Radniecīgi vārdi nav tikai līdzīgi skanoši: kā atpazīt to kopīgo izcelsmi

Bērns jautā, kāpēc „roku“ saucam par roku, bet angļu valodā tā ir hand. Saruna pie galda ātri aizslīd pie minējumiem: varbūt vārdi ir radniecīgi, ja tie nozīmē vienu un to pašu? Vai varbūt radniecīgi ir tie, kas skan gandrīz vienādi – kā lietuviešu „mama“ un poļu mama? No pirmā acu uzmetiena valoda izskatās pēc kastes, kurā saliktas nejauši līdzīgas etiķetes.

Tomēr vārdu radniecība vairāk līdzinās ģimenes albumam nekā ausu spēlei. Daži vārdi gadsimtu gaitā ir tik ļoti mainījuši savu skanējumu, ka to kopīgo pagātni ir grūti nojaust. Citi skan gandrīz identiski, bet ir tikai nejaušas sakritības vai ceļotāji, ko viena valoda aizņēmusies no citas. Tāpēc tikai līdzīgi izrunāts vārds vēl nav pierādījums, ka tam ir kopīga izcelsme ar citu vārdu.

Divi līdzīgi vārdi var nebūt radniecīgi

Ikdienā ir dabiski uzticēties dzirdei. Izdzirdot divus līdzīgus vārdus, gribas tos savienot: taču ir taču acīmredzams, ka tiem ir kaut kas kopīgs. Tomēr valodās skaņas nav retums, un īsi vārdi īpaši viegli sakrīt. Līdzīgi kā divi nepazīstami cilvēki var valkāt vienādas krāsas mēteli, arī divi vārdi var skanēt līdzīgi, lai gan to vēstures nekad nav krustojušās.

Vēl biežāks apjukums rodas aizguvumu dēļ. Valodas pastāvīgi sazinās: līdz ar tirdzniecību, ceļojumiem, amatiem, jaunām tehnoloģijām un modi atceļo arī vārdi. Ja līdzīgu vārdu atrodam vairākās kaimiņu valodās, tas var liecināt nevis par senu kopīgu priekšteci, bet par daudz vēlāku aizguvumu. Vārds it kā pārceļas uz citām mājām, taču tā ģimenes saknes no tā nemainās.

Arī nozīme var maldināt. Divi vārdi var nozīmēt vienu un to pašu priekšmetu, jo dažādām tautām vajadzēja tam nosaukumu, bet katra valoda to izveidoja savā veidā. Savukārt radniecīgi vārdi laika gaitā dažkārt attālinās nozīmes ziņā: no viena kopīga sena vārda vienā valodā var izaugt ikdienišķs nosaukums, bet citā – pavisam cits, tomēr joprojām loģiski saistīts jēdziens. Tāpēc tikai jautājums „vai tie nozīmē vienu un to pašu?“ neatbild uz jautājumu par to izcelsmi.

Kopīga izcelsme atstāj nevis vienu, bet veselu pēdu virkni

Par radnieciskiem sauc vārdus, kas mantoti no kopīga agrākas valodas vārda. Tas nenozīmē, ka tiem jābūt saglabātiem nemainīgiem. Valoda nav sastingusi: skaņas saīsinās, mainās, izzūd, pārkārtojas, un cilvēki sāk vārdus izrunāt ērtāk, savas valodas ritmā. Tāpēc īstie radniecīgie vārdi dažkārt izskatās nevis kā dvīņi, bet kā tāli brālēni, kuru līdzību pamana tikai vērīgāks vērotājs.

Valodnieki nepaļaujas uz vienu skaistu sakritību. Viņi meklē atkārtotas skaņu atbilsmes daudzos vārdos: ja noteikta skaņa vienā valodā konsekventi atbilst citai skaņai citā valodā, tas jau kļūst par svarīgu pazīmi. Tiek vērtēta arī vārda uzbūve, senākas formas, lietojums radniecīgajās valodās, kā arī tas, vai vārds varētu būt aizgūts. Viena vārda līdzība var būt nejauša, bet vesela sakārtota šādu atbilsmju sistēma jau ir ļoti izteiksmīga.

