Kas notiek ar organismu, ja kafijai cukura vietā pievieno saldinātāju: zinātnieki skaidro
no rīta roka gandrīz automātiski sniedzas pēc cukurtrauka, taču blakus jau atrodas neliels saldinātāja maisiņš. Kafija izskatās tāpat, smarža nav mainījusies, bet salduma dažkārt ir pat vairāk nekā parasti. Tomēr daudziem rodas viens un tas pats jautājums: vai tā patiešām ir labāka izvēle, vai arī mēs vienkārši citā veidā mānām organismu?
Vienam cilvēkam saldinātājs kafijā kļūst par vienkāršu veidu, kā samazināt cukura daudzumu. Citam tas atstāj dīvainu pēcgaršu, izraisa lielāku vēlmi kaut ko uzkost vai atgādina neveiksmīgu mēģinājumu ievērot diētu. Problēma ir tā, ka vārds „saldinātājs“ izklausās pēc viena produkta, lai gan zem tā slēpjas diezgan atšķirīgas vielas – un organisms uz tām var reaģēt atšķirīgi.
Zinātne šeit nepiedāvā ne paniku, ne brīnumainu risinājumu. Kafijai pievienots saldinātājs nav automātisks ceļš uz labāku veselību, taču daudzos gadījumos tas var nozīmēt vienu ļoti konkrētu pārmaiņu: mazāk pievienotā cukura un mazāk kaloriju tasītē.
Pirmā pārmaiņa – mazāk cukura, bet saldā garša paliek
Parastais cukurs organismā tiek sadalīts un var diezgan ātri paaugstināt glikozes līmeni asinīs. Ja kafiju dzer vairākas reizes dienā un katrai tasītei pievieno vairākas tējkarotes cukura, veidojas visai ievērojams pievienotā cukura daudzums. Nelielos daudzumos izmantoti saldinātāji parasti nodrošina saldumu ar ļoti maz kalorijām vai vispār bez tām.
Tāpēc cilvēkam, kurš mēģina samazināt cukura patēriņu, šāda nomaiņa var būt praktisks starpposms. Īpaši tad, ja kafija bez salduma šķiet pārāk rūgta, bet ieradums pievienot cukuru saglabājas gadiem. Tā vietā, lai pēkšņi atteiktos no visa un pēc dažām dienām atgrieztos pie divām tējkarotēm, saldinātājs dažiem palīdz pārdzīvot pārejas periodu.
Tomēr saldā kafijas garša nepazūd – un tā ir svarīga detaļa. Organisms saņem mazāk enerģijas no cukura, bet garšas receptori joprojām izjūt intensīvu saldumu. Vieniem tas palīdz mierīgi dzert kafiju bez cukura, citiem, gluži pretēji, uztur vēlmi vēlāk apēst kaut ko saldu. Šeit daudz ko nosaka ne tikai saldinātājs, bet arī viss cilvēka ēšanas ritms un ieradumi.
Ķermenis ne vienmēr reaģē tā, kā mēs sagaidām
Bieži tiek uzskatīts, ka salda garša noteikti liks organismam izdalīt insulīnu vai „sajauks“ vielmaiņu. Īstenība ir sarežģītāka: saldinātāju veidi atšķiras, arī cilvēku reakcijas ir atšķirīgas, un viena paciņa kafijā neizstāsta visu stāstu. Zinātniskajos pētījumos tiek vērtēta ne tikai īslaicīga reakcija pēc vienas tasītes, bet arī tas, ar ko saldinātājs aizstāj cukuru ikdienas uzturā.
Ja saldinātājs aizstāj cukuru, cilvēks parasti samazina ar dzērienu uzņemto kaloriju daudzumu. Taču, ja pēc „vieglākas“ kafijas rodas doma nopirkt smalkmaizīti, jo kafijai taču cukurs netika pievienots, ieguvums ātri zūd. Ķermenis nesarēķina dienu vienā ideālā matemātiskā skaitlī, taču cilvēka lēmumi bieži nosaka vairāk nekā viena izvēlēta paciņa.
