Gribas kafiju, bet negribas sabojāt miegu: turkiem ir biezs dzēriens bez kofeīna

Vakarā daudziem ir pazīstama viena un tā pati dilemma: gribētos kaut ko siltu, aromātisku, biezāku par tēju, bet īstas kafijas tasīte jau var nozīmēt ilgu grozīšanos gultā. Turcijā šādam brīdim ir sena atbilde – menengiç kahvesi jeb menengiča kafija. Tā izskatās pēc kafijas, tiek pagatavota līdzīgā rituālā veidā, tai ir piesātināta garša, bet pats svarīgākais – tā nesatur kofeīnu.

Tas nav kārtējais modernais dzēriens, kas izdomāts tiem, kuri meklē „veselīgāku kafiju“. Menengičai Turcijā ir senas tradīcijas, īpaši Anatolijas dienvidaustrumos. Tur šis dzēriens ilgu laiku nebija eksotika, bet gan ierasta ikdienas sastāvdaļa: silts, aromātisks, sātīgs un maigāks par klasisko kafiju.

Izskatās pēc kafijas, bet tiek gatavota nevis no kafijas pupiņām

Menengiča kafija tiek gatavota nevis no parastajām kafijas koka pupiņām. Tās pamatā ir savvaļas pistāciju koka augļi, kas tiek saistīti arī ar terebintu. Lai gan nosaukums var atgādināt mums pazīstamās pistācijas, tie nav tie paši rieksti, ko beram bļodiņā pie uzkodām vai izmantojam desertiem.

Šie mazie augļi aug Vidusjūras un Tuvo Austrumu zemēs, kur augiem jāiztur sausums, svelme un diezgan skarbi apstākļi. Savāktos augļus tradicionāli izžāvē, apgrauzdē un pēc tam samaļ līdz biezai, eļļainai pastai. No tās arī tiek pagatavots dzēriens, kas pēc izskata un pasniegšanas atgādina kafiju, bet pēc iedarbības ir pavisam citāds.

Garša šeit ir galvenais pārsteigums. Menengi­čai nav ierastā kafijas rūgtuma, tāpēc tā patīk arī tiem, kuriem kafija garšo, bet kuriem ir grūti panest tās asumu. Dzērienā jūtamas grauzdētu riekstu, meža, vieglu sveķu un zemes notis. Pagatavota ar pienu, tā kļūst vēl maigāka, krēmīgāka, nedaudz atgādinot deserta dzērienu, taču bez pārmērīga salduma, ja to papildus nesaldina.

Kāpēc to var dzert arī vakarā

Menengičas lielākā priekšrocība ir vienkārša: tā nesatur kofeīnu. Tieši tāpēc šis dzēriens var būt laba alternatīva cilvēkiem, kuriem patīk kafijas rituāls, bet kuri nevēlas vakarā kairināt nervu sistēmu. Īsta kafija dažiem izraisa sirdsklauves, nemieru, paaugstinātu jutīgumu vai vienkārši sabojā miegu, pat ja tasīte izdzerta nemaz ne tik vēlu.

Menengičai šādu iedarbību nevajadzētu izraisīt, jo tajā nav vielas, kuras dēļ kafija mūs „paceļ“. Tas nozīmē, ka tā vairāk piemērota lēnam vakaram, sarunai, lasīšanai vai brīdim, kad pēc vakariņām gribas siltu tasīti. Protams, ja dzēriens tiek pagatavots ar daudz cukura, sīrupa vai trekna piena, tas vairs nav viegls vakara dzēriens, bet gan gandrīz deserts.

Pateicoties biezumam, menengiča var šķist sātīgāka par tēju. Tas ir svarīgi tiem, kuri vakarā meklē ne tikai garšu, bet arī mājīgumu. Dažkārt pietiek ar vienu nelielu tasīti, lai vairs negribētos ne uzkodas, ne vēl vienu kafiju, ko pēc dažām stundām var nākties nožēlot.

Alternatīva turku kafijaiAttēls: Ilustratīvs attēls

Sens dzēriens, ko novērtēja ne tikai garšas dēļ

Turcijas reģionos menengiča jau izsenis tika augstu vērtēta arī tautas medicīnā. Savvaļas pistāciju koka augļi satur E vitamīnu, B6 vitamīnu, kā arī minerālvielas, tostarp dzelzi, kāliju un varu. Tāpēc šo dzērienu tradicionāli saista ar organisma stiprināšanu, gremošanas veicināšanu un elpceļu pašsajūtas uzlabošanu.

Tomēr ir svarīgi nepārspīlēt. Menengiča nav līdzeklis pret klepu, bronhu slimībām vai asinsrites problēmām. Tas ir pārtikas produkts un tradicionāls dzēriens, kas var būt interesanta, maigāka alternatīva kafijai, taču nopietnus veselības traucējumus tas neārstē. Ja cilvēkam ir hroniskas slimības, alerģijas vai viņš lieto medikamentus, uz šādiem „tautā par noderīgiem uzskatītiem“ produktiem vērts raudzīties mierīgi un bez solījumiem, ka viena tasīte atrisinās veselības problēmas.

Daudz praktiskāk ir menengi­ču vērtēt kā dzērienu, kas var aizstāt kafiju tad, kad kofeīnu vairs negribas. Tā ir piemērota tiem, kuriem patīk silti piena dzērieni, riekstaina garša, austrumnieciski aromāti un kuri vēlas izmēģināt kaut ko atšķirīgu no cigoriņiem, kakao vai zāļu tējas.

Kā to dzert, lai garša atklātos vislabāk

Menengi­ču visbiežāk gatavo ar pienu, lai gan dažviet to gatavo arī ar ūdeni. Piena variants daudziem šķiet patīkamāks, jo izceļ krēmīgo tekstūru un padara maigākas sveķainās, zemes notis. Ja dzēriens pirmajā reizē šķiet neparasts, vērts sākt ar mazāku daudzumu un nesaldināt to pārāk stipri. Pārāk daudz cukura var nomākt to garšu, kuras dēļ menengiča arī ir interesanta.

Šis dzēriens vislabāk piemērots nesteidzīgai tasītei, nevis steidzīgai rīta „pamodināšanai“. Ja no rīta nepieciešama enerģija, menengiča neaizstās parastās kafijas iedarbību, jo nesatur kofeīnu. Taču, ja gribas kafijas garšas rituālu bez sirdsklauvēm un bez riska sabojāt miegu, tā var kļūt par ļoti patīkamu atklājumu.

Menengi­ča kafija ir interesanta ar to, ka tā neliek izvēlēties starp garšu un mieru. Tā ir bieza, aromātiska, silta, tai piemīt dziļš riekstains raksturs, bet tā neapgrūtina ar kofeīnu. Tāpēc vakarā, kad no īstas kafijas jau labāk izvairīties, šāda turku tasīte var būt tieši tas, ko gribas: ne tēja, ne deserts, bet kaut kas mājīgs starp tiem.