Kad cilvēks jūtas vislaimīgākais: zinātnieki min divus dzīves posmus, bet viens noteikums neder visiem

Bieži šķiet, ka laimīgākajiem gadiem vajadzētu būt jaunībā. Kad vēl ir daudz enerģijas, mazāk atbildības, vairāk spontanitātes, draugu, plānu un sajūtas, ka visa dzīve vēl ir priekšā. Citi saka pretējo – tikai ar gadiem atnāk miers, kad cilvēks beidzot pārstāj mētāties un sāk labāk saprast, kas viņam patiesībā nepieciešams.

Interesantākais ir tas, ka abos viedokļos ir daļa patiesības. Psihologi un labklājības pētnieki novēro, ka cilvēka apmierinātībai ar dzīvi bieži ir divi izteiktāki kāpumi. Pirmais parasti saistīts ar jaunību, aptuveni 20. gadu beigām. Otrais – ar vecāku vecumu, kad cilvēkam jau ir vairāk pieredzes un mazāks iekšējais spiediens dzīvot atbilstoši citu gaidām.

Tas nenozīmē, ka visi cilvēki noteikti jūtas vislaimīgāk tieši šādā vecumā. Dzīve nav tabula. Kāds 27 gadu vecumā var justies apjucis, bet cits 55 gadu vecumā – beidzot sākt dzīvot tā, kā vēlas. Tomēr kopējās tendences palīdz saprast, kāpēc laime dažādos dzīves posmos izskatās pavisam citāda.

Pirmais kāpums: kad dzīve vēl šķiet ļoti atvērta

Pirmais laimes maksimums bieži tiek saistīts ar jauna pieauguša cilvēka vecumu – aptuveni no 23 līdz 30 gadiem. Tas ir posms, kad daudz kas vēl tikai sākas: tiek pabeigtas studijas, parādās pirmais nopietnākais darbs, tiek veidotas attiecības, mainītas pilsētas, plānoti ceļojumi, iegādātas pirmās patstāvīgas dzīves lietas.

Šajā laikā cilvēkam bieži ir ļoti spēcīga nākotnes izjūta. Pat ja naudas nav daudz, pat ja darbs nav ideāls, pat ja attiecības nav skaidras, tik un tā šķiet, ka visu vēl var mainīt. Šī sajūta sniedz daudz enerģijas.

Jaunībā cilvēki biežāk tic, ka labākās lietas vēl ir priekšā. Kļūdas šķiet labojamas, risks – interesants, bet grūtības dažkārt tiek uztvertas kā piedzīvojuma daļa. Cilvēks vēl nav noguris no ilgstošiem kredītiem, bērnu slimībām, vecāku veselības problēmām, vilšanās karjerā vai pastāvīga laika trūkuma.

Tāpēc pat sarežģītas lietas šajā vecumā dažkārt tiek pārdzīvotas vieglāk. Nevis tāpēc, ka problēmu nav, bet tāpēc, ka vēl ļoti spēcīga ir ticība: „es tikšu galā“.

Kāpēc pēc tam laimes sajūta bieži mazinās

Vēlāk dzīve daudziem kļūst grūtāka nevis vienas lielas nelaimes, bet daudzu ikdienas pienākumu dēļ. Karjera vairs nav tikai iespēja – tā kļūst par spiedienu. Attiecības prasa ne tikai jūtas, bet arī pacietību. Parādās mājoklis, kredīti, bērni, rūpes par vecākiem, mājas solis, veselība, saistības.

Latvijā tas ir ļoti atpazīstami. Cilvēkam var būt darbs, ģimene, dzīvoklis vai māja, automašīna, bet viņš tik un tā var justies pastāvīgi noguris. No rīta darbs, pēc darba veikals, bērnu pulciņi, rēķini, nedēļas nogalē – lauku māja vai mājas remonts. Šķiet, viss ir labi, bet iekšēji krājas jautājums: kāpēc es tik maz atpūtos?

Aptuveni 40–50 gadu vecumā daļa cilvēku piedzīvo to, ko parasti dēvē par pusmūža krīzi. Ne visiem tā ir dramatiska. Dažkārt tas ir vienkārši kluss nogurums, sajūta, ka dzīve kļuvusi pārāk paredzama, bet sapņi kaut kur palikuši starp darba kalendāru un mājas darbu sarakstu.

Šajā posmā cilvēks bieži sāk salīdzināt sevi ar citiem. Kāds pelna vairāk. Cits ceļo skaistāk. Trešais jau ir uzcēlis māju. Ceturtais sociālajos tīklos izskatās laimīgāks. Šādi salīdzinājumi ļoti ātri apēd apmierinātību ar to, kas pašam ir.

Otrais kāpums: kad cilvēks pārstāj visu pierādīt

Otrais laimes kāpums bieži tiek novērots vēlākā vecumā – ap 60–70 gadiem. No pirmā acu uzmetiena tas var izklausīties dīvaini. Galu galā šajā laikā cilvēks var saskarties ar veselības pārmaiņām, aiziešanu pensijā, mazākiem ienākumiem vai vientulības risku.

Tomēr psihologi šo parādību skaidro pavisam vienkārši: daudzi cilvēki ar gadiem sāk mazāk uztraukties par to, kas agrāk šķita ļoti svarīgs. Viņi mazāk reaģē uz citu viedokli, mazāk cenšas izpatikt, retāk salīdzina sevi ar citiem un labāk saprot, kas viņiem patiesībā sniedz mieru.

Iestājas zināma iekšēja atsijāšana. Vairs nav visiem viss jāpierāda. Vairs nav jāķer katra iespēja. Vairs nav jādzīvo tā, lai kādam šķistu, ka esi veiksmīgs. Daudz svarīgākas kļūst vienkāršas lietas: veselība, mierīga māja, saruna ar tuvu cilvēku, pastaiga, dārzs, grāmata, mazbērni, ceļojums uz jūrmalu, labs miegs.

Tā nav padošanās. Drīzāk otrādi – cilvēks beidzot sāk labāk saprast, kam ir vērts veltīt savu ierobežoto laiku un enerģiju.