Parastam cilvēkam šī atšķirība vislabāk izprotama, salīdzinot vārdus, ko valodas nodod no paaudzes paaudzē: ķermeņa daļu, tuvinieku, dabas parādību, skaitļu, vienkāršu darbību nosaukumus. Tie bieži ceļo ļoti sen un retāk tiek aizstāti ar jauniem. Tomēr arī šeit nevajag steigties pasludināt atklājumu – vecs vārds var būt aizstāts, bet līdzīgs vārds var būt nācis no citurienes. Valodas vēsturē visdrošākais draugs ir nevis nojauta, bet vairākas cita citu apstiprinošas pazīmes.

Radniecīgi vārdi nav tikai līdzīgi skanoši: kā atpazīt to kopīgo izcelsmiAttēls: Unsplash / Romain Vignes

Kāpēc vieni to uztver kā interesantu faktu, bet citi – kā savu sakņu zīmi

Skolēnam radniecīgi vārdi dažkārt šķiet kā vēl viens uzdevums, kurā jāiegaumē noteikums. Taču, aizbraucot uz ārzemēm, šī tēma pēkšņi kļūst dzīva: pazīstamā vārdā cilvēks saklausa kaut ko no savas valodas, lai gan apkārt visi runā citādi. Senioram šāds atklājums var atgādināt dialektus, senākus ģimenē lietotus vārdus vai stāstus par valodu, kas mainījās kopā ar visu dzimtu.

Vecākiem tā ir laba iespēja parādīt bērnam, ka valodu mācīšanās nav tikai tulkojumu iekalšana. Kad sāk saskatīt vārdu ceļojumu, svešvaloda biedē mazāk: tajā parādās pavedieni, kas ved pie jau pazīstamām lietām. No otras puses, tieši šeit rodas arī daudzi ātri secinājumi internetā, kad diviem līdzīgiem vārdiem tiek pievienots iespaidīgs stāsts bez jebkāda pamatojuma. Zinātkāre ir lielisks sākumpunkts, bet tai nevajadzētu kļūt par galīgo spriedumu.

Valodas pētniekiem svarīgs nav tikai atsevišķs vārds, bet arī viss tā saikņu tīkls. Savukārt cilvēkam, kuram vienkārši patīk valoda, pietiek saprast vienu lietu: vārdiem ir biogrāfijas. Daži ir mantoti no ļoti senas pagātnes, citi aizgūti, vēl citi radušies patstāvīgi, lai gan skan kā seni paziņas. Šī daudzveidība valodas skaistumu nemazina, bet gan to palielina.

Kā neļaut sevi maldināt, kad vārds šķiet aizdomīgi pazīstams

Pirmais saprātīgais jautājums ir – vai līdzīgi ir ne tikai divi vārdi, bet arī vairāk piemēru no tās pašas valodu saimes. Ja līdzība izrādās vienīgā un ļoti ērta, to vērts uzskatīt par pieņēmumu, nevis faktu. Otrs jautājums – vai vārds varētu būt aizgūts: īpaši tad, kad runa ir par priekšmetiem, tirdzniecību, pilsētu dzīvi, mākslu vai jaunākām parādībām. Šādiem vārdiem bieži ir vairāk ceļojumu, nekā šķiet.

Ir lietderīgi nošķirt divas lietas, ko sarunās bieži sajauc vienā: „līdzīgs“ un „radniecisks“. Līdzība ir tas, ko mēs dzirdam tagad. Radniecība ir vēsturisks ceļš, kas jāpamato. Nav jākaunas teikt „es nezinu“ vai „skan līdzīgi, bet ar to nepietiek“, jo tā nav mazāka interese par valodu, bet gan lielāka cieņa pret to.

Visbeidzot, vārdu radniecība māca vienkāršu, bet vērtīgu mācību: pirmais iespaids ne vienmēr pasaka visu patiesību. Dažkārt svešs vārds izrādās tāls radinieks, bet dažkārt ļoti pazīstams skanējums ir tikai sakritība. Un tieši tāpēc valoda tik ļoti saista – aiz katra šķietami vienkārša vārda var slēpties nevis triks, bet garš cilvēku, vietu un laika stāsts.