Pensionāram Algimantam nav ne lielu uzkrājumu, ne dzelzs veselības – tomēr viņš saka, ka viņam ir tas, ko daudzi meklē visu mūžu
Algimants dzīvo mazā pilsētiņā, kur cilvēki joprojām sasveicinās uz ielas, līdz parkam var aiziet dažu minūšu laikā, bet no rītiem bieži pamodina nevis automašīnu troksnis, bet putni. Viņam ir 71 gads. Kopā ar sievu Janīnu viņš tajā pašā pieticīgajā dzīvoklī dzīvo jau vairāk nekā trīs gadu desmitus.
Viņu dzīvē nav greznības. Pensijas pietiek ikdienas izdevumiem, taču lielāki pirkumi ir jāplāno. Algimantam ir veselības problēmas, viņš regulāri lieto zāles, bet pēc ilgākas pastaigas sāk sāpēt ceļi. Tālus ceļojumus viņi atļaujas reti, jaunu automašīnu neplāno, bet Algimants joprojām valkā jaku, ko nopirka pirms ne viena vien gada.
Tomēr, kad vīrietim jautā, vai viņam kaut kā trūkst, viņš tikai pasmaida.
„Kas man vēl vajadzīgs?“ – viņš saka.
Tieši šo jautājumu Algimants šodien uzskata par vienu no svarīgākajiem savā dzīvē.
Katru rītu viņi sāk ar vienu un to pašu pastaigu
Ja laikapstākļi nav pavisam slikti, ap pusastoņiem Algimants un Janīna saģērbjas un dodas ārā. Dažreiz viņi apiet pilsētiņas parku, dažreiz aiziet līdz strautiņam, bet siltajā gadalaikā dodas tālāk – gar vecajiem dārziem un pilsētiņas nomali.
Ziemā viņu pastaigas ir īsākas. Algimantam kājas ātrāk nogurst, dažreiz sāk smelgt locītavas, tāpēc Janīna viņam arvien atgādina nepārgurt. Tomēr arī tad viņi cenšas kaut uz īsu brīdi iziet no mājām.
Pēc vairāk nekā četrdesmit kopā pavadītiem gadiem viņi ne vienmēr visu ceļu sarunājas. Dažreiz pārrunā bērnus un mazbērnus, dažreiz – kas būs jāiegādājas veikalā vai ko gatavos pusdienās. Bet dažreiz viņi vienkārši iet blakus.
Algimantam šis klusums patīk.
„Kad tik daudzus gadus esi kopā ar cilvēku, vairs nav visu laiku kaut kas jāizmanto, lai aizpildītu klusumu. Jau tas vien, ka viņš iet blakus, ir labi“, – viņš saka.
Fotoaparāts kļuva par vienu no lielākajām viņa pensijas dāvanām
Pirms dažiem gadiem dēls atdeva Algimantam savu vecāko fotoaparātu. Sākumā vīrietis fotografēja visu, kas iekrita acīs: Janīnas ziedus uz palodzes, mazbērnus, mākoņus, pirmo sniegu.
Vēlāk viņš saprata, ka visvairāk viņu saista daba un vecās pilsētiņas ēkas.
Algimantam patīk fotografēt agri no rīta, kad ielas vēl ir gandrīz tukšas. Veca koka māja, migla virs pļavas, ar rasu klāts logs, saules apspīdēts baznīcas tornis, vientuļš soliņš parkā – viņu interesē lietas, kurām daudzi ik dienas paiet garām, pat neapstājoties.
Dažreiz viņš pie tās pašas ēkas atgriežas vairākas reizes.
Kādā dienā gaisma ir pārāk spilgta, citā rītā debesis ir pārāk pelēkas. Algimants gaida brīdi, kad viss sakārtosies tā, kā viņš to iztēlojas.
Janīna par to dažreiz smejas.
„Ar tevi nekur ātri neaiziesi“, – viņa saka vīram.
