Nopelnu 1 150 eiro, bet vien par īri Viļņā atdodu 550: cik paliek dzīvošanai, kad vēl palīdzu mammai

Kad alga ieskaitās kontā, pirmā sajūta nav prieks, bet ļoti īss miers. Tajā brīdī telefonā redzu 1 150 eiro, un dažas sekundes šķiet, ka viss vēl ir kontrolējams. Tad atveru bankas lietotni, apskatu ieplānotos maksājumus, un šis skaitlis manās domās sāk samazināties ātrāk, nekā paspēju izdzert rīta kafiju.

Vispirms – īre. 550 eiro par vienistabas dzīvokli Viļņā. Ne centrā, ne ar skatu uz Ģedimina pili, ne ar jaunākajām mēbelēm un ne ar pazemes autostāvvietu. Parasts dzīvoklis, ko atradu pēc vairāku nedēļu meklējumiem, kad katrs normālāks variants pazuda pusdienas laikā. Īres maksājuma dienā kontā paliek 600 eiro. Un tieši tad sākas īstā mēneša galvasmīkla.

Pirmais trieciens – nevis pārtika, bet komunālie maksājumi

Cilvēki bieži saka: „Nu, ja pēc īres paliek 600 eiro, vēl jau var dzīvot.“ No malas tā arī izskatās. Taču šie 600 eiro vēl nav mana nauda. No tiem vispirms jāapmaksā komunālie maksājumi.

Mani maksājumi ļoti atkarīgi no sezonas. Vasarā var būt vieglāk, bet rudenī un ziemā viss mainās. Apkure, elektrība, ūdens, mājas apsaimniekošana, atkritumi – viss summējas. Vidēji rēķinu tā, ka komunālajiem maksājumiem mēnesī jāatliek vismaz 105 eiro. Dažreiz pietiek ar mazāku summu, dažreiz ziemā vajag vairāk, bet, ja plānotu tikai pēc labākā mēneša, pēc pirmā aukstākā rēķina nonāktu mīnusos.

Pēc īres un maksājumiem no algas paliek:

Te jau sāc saprast, ka visam mēnesim būs jāiekļaujas summā, kas ir mazāka par 500 eiro. Un vēl nav sākušies ne pārtikas, ne transporta, ne telefona izdevumi, kā arī palīdzība mammai.

Mammai pārskaitu nevis tad, kad paliek pāri, bet tad, kad vajag

Mana mamma nedzīvo Viļņā. Viņas ienākumi ir mazi, bet cenas nekļūst zemākas tikai tāpēc, ka viņa neatrodas galvaspilsētā. Zāles, elektrība, pārtika, dažreiz ārsts, dažreiz kāds sīks remonts mājās. Viņa pati nekad tieši nelūdz. Visbiežāk saka: „Viss ir labi, bērniņ, kaut kā.“ Bet es dzirdu, kad šis „kaut kā“ nozīmē, ka viņa atkal taupa uz sevi.

Tāpēc katru mēnesi viņai pārskaitu 100 eiro. Ne vienmēr tas ir viegli. Dažreiz gribas šo naudu paturēt sev, jo arī man tās trūkst. Bet tad padomāju, cik reižu viņai pašai nekā nebija, tomēr viņa man kaut ko nopirka. Un pārskaitu.

Pēc palīdzības mammai paliek:

Šis ir skaitlis, no kura man visu mēnesi jāēd, jābraukā, jāmazgā veļa, jāpērk higiēnas preces, jāmaksā par telefonu, dažreiz jānopērk zāles, zeķes, zobu pasta un vēl jāizliekas, ka dzīvē nepastāv neparedzēti izdevumi.

Autobuss: šķiet sīkums, līdz sāc rēķināt

Uz darbu braucu ar sabiedrisko transportu. Man nav automašīnas, jo tikai apdrošināšana, degviela, remonts un stāvvieta Viļņā man būtu finansiāla pašnāvība. Tāpēc pērku 30 dienu sabiedriskā transporta biļeti. Viļņā 30 dienu biļete par pilnu cenu maksā 38 eiro.

