Mēs nopirkām dārgu matraci ar 100 nakšu izmēģinājumu un tomēr to atgriezām

Kad par matraci samaksājām 1 190 eiro, veco no guļamistabas iznesām gandrīz svinīgi. Vīrs vēl teica, ka beidzot beigsies mūsu grozīšanās un rīta sūdzības. Es tajā laikā jau biju nopirkusi jaunu palagu, jo jaunais matracis bija augstāks. Šķita, ka atliek tikai apgulties un kārtīgi izgulēties.

Visvairāk mūs iegādāties iedrošināja blakus cenai rakstītais solījums: 100 nakšu izmēģinājums mājās. Veikalā uz matrača pagulējām varbūt desmit minūtes. Bija ērti, tomēr abi sapratām, ka gulēt drēbēs gaišā salonā un nogulēt visu nakti ir divas dažādas lietas. Simts nakšu šķita pietiekami ilgs laiks, lai visu noskaidrotu. Pat pajokojām, ka pa šo laiku pie jaunā matrača paspēs pierast arī kaķis.

Iespēju atgriezt matraci uzskatījām par rezerves variantu. Mēs patiešām negaidījām, ka pēc diviem mēnešiem stāvēsim pie guļamistabas durvīm un gaidīsim, kad šo pašu matraci aiznesīs.

Pirmajā nedēļā visu laiku atkārtojām: vēl jāpierod

Pirmajā rītā vīrs piecēlās apmierināts. Viņam patika, ka matracis neieliecas tā kā vecais un, otram cilvēkam apveļoties uz otriem sāniem, gulta mazāk kustas. Es teicu, ka arī nav nemaz tik slikti, lai gan naktī vairākas reizes pamodos. Negribēju uzreiz meklēt trūkumus lietā, kuru bijām izvēlējušies gandrīz mēnesi.

Pēc dažām naktīm sāku pamanīt, ka, guļot uz sāniem, visu laiku meklēju ērtāku vietu rokai. Apvēlos uz otriem sāniem, pielaboju spilvenu, mēģināju aizmigt uz muguras, lai gan tā gandrīz nekad negulēju. No rīta vīrs jautāja, kāpēc es tik daudz grozījos. Atbildēju, ka droši vien vienkārši neesmu pieradusi.

Tajā nedēļā vārds „pierast“ mūsu mājās skanēja nepārtraukti. Pie vecā matrača bijām pieraduši, jaunais ir pavisam citāds, vajadzīgs laiks. Tā mēs sev skaidrojām arī otrajā nedēļā. Tomēr pēc darba arvien biežāk ar bažām domāju par gulēšanu: vai šonakt atkal grozīšos?

Visvairāk mulsināja tas, ka vīram matracis bija piemērots. Viņš gulēja labāk un no sirds nesaprata, kas man ir neērti. Tad pirmo reizi sapratu, ka kopīgu gultu izmantojam divatā, taču tas pats matracis mums ne vienmēr ir vienādi ērts.

Visgrūtāk bija atzīt, ka izvēlējāmies nepiemērotu

Aptuveni pēc trim nedēļām ierosināju nopietni padomāt par atgriešanu. Vīrs sākumā jautāja, vai nevajadzētu vēl pagaidīt. Viņš atcerējās, cik daudz salonu apmeklējām, cik vakaru pavadījām, lasot atsauksmes, un cik ilgi salīdzinājām dažādus modeļus. Arī man pašai bija žēl tam visam pārvilkt svītru.

Nomainīju spilvenu uz zemāku, jo uz jaunā matrača iepriekšējais šķita pārāk augsts. Dažas naktis bija ērtāk, bet vēlāk atgriezās tā pati grozīšanās. Tad sākām skatīties virsmatračus. Viens maksāja aptuveni 170 eiro, otrs – vairāk nekā 200. Es jau gandrīz biju ielikusi vienu grozā, kad apstājos.

Par matraci bijām samaksājuši 1 190 eiro. Tagad gatavojāmies iztērēt vēl dažus simtus, lai man uz tā būtu ērti, lai gan joprojām varējām izmantot izmēģinājuma iespēju. Es pajautāju vīram: ja šis matracis maksātu trīs reizes mazāk, vai mēs tik neatlaidīgi mēģinātu sevi pārliecināt to paturēt?

