Garas stundas pie stūres var jūtami ietekmēt pusmūža autovadītāju prāta spējas

Pēc vairākām stundām pie stūres cilvēks bieži izkāpj no automašīnas ne tikai ar stīvu muguru. Veikalā ir grūtāk atcerēties, pēc kā viņš atnācis, mājās gribas klusumu, bet vienkāršs tuvinieka jautājums var šķist pārāk sarežģīts. Šādu vakaru ir viegli norakstīt uz garu dienu, sliktu miegu vai vecumu.

Tomēr pusmūžā gari braucieni ar automašīnu vai ikdienas darbs pie stūres var ietekmēt ne tikai fizisko pašsajūtu. Uzmanības noturēšana, reakcija, spēja ātri pieņemt lēmumu un atcerēties vairākus uzdevumus vienlaikus nav neizsmeļami resursi. Ja pie stūres tiek pavadītas daudzas stundas, īpaši bez normāliem pārtraukumiem, prāts nogurst tikpat reāli kā acis vai pleci.

Nogurums sākas jau tad, kad šķiet, ka viss ir kontrolē

Automašīnas vadīšana reti ir pilnīgi pasīva. Pat braucot pa pazīstamu maršrutu, ir jāseko ceļa zīmēm, citām automašīnām, gājējiem, navigācijai, laikapstākļiem un ceļam. Liela daļa šo darbību tiek veikta automātiski, tāpēc cilvēkam var šķist, ka viņš joprojām ir pavisam možs, lai gan uzmanības rezerves jau izsīkst.

Pusmūža autovadītāji bieži brauc ne tikai uz darbu un atpakaļ. Viņi ved bērnus, rūpējas par vecākiem, dodas uz tikšanās reizēm, kārto lietas citās pilsētās vai strādā darbu, kurā automašīna ir galvenā darba vieta. Tādējādi braukšana sastāv no daudziem īsiem un gariem posmiem, bet starp tiem paliek maz laika, lai mierīgi paēstu, izkustētos vai vienkārši pabūtu bez nepieciešamības pieņemt lēmumus.

Problēma nav viens garāks brauciens atvaļinājuma laikā. Lielāku spriedzi var radīt atkārtojošs ritms: agra izbraukšana, sastrēgumi, steiga, vakara atgriešanās tumsā un vēl atlikušie mājas darbi. Cilvēks nogurst ne tikai no kilometriem, bet arī no pastāvīgas modrības, kad viņš nevar atļauties uz dažām minūtēm “atslēgties”.

Kāpēc pēc braukšanas ir grūtāk koncentrēties

Ilgi sēžot vienā pozā, ķermenis saņem mazāk kustību, bet prāts ilgstoši darbojas šaurā, saspringtā režīmā. Ir jāreaģē, bet vienlaikus nedrīkst pārāk atslābināties; ir jāvēro daudz informācijas, bet nedrīkst kļūdīties. Pēc šādas dienas var pasliktināties īslaicīgā uzmanība, lēnāk var izdoties pārslēgties no viena uzdevuma uz citu, bet vienkārši lēmumi var šķist kaitinoši grūti.

Īpaši spēcīgi tas jūtams, ja braukšanu pavada miega trūkums. Cilvēks var iedzert kafiju, atvērt logu vai ieslēgt skaļāku mūziku, taču šie risinājumi neatrisina patieso nogurumu. Tie tikai uz īsu brīdi rada možuma sajūtu, bet vēlāk uzmanība var svārstīties vēl vairāk.

To papildina arī spriedze. Autovadītāju izsit no līdzsvara ne tikai bīstamas situācijas, bet arī ikdienišķas lietas: agresīvs manevrs, ieildzis sastrēgums, kavēšanās uz tikšanos, tālruņa zvani, izmantojot brīvroku sistēmu. Cilvēks dusmojas ne tikai par dažām papildu minūtēm ceļā – viņš jūt, ka viss viņa dienas ritms ir atkarīgs no apstākļiem, kurus viņš nevar kontrolēt.

Garas stundas pie stūres var jūtami ietekmēt pusmūža autovadītāju prāta spējasAttēls: Pexels / Vitaly Gariev

Vienam tas ir darbs, citam – papildu slogs pēc darba

Cilvēkam, kurš strādā, vadot automašīnu, tā var būt birojs, ēdnīca un atpūtas vieta vienlaikus. Šāds darbinieks nevar vienkārši atkāpties no ekrāna vai iziet pastaigāties, kā to varētu birojā strādājošs kolēģis. No otras puses, arī darba devējiem ir grūts uzdevums: maršruti, termiņi un klientu gaidas bieži liek dienu plānot ļoti precīzi.

Vecākiem braukšana bieži kļūst par neredzamu otro maiņu. Pēc darba jāpaspēj paņemt bērnus, iegriezties veikalā, aizvest viņus uz pulciņu, atgriezties mājās un parūpēties par vakariņām. Šādos braucienos noguris cilvēks ne vienmēr pamana, ka viņa pacietība sarūk un domas sāk buksēt – līdz mājās par sīkumu izceļas konflikts.

Novecojoši vecāki, dzīve piepilsētā vai mazākā pilsētā arī var nozīmēt vairāk kilometru. Ne katram ir iespēja izvēlēties sabiedrisko transportu, darbu tuvāk mājām vai elastīgu grafiku. Tāpēc par ilgām stundām pie stūres nevajadzētu runāt tā, it kā tā būtu tikai personīgas izvēles kļūda: daudziem cilvēkiem tā ir ikdienas dzīves realitāte.

Pārtraukums nav vājuma pazīme – tas sargā gan ceļu, gan galvu

Ja ilgstoši jāvada automašīna, svarīgākais nav mēģināt sev pierādīt, ka “vēl var”. Daudz lietderīgāk ir plānot braucienu tā, lai tajā būtu īsts pārtraukums: izkāpt, dažas minūtes paiet, izkustināt plecus un kājas, padzerties ūdeni, paēst bez steigas. Īss pārtraukums neatsver negulētu nakti, taču palīdzēs neiestigt tajā smagnējā stāvoklī, kad ķermenis turpina braukt, bet uzmanība jau sāk kavēties.

Ir vērts pamanīt arī agrīnās pazīmes: palaistu garām pagriezienu, vienas un tās pašas navigācijas norādes izlasīšanu vairākas reizes, neparastu aizkaitināmību, grūtības atcerēties tikko pārrunāto. Tas nav iemesls sevi kaunināt. Tas ir signāls, ka tajā dienā nevajadzētu uzņemties vēl vienu garu braucienu, sarežģītus lēmumus vai sagaidīt no sevis tādu pašu ātrumu kā no rīta.

Arī ģimenei un darba devējiem būtu vērts uz to raudzīties nopietni. Dažkārt lielākā palīdzība nav mudinājums “vēl paciest”, bet gan iespēja dalīt braukšanu, atlikt nebūtisku lietu, paredzēt reālistiskāku grafiku. Dažas maršrutā ietaupītas minūtes maz ko maina, ja to cena ir izsmelts, izklaidīgs cilvēks.

Pusmūžā prāta spējas nepazūd tikai tāpēc, ka cilvēkam ir kļuvis vairāk gadu. Tomēr tās, tāpat kā ķermenis, darbojas sliktāk, ja pastāvīgi tiek dzītas pāri noguruma robežai. Dažkārt drošākais un saprātīgākais lēmums sākas ar pavisam vienkāršu domu: pirms braukt tālāk, sev jāļauj apstāties.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!