Pensionārs Igns katru nedēļu nobrauc 40 kilometrus pie sena drauga – tagad viņš saka, ka sapratis, kas dzīvē ir vissvarīgākais

Ignam ir 72 gadi. Viņš dzīvo viens nelielā pilsētiņā, viņam ir ierasta pensionāra ikdiena, pazīstami kaimiņi un pieauguši bērni, kuri viņu apciemo, kad var. Tomēr katru trešdienu, gandrīz neatkarīgi no laikapstākļiem, viņš iesēžas automašīnā un nobrauc aptuveni 40 kilometrus pie cilvēka, kuru pazīst vairāk nekā piecas desmitgades. Viņa draugs Algirds dzīvo citā pilsētiņā, un šīs tikšanās Ignam šodien ir kļuvušas par vienu no svarīgākajām nedēļas daļām.

Viņu draudzība sākās vēl jaunībā, kad abi strādāja vienā rūpnīcā. Toreiz šķita, ka laika ir bezgalīgi daudz. Pēc darba viņi satikās, nedēļas nogalēs devās makšķerēt, kopā remontēja automašīnas, vēlāk veidoja ģimenes un audzināja bērnus. Bija gadi, kad viņi redzējās gandrīz katru dienu, bet pēc tam dzīve pamazām visu izkliedēja. Viens pārcēlās, otrs mainīja darbu, parādījās vairāk ģimenes rūpju, un tikšanās kļuva arvien retākas.

Igns saka, ka ilgu laiku viņam šķita normāli draudzību atlikt uz „citu reizi”. Ja neizdevās satikties šomēnes, satiksies nākamajā. Ja nav laika piezvanīt, piezvanīs nedēļas nogalē. Tomēr gadi pagāja ātrāk, nekā viņš bija gaidījis, un kādā dienā abi saprata, ka cilvēku, ar kuriem var atcerēties visu savu dzīvi, ir palicis pavisam maz.

Viss mainījās pēc viena telefona zvana

Pirms dažiem gadiem Algirds nonāca slimnīcā. Nekas traģisks nenotika, tomēr Ignam šis notikums kļuva par nepatīkamu atgādinājumu, ka viņu laiks nav neierobežots. Viņš atceras, kā pēc pirmā apmeklējuma brauca mājās un domāja, cik reižu pēdējo gadu laikā bija sev teicis: „Aizbraukšu nākamnedēļ.”

Tad arī sākās trešdienas braucieni. Sākumā Igns brauca biežāk tāpēc, ka draugam bija vajadzīga palīdzība. Viņš atveda produktus, palīdzēja kaut ko salabot pagalmā, reizēm aizveda pie ārsta. Kad Algirds jutās labāk, šķita, ka iemesla braukt tik bieži vairs nav, tomēr Igns tradīciju nepārtrauca.

Tagad viņu tikšanās ir pavisam vienkāršas. Viņi izdzer kafiju, dažreiz uzspēlē dažas dambretes partijas, vasarā pasēž pagalmā, bet, ja laiks ir labs, aizbrauc pie netālu esošā ezera. Par lieliem dzīves jautājumiem viņi runā reti. Biežāk atceras senos kolēģus, pasmejas par jaunības piedzīvojumiem vai strīdas par to, kuram no viņiem kādreiz bija sliktāka automašīna.

Igns saka, ka tieši šī vienkāršība arī ir vissvarīgākā. Viņam vairs nav vajadzīgs īpašs iemesls, lai satiktos ar cilvēku, kurš viņu pazīst kopš divdesmit gadu vecuma. Ar Algirdu nav daudz kas jāskaidro. Viņš zina, kādi bija Igna vecāki, atceras viņa kāzas, redzēja, kā aug viņa bērni, un bija līdzās tajos laikos, par kuriem šodien daudzi citi cilvēki var uzzināt tikai no stāstiem.

40 kilometri viņam šodien šķiet pavisam mazAttēls: Sukurta DI

Jaunībā svarīgākas šķita pavisam citas lietas

Igns atzīst, ka četrdesmit gadu vecumā domāja citādi. Toreiz viņu uztrauca darbs, lielāka alga, remonts, automašīna un vēlme paveikt pēc iespējas vairāk. Nedēļas nogales bieži bija saplānotas vairākas nedēļas uz priekšu, bet tikšanās ar draugu šķita kaut kas tāds, ko vienmēr var pārcelt.

Tagad lielākā daļa šo rūpju šķiet krietni mazākas. Automašīnu, kuras viņš kādreiz tik ļoti sargāja, sen vairs nav. Darba vietā, par kuru viņš tik daudzus gadus uztraucās, šodien strādā citi cilvēki. Arī māja ne reizi vien ir remontēta un atkal prasa darbus. Bet draugs, ar kuru pirms piecdesmit gadiem viņš pirmo reizi apsēdās pie viena galda, joprojām ir.

„Agrāk es domāju, ka vissvarīgākais ir kaut kas piederēt. Tagad redzu, ka vissvarīgākais ir, lai būtu pie kā aizbraukt,” – tā Igns savus iknedēļas braucienus skaidro bērniem.

Viņa dēls reiz pat teica, ka katru nedēļu braukt tik tālu nav izdevīgi – degviela maksā, automašīna nolietojas. Igns tikai pasmējās. Viņš saka, ka tagad lieliski saprot, kuriem jautājumiem ir vērts skaitīt naudu, bet kuriem – ne.

40 kilometri viņam šodien šķiet pavisam maz

Ziemā mēdz būt nedēļas, kad braukt negribas. Ir tumšs, ceļš slidens, bet mājās ir silti. Tomēr, ja vien apstākļi ļauj, Igns tik un tā dodas ceļā. Viņš zina, ka Algirds, visticamāk, jau gaida, uz galda stāv divas krūzes, un pēc dažām minūtēm sāksies tās pašas sarunas, kuras abi, šķiet, nekad nepabeidz.

Igns nesaka, ka būtu atklājis kādu lielu dzīves noslēpumu. Viņš tikai nožēlo, ka dažas vienkāršas lietas cilvēki sāk novērtēt ļoti vēlu. Jaunībā šķiet, ka tuvie cilvēki vienmēr būs līdzās, tāpēc tikšanos var atlikt. Tikai gadiem ejot saproti, ka dažreiz šis „citā reizē” nav tik pašsaprotams, kā šķita.

Tāpēc katru trešdienu Igns nobrauc tos pašus 40 kilometrus. Ne tāpēc, ka Algirdam vienmēr būtu vajadzīga palīdzība, un ne tāpēc, ka viņam mājās nebūtu, ko darīt. Viņš brauc tāpēc, ka šodien jau zina – īstu draudzību nevar uzskatīt par pašsaprotamu.

Tagad, kad viņam jautā, kas dzīvē patiešām ir svarīgs un vērtīgs, Igns vairs nerunā par naudu, mājām vai lietām. Viņa atbilde ir kļuvusi daudz vienkāršāka: lai būtu cilvēks, kuru pazīsti gandrīz visu mūžu, un lai vēl būtu laiks pie viņa aizbraukt.