Daži saldinātāji vai produkti ar cukura spirtiem jutīgākiem cilvēkiem var izraisīt vēdera pūšanos, krampjus vai šķidrāku vēdera izeju. Kafijā to daudzums parasti ir neliels, tomēr cilvēks, kurš dienā lieto daudz bezcukura dzērienu, desertu un košļājamās gumijas, var sajust kopējo ietekmi. Ja diskomforts atkārtojas, labāk nevis minēt, bet uz dažām nedēļām nomainīt saldinātāja veidu vai samazināt tā daudzumu.
Vienam tas ir atvieglojums, citam – vēl viens ieradums
Cilvēkam, kuram jāuzrauga glikozes līmenis asinīs, saldinātājs kafijā var būt ērtāks par parasto cukuru. Arī vecāki dažkārt mēģina samazināt saldo dzērienu daudzumu mājās, lai gan bērniem produktus, kas saldināti ar saldinātājiem, nevajadzētu padarīt par ikdienas risinājumu. Senioram, kurš visu mūžu dzēris saldu kafiju, viena neliela pārmaiņa var būt reālistiskāka nekā stingrs aizliegums.
No otras puses, saldinātājs nav nepieciešams visiem. Cilvēkam, kurš kafijai pievieno pusi tējkarotes cukura un izdzer vienu tasīti dienā, nav iemesla justies tā, it kā viņš būtu pieļāvis milzīgu kļūdu. Daudz svarīgāk ir redzēt kopainu: vai cukura ir daudz arī citos dzērienos, brokastu pārslās, mērcēs, desertos un uzkodās.
Pastāv arī visvienkāršākais ceļš, par kuru bieži aizmirst – pakāpeniski pierast pie mazāk saldas kafijas. Sākumā var pievienot pusi no ierastā cukura daudzuma, vēlāk izvēlēties mazāk saldu variantu vai mainīt kafijas veidu, piena daudzumu, pagatavošanas veidu. Dažkārt cilvēks saprot, ka viņam vajadzēja nevis saldinātāju, bet maigāku, mazāk rūgtu kafiju.
Saldinātājs nav ne ienaidnieks, ne biļete uz veselību
Atļautie pārtikas saldinātāji tiek vērtēti pēc to drošuma, un galvenais noteikums joprojām ir vienkāršs: lietot tos mēreni un nepadarīt par uztura galveno sastāvdaļu. Viena vai divas saldinātāja paciņas kafijā lielākajai daļai pieaugušo nav tā izvēle, no kuras būtu atkarīga visa pašsajūta. Daudz lielāka nozīme ir tam, kā cilvēks guļ, kustas, cik daudz pārstrādātas pārtikas ēd un vai viņa ikdienā netrūkst normālas, sātīgas maltītes.
Uzņēmumiem ir izdevīgi pasniegt vārdus „bez cukura“ kā veselīguma zīmi, taču pircējam nevajadzētu tam automātiski ticēt. Dzēriens vai deserts bez cukura joprojām var būt ļoti salds, stipri pārstrādāts un ikdienā pilnīgi nevajadzīgs. Darbiniekam, kurš starp sanāksmēm tikai paspēj izdzert dažas kafijas, saldinātājs var samazināt cukura daudzumu, bet tas neaizstās īstas pusdienas un atpūtu.
Ja saldinātājs ir piemērots, nerada nepatīkamas sajūtas un palīdz atteikties no liela cukura daudzuma, tas var būt visai racionāla izvēle. Ja to pievieno tikai baiļu dēļ, lai gan viena tējkarote cukura ir vienīgā saldā detaļa dienā, labāk nevis radīt sev papildu noteikumus, bet mierīgāk paraudzīties uz saviem ieradumiem.
Galu galā svarīgākais nav tas, vai kafijas tasītē ir cukurs, saldinātājs vai vispār nekas. Svarīgāk ir tas, vai šī tasīte palīdz apzināti samazināt pārmērīgu saldumu vai tikai ļauj nepamanīt, cik ļoti mēs joprojām to meklējam citās dienas izvēlēs – bet kā ir jūsu rīta virtuvē?
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?