Jo Algimants ik pa brīdim apstājas, apskatās apkārt un saka: „Pagaidi, te ir ļoti skaisti.“
Viņa fotogrāfijas negaidīti nonāca pilsētiņas bibliotēkā
Algimants nekad sevi nav uzskatījis par īstu fotogrāfu. Viņaprāt, fotogrāfs ir cilvēks ar dārgu tehniku, kurš zina daudz sarežģītu lietu par objektīviem, gaismu un kompozīciju.
Viņš vienkārši fotografēja to, kas viņam patika.
Reiz viņš ar dažām fotogrāfijām dalījās ar kādu paziņu bibliotekāri. Viņa lūdza parādīt vēl. Pēc kāda laika Algimants uz bibliotēku atnesa vairākus desmitus atlasītu kadru.
Tur bija vecas koka mājas, ziemas rīts pie dīķa, pilsētiņas iela pirmajā sniegā, miglā ieslīgusi baznīca, ar rudens lapām noklāta taka.
Bibliotēkas darbinieki ierosināja sarīkot nelielu izstādi.
Algimants sākumā pat nespēja tam noticēt.
„Kas nāks skatīties manas fotogrāfijas?“ – viņš jautāja Janīnai.
Tomēr cilvēki atnāca.
Kaimiņi, bijušie kolēģi, paziņas. Atnāca arī tādi, kurus Algimants vispār nepazina.
Īpaši viņam palika atmiņā kāda vecāka sieviete. Viņa ilgi stāvēja pie vecas koka mājas fotogrāfijas un pēc tam teica, ka šajā mājā bērnībā dzīvojusi viņas vecmāmiņa.
Algimantam tas bija viens no skaistākajiem izstādes mirkļiem.
Viņš saprata, ka vienkāršs kadrs, kas uzņemts pastaigas laikā, citam cilvēkam var atgriezt atmiņu, ko tas nesis sev līdzi visu mūžu.
Veselība dažkārt atgādina, ka gadus vairs nevar apturēt
Algimants necenšas vecumdienas pārvērst skaistā pasakā.
Viņam ir sirds problēmas, viņš lieto zāles pret asinsspiedienu, ir gulējis slimnīcā. Ceļi vairs neļauj aiziet tik tālu, cik gribētos, bet dažkārt jauna ārsta nozīmēta pārbaude rada vairāk satraukuma, nekā viņš parāda sievai.
Ir arī sliktākas dienas. Kad sāp, kad trūkst spēka, kad viņš uzzina par sena paziņas slimību vai nāvi, Algimants aizdomājas arī par savu vecumu.
Tomēr viņš saka, ka ir sapratis vienu vienkāršu lietu: ja visu laiku baidīsies no tā, kas var notikt rīt, vari pavisam nepamanīt to labo, kas notiek šodien.
Tāpēc rīts, kad viņš pats var piecelties, saģērbties un kopā ar Janīnu iziet pastaigā, Algimantam jau ir laba diena.
Bagāts viņš nekad nav bijis
Visu mūžu Algimants strādāja tehnisku darbu. Viņš nopelnīja pietiekami, lai ģimene dzīvotu normāli, taču lielus uzkrājumus nesakrāja.
Viņiem nebija milzīgas mājas, greznas automašīnas vai iespēju vairākas reizes gadā ceļot pa pasauli.
Arī pensijā dzīve ir pieticīga. Algimants apskata, kurā veikalā ir atlaides, salūzušu lietu vispirms mēģina salabot pats, bet pirms kaut kā dārgāka iegādes apspriežas ar sievu.
Tomēr šodien viņš par to nejūt ne kaunu, ne skaudību.
Būdams jaunāks, Algimants bieži domāja, ka kādu dienu vajadzētu dzīvot „labāk“. Nopelnīt vairāk. Nopirkt labāku automašīnu. Iegūt lielāku mājokli. Varbūt biežāk ceļot.
Tagad pats vārds „labāk“ viņam nozīmē pavisam ko citu.
Ka sieva ir vesela un līdzās.
Ka bērni piezvana.
Ka mazbērni atbrauc ciemos.
Ka viņš joprojām var iziet uz parku.
