Atteikšanās no saldumiem ne vienmēr samazina kāri vai uzlabo pašsajūtu

Vakarā virtuvē paliek tikai ledusskapja gaisma, tējas krūze un tā dīvainā sajūta, ka kaut kā trūkst. Uz galda vairs nav ne cepumu paciņas, ne šokolādes tāfelītes – cilvēks nolēmis „no pirmdienas” vairs neēst saldumus. Taču solītā viegluma vietā galvā arvien biežāk grozās viena doma: varbūt vismaz mazu gabaliņu?

Daudzi cer uz vienkāršu formulu: atsakos no cukura, pēc dažām dienām vairs negribas, uzlabojas garastāvoklis, rodas vairāk enerģijas. Dažkārt tā arī notiek. Taču citam cilvēkam saldumu aizliegums kļūst nevis par glābiņu, bet par nepārtrauktu iekšēju cīņu, kas beidzas ar vakaru pie skapīša un nevis viena, bet vairāku desertu apēšanu.

Problēma bieži vien slēpjas nevis pašā konfekšu traukā. Kāri var veicināt nogurums, pārāk maz dienas laikā apēsta ēdiena, spriedze darbā, slikts miegs vai ieradums atzīmēt īsu atpūtas brīdi ar desertu. Tāpēc vien stingrs „nē” ne vienmēr atrisina to, kāpēc roka vispār sniedzas pēc salda kumosa.

Kad aizliegtā konfekte sāk šķist svarīgāka par vakariņām

Jo stingrāks noteikums, jo vairāk vietas tas dažkārt aizņem galvā. Cilvēks var visu dienu godīgi izvairīties no saldumiem, bet vakarā vairs nedomāt ne par zupu, ne augļiem – tikai par aizliegto šokolādi. Tas nebūt nenozīmē vāju gribasspēku. Bieži tā ir parasta reakcija uz ierobežojumu, īpaši tad, ja saldumi ilgu laiku bijuši ikdienas nomierināšanās vai baudas sastāvdaļa.

Vēl grūtāk ir tad, kad atteikšanās no saldumiem pārvēršas par sodu par iepriekšējo ēšanu. Pēc dzimšanas dienas tortes gabaliņa cilvēks sev apsola nedēļu neēst neko saldu, bet pēc dažām dienām jūtas tā, it kā būtu nenokārtojis eksāmenu. Šāda domāšana viegli iegriež apli: stingrs ierobežojums, pieaugoša vēlme, pārēšanās, vainas apziņa un jauns, vēl stingrāks solījums.

Arī pašsajūta tādēļ ne vienmēr uzlabojas. Ja, atsakoties no desertiem, vienlaikus sāk izlaist brokastis, samazināt porcijas vai baidīties no katra ogļhidrāta, ķermenis var vienkārši just izsalkumu un nogurumu. Tad kāre pēc saldumiem kļūst nevis par rakstura trūkumu, bet par diezgan skaidru signālu, ka dienas laikā saņemts pārāk maz enerģijas vai tā sadalīta ļoti nevienmērīgi.

Vienam pietiek ar augli, citam vajadzīgs ne tikai saldums

Vienam cilvēkam saldumi ir rets prieks pie kafijas, citam – ātrākais veids, kā atgūt elpu pēc saspringtas dienas. Vecāki ar saldo uzkodu bieži sastopas tad, kad bērni beidzot aizmiguši un mājās iestājies klusums. Strādājošs cilvēks to var meklēt pēcpusdienā ap pulksten trijiem, kad pusdienas apēstas steigā, bet senioram konfekte dažkārt paliek par mazu, sen ierastu rituālu pie tējas.

Atšķiras arī tas, ko cilvēks sauc par labāku pašsajūtu. Vienam mazāk desertu nozīmē stabilāku sāta sajūtu un mazāk haotisku našķēšanos. Citam, kurš mēģinājis uzreiz atteikties no visiem iecienītajiem produktiem, tas var nozīmēt lielāku spriedzi, aizkaitināmību un pastāvīgu ēdiena kontroles sajūtu. Pašsajūta nav tikai tas, cik daudz cukura palicis uz šķīvja – tā ir saistīta arī ar miegu, ēšanas ritmu, stresu un attiecībām ar ēdienu.

