Vai ir vērts liet makaroniem eļļu: bieža vārīšanas kļūda

Katls jau burbuļo, uz galda gaida mērces trauciņš, bet roka gandrīz pati sniedzas pēc eļļas pudeles. „Ielejiet mazliet, tad makaroni nesalips,” – tas ir viens no biežākajiem virtuves padomiem, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Šķiet loģiski: eļļa ir slidena, tātad makaroniem vajadzētu palikt skaisti atdalītiem.

Taču pēc tam notiek kas dīvains. Makaroni ir izvārīti, nokāsti, mērce pievienota, bet tā it kā negrib tos apskaut – savācas bļodas dibenā, bet uz pašiem makaroniem paliek tikai atsevišķi plankumi. Bieži vien vainīga nav ne mērces konsistence, ne tās nepietiekamais daudzums, bet gan tas eļļas piliens, kas ieliets pašā sākumā.

Īsā atbilde ir vienkārša: makaronu vārīšanas ūdenim eļļu liet nav vērts. Tā nepasargā no salipšanas tā, kā tiek gaidīts, un vēlāk var kaitēt svarīgākajam ēdiena brīdim – kad makaroniem jāsavienojas ar mērci.

Eļļa peld virspusē, bet makaroni vārās pavisam citur

Ūdens un eļļa nesajaucas. Pat ielieta lielākā daudzumā, eļļa galvenokārt paliks uz ūdens virsmas, bet makaroni lielāko daļu vārīšanās laika atradīsies zem tās. Tāpēc doma, ka katrs makarons vārīsies eļļainā ūdenī un tādēļ nesalips, virtuvē vienkārši nedarbojas tā, kā izklausās.

Makaroni visvairāk salīp nevis tāpēc, ka katlā trūkst eļļas. Tie salīp tad, kad tiek iebērti pārāk mazā ūdens daudzumā, pirmajās minūtēs aizmirstas apmaisīt vai tiek atstāti vārīties pārāk ilgi. No tiem izdalītā ciete tajā brīdī darbojas kā līme, īpaši tad, kad makaroni guļ cieši kopā vienā vietā.

Dažkārt eļļa pat rada maldinošu miera sajūtu: šķiet, ka viss jau ir izdarīts, lai makaroni nesaliptu, tāpēc katls tiek atstāts bez uzraudzības. Taču tieši pirmās divas vai trīs minūtes pēc makaronu iebēršanas ir laiks, kad vērts paņemt karoti un dažas reizes uzmanīgi apmaisīt. Tas dod lielāku labumu nekā jebkurš eļļas piliens.

Kāpēc pēc tam mērce paliek bļodas dibenā

Vārīšanas laikā eļļa var nonākt uz makaroniem, īpaši tad, ja ūdens stipri vārās vai makaroni tiek izcelti caur eļļaino virsmas slāni. Tad uz tiem izveidojas plāna tauku plēvīte. Cilvēkam tā ir gandrīz nemanāma, taču tomātu, krējuma, siera vai gaļas mērcei tā kļūst par nelielu šķērsli.

Labs makaronu ēdiens nav tikai izvārītas caurulītes vai lentes, kurām uzliets kaut kas garšīgs. Makaroniem jāuzsūc daļa mērces, bet mērcei – jāiekļūst to virsmā un jāsavienojas ar cieti saturošo vārīšanas ūdeni. Tāpēc mājās gatavoti makaroni dažkārt pēkšņi sāk atgādināt restorāna ēdienu, lai gan sastāvdaļas ir tās pašas.

Īpaši žēl, kad vakariņām tiek gatavota sātīga mērce, kurai veltīts daudz laika: ilgi cepti sīpoli, malta gaļa, tomāti vai rīvēts siers. Viens nepārdomāts ieradums var novest pie tā, ka mērce noslīd no spageti, bet uz šķīvja paliek atsevišķi makaroni un atsevišķi bieza piedeva. Tad cilvēks bieži dusmojas uz recepti, lai gan problēma sākās jau pie katla ar ūdeni.

Vai ir vērts liet makaroniem eļļu: bieža vārīšanas kļūdaAttēls: Pexels / Klaus Nielsen

Makaroniem vajag nevis eļļu, bet dažas vienkāršas darbības

Vispirms vērts izvēlēties pietiekami lielu katlu un steigas dēļ nepārkāpt šo noteikumu. Makaroniem vajag vietu kustībai, tāpēc ūdens jābūt tik daudz, lai pēc to iebēršanas tie varētu brīvi izkliedēties. Ja ūdens ir maz, temperatūra strauji pazeminās, makaroni saspiežas un salipšanas iespēja palielinās.

Ūdeni sāliet pirms makaronu iebēršanas, bet pēc to pievienošanas uzreiz apmaisiet. Vēlreiz apmaisīt vērts pēc minūtes vai divām, kad ūdens atkal sāk vārīties. Nav visu laiku jāstāv pie katla, taču šī īsā uzmanība pasargā no lielākās virtuves nelaimes – viena liela, salipuša makaronu kamola.

Vēl viens svarīgs solis – neizliet visu vārīšanas ūdeni. Pirms nokāšanas pietiek iesmelt krūzi cieti saturošā šķidruma un nolikt to blakus mērcei. Ja tā šķiet pārāk bieza, dažas karotes šī ūdens palīdz mērcei skaisti apņemt makaronus, nevis pārvērš to ūdeņainā zupā.

Ir viena situācija, kad eļļa var noderēt

Eļļa nav virtuves ienaidnieks – tai vienkārši nav vietas makaronu vārīšanas ūdenī. Tā var noderēt jau izvārītiem un atdzesētiem makaroniem, kad tiek gatavoti salāti un tie kādu laiku stāvēs bez mērces. Neliels eļļas daudzums tad var palīdzēt tiem mazāk salipt savā starpā.

Tomēr arī šajā gadījumā nevajag pārspīlēt. Ja salātiem vēl tiks pievienota izteiksmīga mērce, pesto, majonēzes vai jogurta piedeva, eļļainā plēvīte atkal var traucēt garšām savienoties. Labāk makaronus atdzesēt, izklājot tos plašāk, bet eļļu izmantot kā pašu salātu sastāvdaļu, nevis kā automātisku „aizsargājošu” darbību.

Ģimenei, kas vakariņas gatavo pēc darba, šāda nianse var šķist sīkums. Taču tieši sīkumi bieži nosaka, vai bērni lūdz vēl vienu porciju vai atstāj šķīvī sausus makaronus. Savukārt gatavotājam ir mazāk žēl, kad mērce, kurai tērēta nauda un laiks, dara to, kas tai būtu jādara, – garšīgi savienojas ar visu ēdienu.

Tāpēc nākamreiz, kad ūdens katlā uzvārīsies, atstājiet eļļas pudeli mērcei, pannai vai salātiem. Makaroniem daudz vairāk vajag verdošu sālītu ūdeni, dažas apmaisīšanas reizes un nedaudz uzmanības pašā sākumā. Dažkārt labākas vakariņas sākas nevis ar jaunu sastāvdaļu, bet ar lēmumu vairs nedarīt to, kas virtuvē tiek ierasts tikai tāpēc, ka tā vienmēr ir darīts.