Ja darba dienās brauktu ar vienreizējām biļetēm turp un atpakaļ, sanāktu vēl vairāk. Tāpēc mēneša biļete vismaz ļauj zināt precīzu summu. Tomēr tā ir vēl viena rinda, kas jāatņem.

Tik daudz paliek visai pārējai dzīvei. Pārtikai, telefonam, saimniecības precēm, veselībai, apģērbam, neparedzētiem gadījumiem un vismaz minimālai cilvēka sajūtai, ka es ne tikai eksistēju.

Pārtikai atvēlu 215 eiro – un tas jau ir bez kafejnīcām

Lielākā rēķināšana sākas veikalā. Ja aizeju izsalcis un bez saraksta, ļoti ātri varu iztērēt 25 eiro un mājās pārnest gandrīz neko kārtīgu: sieru, desu, smalkmaizītes, jogurtu, kafiju, kaut ko „akcijā“ un vēl kādu šokolādi pie kases. Tāpēc tagad eju ar sarakstu.

Mans mērķis – pārtikai iekļauties 215 eiro mēnesī. Tas nozīmē aptuveni 7,15 eiro dienā. Izklausās iespējami, līdz saproti, ka šajā summā jāiekļauj brokastis, pusdienas, vakariņas, kafija, eļļa, garšvielas un viss, kas „mājās beidzies“.

Parasti mēneša pārtikas plāns izskatās šādi:

Tā nav badošanās, bet tā arī nav dzīve bez domāšanas. Te nav kafejnīcu, nav „Bolt Food“, nav spontānas picas piektdienā, nav dārgu našķu katru dienu. Pusdienas parasti ņemu līdzi no mājām. Ja darbā nopērku pusdienu piedāvājumu par 7–8 eiro, tajā dienā viss plāns jau sabrūk, jo par tikpat mājās varu pagatavot gandrīz divām dienām.

Pēc pārtikas paliek:

Un te vēl nav samaksāts par telefonu, nav nopirkta zobu pasta, nav veļas mazgāšanas līdzekļa, nav zāļu, nav apģērba, nav nekādas „dzīves“.

Mazie izdevumi, kas mēneša beigās kļūst lieli

Agrāk man ļoti nepatika rēķināt sīkumus. Šķita, kas tad tur tāds – zobu pasta, tualetes papīrs, veļas mazgāšanas līdzeklis, šampūns, dezodorants. Bet, kad sāku pierakstīt, izrādījās, ka saimniecības preces mēnesī viegli apēd 25–30 eiro, pat ja neko greznu nepērc.

Telefona plāns – 13 eiro. Higiēnai un saimniecības precēm atvēlu 28 eiro. Zālēm vai veselībai atliek vismaz 12 eiro, jo vienmēr parādās vai nu vitamīni, vai zāles pret saaukstēšanos, vai vizīte, vai vismaz deguna aerosols, kad esi saaukstējies.

Apģērbam normālu summu neatvēlu. Visbiežāk vienkārši „dzēšu ugunsgrēkus“: saplīsa apavi, vajag džinsus, vajag jaku, vajag zeķes. Vidēji cenšos atlikt 15 eiro, bet realitātē apģērbs tiek pirkts nevis katru mēnesi, bet tad, kad vairs nav kur sprukt.

No pirmā acu uzmetiena 74 eiro vēl izskatās pēc kaut kāda atlikuma. Bet mēnesī ir 30 dienas. Tas ir 2,46 eiro dienā.

Neparedzēti izdevumi nav „ja“, bet „kad“

Dzīvojot tik saspringti, visvairāk baidies nevis no lieliem sapņiem, bet maziem negadījumiem. Salūza tējkanna. Vajag zobārsta konsultāciju. Pārplīsa apavi. Mamma piezvanīja, ka zāles kļuvušas dārgākas. Darbā ir dzimšanas diena, un vajag samest pa 10 eiro. Draugs uzaicināja uz dzimšanas dienu. Vajag jaunu pannu. Beidzās kontaktlēcas. Vajag nopirkt zāles pret temperatūru.

Tāpēc cenšos atlikt vismaz 25 eiro neparedzētiem gadījumiem. Tas ir smieklīgi maz, bet labāk nekā nekas.