Ka viņš var paņemt fotoaparātu un meklēt skaistu kadru.
Ka vakarā viņam ir, kur atgriezties…
„Es visu laiku gaidīju, kad sāksies tā īstā dzīve“
Algimants atceras, ka jaunībā daudz kas šķita īslaicīgs.
Kad bērni paaugsies – būs vieglāk.
Kad darbā palielinās algu – būs labāk.
Kad aizies pensijā – beidzot būs laiks.
Visu laiku šķita, ka īstā dzīve sāksies vēlāk.
Tagad vīrietis par to runā ar smaidu.
„Pēc tam tu saproti, ka tā otrdiena, kad noguris pārnāci no darba, arī bija dzīve. Tās vakariņas ar bērniem bija dzīve. Tā svētdiena dārzā bija dzīve. Mēs visu laiku kaut ko gaidām, bet pēc tam izrādās, ka viss jau ir noticis“, – viņš saka.
Varbūt tāpēc šodien Algimants cenšas mazāk atlikt mazos priekus.
Ja ierauga skaistu rītu – paņem fotoaparātu.
Ja Janīna ierosina iet pa citu ceļu – viņš iet.
Ja piezvana mazmeita – viņš cenšas neteikt, ka tagad viņam nav laika.
Viņam vairs nav vajadzīgs īpašs iemesls, lai diena būtu atcerēšanās vērta.
Viena fotogrāfija viņam kļuva svarīgāka par visām pārējām
Pagājušajā rudenī Algimants ar Janīnu devās pa savu ierasto rīta ceļu. Naktī bija lijis, uz takas gulēja slapjas dzeltenas lapas, starp kokiem turējās viegla migla.
Algimants atkal apstājās, lai fotografētu.
Janīna pagāja dažus metrus uz priekšu un pagriezās, lai viņu pagaidītu.
Viņš pacēla fotoaparātu un nofotografēja viņu stāvam starp rudens kokiem.
Vēlāk mājās viņš ilgi skatījās uz šo fotogrāfiju.
„Es nodomāju – man te ir visa dzīve“, – saka Algimants.
Fotogrāfijā nebija nekā īpaša. Nekādas eksotiskas ainavas, nekādas slavenas vietas vai perfekta kadra. Tikai sieviete, ar kuru viņš bija nodzīvojis lielāko daļu dzīves. Ceļš, pa kuru viņi vēl var iet kopā. Un vienkāršs rīts, ko viņi abi vēl var redzēt.
To, ko daudzi meklē visu mūžu, viņš atrada pavisam vienkāršās lietās
Algimants nav bagāts. Viņa veselība nav ideāla. Viņam nav lielu nākotnes plānu, un viņš lieliski saprot, ka laiks tagad ir jūtams citādi nekā trīsdesmit gadu vecumā.
Tomēr, kad vīrietim jautā, ko viņš vēl vēlētos no dzīves, viņš ilgi nedomā.
„Protams, es gribētu, lai veselība turas. Lai Janīna būtu līdzās. Lai bērni būtu veseli. Bet, ja tu jautā, vai man kaut kā trūkst, tad – nē. Man ir viss, kas man vajadzīgs.“
Viņam laime nav nepārtraukts prieks. Ne katra diena ir laba, ne katru rītu gribas smaidīt, un problēmas nekur nepazūd tikai tāpēc, ka cilvēks ir aizgājis pensijā.
Tomēr Algimants šodien savā dzīvē jūtas mierīgs.
Viņam ir cilvēks, ar kuru viņš vēlas no rīta iziet pastaigā. Viņam ir fotoaparāts. Viņam ir pilsētiņa, kurā viņš joprojām atrod kaut ko skaistu. Viņam ir bērni un mazbērni, kurus viņš gaida. Un viņam ir mājas, kurās viņš vakarā vēlas atgriezties.
Varbūt tieši tas arī ir tas, ko daudzi cilvēki meklē ļoti ilgi – nevis dzīve, kurā tev ir viss, bet sajūta, ka ar to, kas tev jau ir, tev patiešām pietiek.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?