Viņš padomāja un teica, ka, visticamāk, ne. Neviens no mums negribēja atzīt neveiksmīgu izvēli. Dārgais pirkums kaut kā lika apšaubīt savas sajūtas: ja jau samaksājām tik daudz, varbūt problēma ir mūsos?

Tajā vakarā vienojāmies vēl kādu laiku vērot, kā guļam, tomēr vairs nepirkt papildu lietas, ar kurām „labot“ matraci.

Uzraksts „100 naktis“ bija īss, bet noteikumi bija jāizlasa rūpīgāk

Pērkot bijām noskaidrojuši, vai matraci drīkst izmēģināt pēc tā izsaiņošanas. Tagad no jauna atvērām pasūtījuma dokumentus un izlasījām visu izmēģinājuma kārtību. Mūsu izvēlētajā piedāvājumā bija paredzēts minimālais izmēģinājuma periods, prasība saglabāt matraci tīru un nebojātu, kā arī iepriekš reģistrēt atgriešanu. Par saņemšanu organizēja pārdevējs.

Līdz tam man vissvarīgākais bija pats skaitlis – simts. Tagad rūpēja pavisam praktiskas lietas: līdz kuram datumam jāiesniedz pieteikums, kādas fotogrāfijas būs vajadzīgas, vai nepieciešams iepakojums un kad tiks atgriezta nauda. Izmēģinājuma noteikumus ir vērts noskaidrot vēl pirms maksāšanas, jo vienāds reklāmas solījums dažādos veikalos ne vienmēr nozīmē vienādu kārtību.

Labi, ka jau no pirmās dienas izmantojām aizsargpārvalku. Matracis bija tīrs, dokumenti bija mūsu rīcībā, tāpēc varējām mierīgi iesniegt informāciju. Pārdevējam uzrakstījām aptuveni septītajā izmēģinājuma nedēļā. Vienkārši paskaidrojām: vienam no mums matracis ir ērts, otram – ne, tāpēc vēlamies to atgriezt.

Saņēmuši atbildi, saglabājām apstiprinājumu un saskaņojām saņemšanu. Negaidījām līdz izmēģinājuma pēdējai dienai – vēlējāmies, lai mums būtu laiks nokārtot visas formalitātes.

Nākamo matraci izvēlējāmies jau bez solījuma, ka dārgāks būs labāks

Kad matraci aiznesa, jutos dīvaini. No vienas puses, bija žēl izniekotā laika. No otras puses, beidzot vairs nebija katru rītu jāvērtē, vai jau sāku gulēt tā, kā biju cerējusi, to pērkot.

Uz laiku atgriezāmies pie vecā matrača, kuru bijām paturējuši. Arī tas nebija ideāls, tāpēc no jauna matrača meklējumiem neatteicāmies. Tikai šoreiz mazāk runājām par slāņu nosaukumiem, greznību un akcijas beigām. Vairāk uzmanības pievērsām tam, kā katrs no mums guļ un ko mēs patiesībā vēlamies.

Veikalā gulēju uz sāniem, kā guļu mājās, un vairs nesteidzos piecelties tikai tāpēc, ka blakus gaida konsultants. Vīrs pārbaudīja, vai viņam ir ērti apvelties uz otriem sāniem. Apsvērām arī iespēju abām gultas pusēm izvēlēties atšķirīga cietības līmeņa risinājumus. Bet atgriešanas noteikumus šoreiz izlasījām, pirms apspriedām krāsu, piegādi un atlaidi.

Simts nakšu izmēģinājums mums noderēja. Tas deva laiku saprast, ka pirkums nav piemērots, un iespēju to atzīt, nezaudējot visu par matraci samaksāto summu. Kad vēlāk draudzene jautāja, vai nebija neērti atgriezt jau lietotu lietu, atbildēju, ka sākumā par to patiešām uztraucos. Bet tieši guļot mājās mums taču vajadzēja to izmēģināt.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!