Tāpat atliek 10 eiro sev. Ne tāpēc, ka ar tiem varētu daudz ko izdarīt. Vienkārši psiholoģiski ir grūti nodzīvot mēnesi bez kāda maza prieka. Dažreiz tā ir kafija pilsētā. Dažreiz smalkmaizīte. Dažreiz lietota grāmata. Dažreiz vienkārši kaut kas, kas atgādina, ka neesmu tikai rēķinu apmaksas aparāts.

Galīgais mēneša budžets izskatās šādi:

Lūk, īstā atbilde. No 1 150 eiro algas, maksājot 550 eiro īri Viļņā un vēl 100 eiro palīdzot mammai, mēneša beigās teorētiski paliek 39 eiro. Un arī tikai tad, ja viss notiek saskaņā ar plānu. Ja nesaslimstu, ja nepalielinās apkures maksa, ja nav jāremontē telefons, ja nepērku apavus, ja neaizeju pie zobārsta, ja mamma nepiezvana ar lielāku problēmu.

Bet kas notiek sliktā mēnesī?

Sliktā mēnesī visa tabula sabrūk ļoti ātri. Ja komunālie maksājumi 105 eiro vietā pieaug līdz 145 eiro, paliek nevis 39, bet mīnus 1 eiro. Ja mammai vajag nevis 100, bet 130 eiro, jau ir mīnus 31. Ja jāiegādājas apavi par 60 eiro, mīnuss kļūst par tādu summu, ko sedzu no nākamā mēneša.

Un tieši tas ir grūtākais. Nevis tas, ka nevari nopirkt kaut ko dārgu. Ar to samierinies. Grūtākais ir tas, ka jebkura parasta dzīves situācija kļūst par finansiālu notikumu. Citiem 40 eiro ir nepatīkams sīkums. Man tā ir atšķirība starp plusiem un mīnusiem.

Taupīšana kļūst nevis par izvēli, bet par izdzīvošanas prasmi

Laika gaitā iemācies ļoti dīvainas lietas. Uz veikalu ej tikai paēdis. Akcijas skaties nevis kā izklaidi, bet kā plānošanas rīku. Gaļu pērc tad, kad vari sadalīt to vairākās porcijās un sasaldēt. Zupa kļūst nevis par bērnības ēdienu, bet par gudru veidu, kā izdzīvot trīs dienas. Ja no rīta pagatavoji pusdienas līdzi uz darbu, tajā dienā jūties gandrīz kā uzvarētājs.

Vairs nepērc dzērienus degvielas uzpildes stacijā. Vairs nepērc kafiju katru dienu. Vairs neej uz veikalu „tikai paskatīties“. Vairs nesaki „ai, tikai 5 eiro“, jo zini, ka sešas šādas reizes ir 30 eiro, bet 30 eiro tev ir gandrīz nedēļa pārtikas.

Un tomēr dažreiz jūties vainīgs. Vainīgs, ja nopērc sev kaut ko garšīgu. Vainīgs, ja mammai pārskaiti mazāk. Vainīgs, ja atsakies satikties ar draugiem, jo zini, ka kafejnīcā neiztiksi bez 15 eiro. Vainīgs pat tad, kad nedari neko sliktu – vienkārši mēģini izdzīvot.

Lielākā greznība – nevis lietas, bet miers

Kad nopelni 1 150 eiro un 550 atdod īrei, saproti, ka greznība nav jauns telefons vai ceļojums. Greznība ir mierīgi aiziet uz veikalu un nerēķināt katru produktu. Greznība ir saslimstot nedomāt, cik maksās zāles. Greznība ir palīdzēt mammai un nejust, ka mēneša beigās pats tāpēc paliksi bez nekā.

Es nesaku, ka dzīvoju vissliktāk. Ir cilvēki, kuriem klājas vēl grūtāk. Bet šī pastāvīgā balansēšana uz robežas nogurdina. Algas dienā šķiet, ka sāc visu no jauna, bet patiesībā pirmajā mēneša nedēļā nauda jau ir sadalīta: saimniekam, pakalpojumiem, transportam, veikalam, mammai.

Un tad paliec tu. Ar tiem 39 eiro, kurus uz papīra sauc par atlikumu, bet realitātē – par cerību, ka šomēnes nekas nesalūzīs.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!