vienkārša putra šķiet garlaicīga, uzlieku dzērvenes. Kad vakarā gribas siltu dzērienu, iemaisu tās atdzisušā tējā.

Man patīk arī tas, ka šeit nav nekādas sarežģītas virtuves maģijas. Nav vajadzīgs termometrs, nav vajadzīgs sīrups, nav ilgi jāvāra. Vajadzīgas tikai labas ogas, labs medus, tīras burciņas un ledusskapis. Dažkārt tieši šādas receptes paliek visilgāk, jo tās neapgrūtina dzīvi.

Līdz pavasarim šīs burciņas pie manis saglabājas tāpēc, ka neatstāju tās likteņa ziņā. Gatavoju nelielos daudzumos, glabāju aukstumā, ņemu tikai ar tīru karoti un laiku pa laikam apskatu. Bet, kad martā atveru pēdējo burciņu, tā joprojām smaržo pēc rudens: pēc skābenām dzērvenēm, medus un tās īsās sezonas, kad gribas sagatavoties ziemai bez lielas jezgas.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!