Lasītājs Kazys atceras kartupeļu talku 1970. gados: kā viss ciems strādāja kopā

Kad tagad redzu, kā cilvēki rudenī no veikala pārnes mājās pa pieciem kilogramiem kartupeļu un vēl pārbauda, vai tie ir skaisti nomazgāti, man vienmēr gribas pasmaidīt. Ne jau aiz ņirgāšanās. Vienkārši atceros citus laikus. Mani sauc Kazys, man jau ir pāri septiņdesmit, un kartupeļu rakšana manā atmiņā palikusi kā viena no skaidrākajām bērnības un jaunības zīmēm. 1970. gados mūsu ciemā kartupeļi nebija tikai ēdiens. Tā bija vesela rudens norise, darbs, satikšanās, pienākums un pat sava veida svētki, lai gan pēc tam mugura dažreiz sāpēja tā, ka vakarā negribējās pat runāt.

Toreiz neviens nejautāja, vai tev ir laiks. Ja bija kartupeļu talka, tas nozīmēja, ka visi zināja, kas būs jādara. Vienu sestdienu ejam pie viena, nākamo – pie cita. Šodien tu palīdzi kaimiņam, rīt viņš nāk pie tevis. Neviens nerakstīja sarakstus, neviens nesūtīja atgādinājumus, neviens nesarunājās pa tālruni, jo daudziem tāda nemaz nebija. Pietika vakarā pie akas vai veikalā pateikt: „Rīt rokām pie Antana.“ Un cilvēki nāca.

Rīts sākās vēl pirms saullēkta

Kartupeļu talkas rītā mamma cēlās ļoti agri. Mājā jau smaržoja pēc maizes, vārītiem kartupeļiem, dažreiz arī pēc speķa čurkstiņiem, ja tādi mums bija. Uz galda parādījās liels katls ar tēju, lina maisiņā tika ielikts speķis, sīpoli, maize. Bērni vēl berzēja acis, bet jau zināja: šodien nebūs ne slinkošanas, ne vārdu „negribu“.

Uz lauka mēs gājām ar spaiņiem, groziem, dažreiz ar veciem pītajiem groziem. Zirga vilkts arkls vai kartupeļu racējs apmeta vagas, un pēc tam sākās roku darbs. Kartupeļi bija ātri jāsavāc, lielākie jāatdala no sīkajiem, jāraugās, lai neviens nepaliktu zemē. Izskatījās vienkārši, bet pēc dažām stundām pirksti bija pilni zemes, zābaki smagi, bet mugura lūdzās pēc žēlastības.

Tomēr dīvainākais bija tas, ka neviens īpaši nesūdzējās. Vīrieši jokoja, sievietes apmainījās jaunumiem, bērni sacentās, kurš ātrāk piepildīs spaini. Ja kāds atrada ļoti lielu kartupeli, viņš to rādīja visiem kā kādu dārgumu. Arī tagad es redzu šo ainu: brūns lauks, kūpoša elpa, mitra zeme pie nagiem un cilvēki, saliekušies cits citam blakus.

Ciems bija kā viena ģimene, lai gan ne vienmēr salda

Nevajag iedomāties, ka visi toreiz bija svēti un tikai dziedāja dziesmas. Gadījās visādi. Viena kaimiņiene varēja paburkšķēt, ka kāds vāc pārāk lēni. Cits vīrietis atnāca „palīdzēt“, bet vairāk stāvēja pie maisiem un runāja. Bērni dažreiz sastrīdējās par to, kurš nesīs vieglāko grozu. Tomēr, kad bija vajadzīgs darbs, ciems sanāca kopā.

Man šķiet, ka tieši tā tagad visvairāk pietrūkst – nevis pašu kartupeļu, bet sajūtas, ka neesi viens. Ja vienai ģimenei būtu viss lauks jāizrok vienai, būtu grūti. Bet, kad atnāca desmit vai piecpadsmit cilvēki, darbs ritēja pavisam citādi. Vieni rok, citi vāc, trešie velk maisus, kāds pieskata bērnus, kāds iekurina ugunskuru vai atnes ēst.

Pusdienas laukā bija atsevišķs stāsts. Mēs apsēdāmies uz maisiem, uz apgāztiem spaiņiem vai vienkārši uz sausas zāles. Maize toreiz šķita garšīgāka par jebkuru pīrāgu, bet speķis ar sīpolu – kā īsts gardums. Pēc dažām darba stundām cilvēks nemeklēja ne mērces, ne skaistus šķīvjus. Pietika ar siltas tējas krūzi, maizes kumosu un dažām miera minūtēm.

Bērniem tas bija gan darbs, gan piedzīvojums

Mums, bērniem, kartupeļu rakšana bija grūta, bet vienlaikus arī interesanta. Mēs varējām būt kopā ar pieaugušajiem, klausīties viņu sarunas, skraidīt pa vagām, meklēt neparastas kartupeļu formas. Viens atgādināja sirdi, cits – degunu, trešais – kādu dzīvnieku. No tādām lietām toreiz radās puse dienas smieklu.

Vakarā, kad maisi jau bija sakrauti, nāca tas īpašais nogurums. Ne tāds kā tagad pēc sēdēšanas pie televizora vai telefona. Tas bija nogurums no īsta darba, kad ķermenis ir noguris, bet iekšēji kaut kā mierīgi. Tu zini, ka ziemai būs kartupeļi. Tu zini, ka pagrabs pildās. Tu zini, ka šodien izdarīji to, kas bija jāizdara.

Tagad tādu dienu gandrīz vairs nav

Kad šodien braucu garām ciemiem, redzu daudz tukšu viensētu, mazāk lauku, mazāk cilvēku pagalmos. Tehnika visu izdara ātrāk, kārtīgāk un bez tik daudzām rokām. Tas ir labi, cilvēkam vairs nav tik smagi jāstrādā. Bet vienlaikus ir pazudis arī kaut kas ļoti cilvēcīgs. Ir pazudušas tās dienas, kad viss ciems zināja, pie kā šodien ir darbs. Ir pazudusi tā vienkāršā paļāvība, ka tad, kad tev vajadzēs, cilvēki atnāks.

Es nesaku, ka 1970. gadi visā bija skaisti. Bija grūtības, trūkumi, daudz kas tāds, ko neviens negribētu atgūt. Bet kartupeļu rakšana manā atmiņā ir palikusi silta. Varbūt tāpēc, ka tur bija cilvēki. Ne tikai kartupeļi, ne tikai dubļi, ne tikai maisi. Bija kopīgs darbs, kopīgi smiekli un apziņa, ka rudenī ciems dzīvo vienā ritmā.

Dažreiz es domāju: ja tagad kāds uzaicinātu visu ielu uz talku, droši vien puse cilvēku nezinātu, ko atbildēt. Vieniem nebūtu laika, citi pajautātu, cik maksās, bet trešie vienkārši nesaprastu, kāpēc tas vajadzīgs. Bet mēs toreiz gājām, jo tā bija pieņemts. Jo šodien tu palīdzi man, rīt es palīdzēšu tev. Vienkāršs noteikums, bet uz tā turējās viss ciems.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!