Tāpēc solījums „es vispār neēdīšu saldumus” ne katram ir labākais ceļš. Dažiem labāk der skaidrāka kārtība: normālas, sātīgas maltītes, bet saldais produkts – apzināti izvēlēts, nevis steigā apēsts, stāvot pie atvērta skapīša. Tas nav aicinājums pārvērst desertu par pusdienām. Drīzāk mēģinājums izņemt to no aizliegumu un vainas zonas, kurā tas bieži kļūst vēl pievilcīgāks.

Atteikšanās no saldumiem ne vienmēr samazina kāri vai uzlabo pašsajūtuAttēls: Pexels / Vie Studio

Ne vienmēr vainīgs ir tikai cilvēks, kad viss apkārt piedāvā ātru mierinājumu

Ir viegli pateikt: vajag tikai saņemties. Taču saldais ēdiens bieži ir lēts, ērts, labi pamanāms un ātri sniedz baudas sajūtu. Pēc garas darba dienas retais vēlas vēl pusstundu plānot uzkodas, īpaši, ja mājās gaida bērni, mājasdarbi un rītdienas darbi. Šādā brīdī konfekte šķiet nevis liels lēmums, bet īsa pauze starp visiem pienākumiem.

Gan uzņēmējdarbībai, gan pārtikas videi šeit ir sava loma: saldās uzkodas bieži atrodas pie kases, akciju stendos, biroja virtuvītē vai automašīnā starp citām sīkām lietām. Taču cilvēka pusē ne mazāk svarīgs ir jautājums – vai viņam ir citi vienkārši veidi, kā atpūsties, laikus paēst un parūpēties par sevi? Ja vienīgā dienas pauze ir piecas minūtes ar cepumu, problēma nav tikai cepums.

Stingra atteikšanās dažkārt var būt noderīga kā īss eksperiments, kas palīdz pamanīt savus ieradumus. Taču tai nevajadzētu pārvērsties sacensībās par to, kurš izturēs ilgāk. Ja domas par ēdienu sāk radīt lielu satraukumu, atkārtojas pārēšanās epizodes vai ēšanas ierobežošana kļūst grūti kontrolējama, vērts aprunāties ar ārstu vai uztura speciālistu – nevis tāpēc, lai kāds aizliegtu vēl vairāk, bet lai palīdzētu atrast mierīgāku ceļu.

Mazāk cīņas, vairāk skaidrības uz šķīvja

Sākt var nevis ar ultimātiem, bet ar vienkāršu vērošanu. Kad visvairāk gribas kaut ko saldu: pēc sliktas nakts, pēc konflikta, starp pusdienām un vakariņām vai varbūt tad, kad mājās beidzot apklust troksnis? Atbilde bieži parāda vairāk nekā jauns noteikums uz ledusskapja durvīm.

Var palīdzēt regulāras maltītes, kurās ir pietiekami daudz sātu sniedzoša ēdiena, un mazāk haosa starp tām. Ja deserts garšo, dažkārt to vērts apēst mierīgi, apsēžoties un bez telefona, nevis slepus un steigā. Dīvaini, bet apzināti izvēlēts saldais kumoss nereti atstāj mazāku vēlmi turpināt nekā tas, ko cilvēks sev visu nedēļu centies aizliegt.

Atteikšanās no saldumiem nav automātiska biļete uz labāku pašsajūtu, tāpat kā viens deserts nav sabojāta diena. Daudz noturīgākas pārmaiņas sākas tad, kad cilvēks vairs nejautā, kā sevi sodīt par vēlmi pēc kaut kā salda, bet saprot, ko tajā brīdī patiesībā prasa viņa ķermenis un ikdiena.