Pirksti kļūst nejūtīgi, lasot tālrunī: kakla stāvoklis var būt svarīgāks par ekrānu

Vakarā, kad mājās beidzot iestājas klusums, tālrunis bieži vien gandrīz nemanot nonāk rokās. Galva noliecas uz leju, elkoņi atbalstās pret dīvānu, īkšķis slīd pa ekrānu – un pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm vienas rokas pirksti sāk savādi tirpt. Sākumā šķiet, ka tālrunis vienkārši turēts neērtā stāvoklī. Pakrati plaukstu, nomaini roku un turpini lasīt.

Taču šis nejutīgums var atkārtoties gan no rīta autobusā, gan pusdienu pārtraukumā, gan guļot gultā pirms miega. Cilvēks bieži vaino mazo ekrānu, intensīvu rakstīšanu ar īkšķi vai „pārāk daudz tālruņa“. Tam visam var būt nozīme, taču nereti problēma sākas augstāk – tur, kur ilgstoši sastingst kakls un pleci.

Kakls nav atsevišķa ķermeņa daļa, kas tikai notur galvu. Caur šo zonu iet nervu ceļi, kas saistīti ar rokām un pirkstiem, tāpēc ilgstoši neērts stāvoklis dažkārt atsaucas pavisam citā vietā. Tas nenozīmē, ka katra tirpšana liecina par nopietnu slimību, tomēr ķermeņa sūtīto signālu nevajadzētu ignorēt.

Pirksti kļūst nejūtīgi ne tikai no tālruņa turēšanas rokā

Lasot tālrunī, galva visbiežāk noliecas uz priekšu, bet pleci saraujas. Šāda poza var šķist pavisam nevainīga, īpaši, ja cilvēks sēž ērti, tomēr kakla un muguras augšdaļas muskuļi tajā brīdī ilgstoši veic vienādu, statisku darbu. Ķermenim nepatīk ne tikai liela slodze – to nogurdina arī viena un tā pati slodze bez pārtraukuma.

Ja kakls ilgstoši paliek saliekts, apkārtējie audi var saspringt un nervu ceļi tikt kairināti. Tad sajūta ne vienmēr aprobežojas ar sprandu: var sāpēt plecs, vilkt roku, tirpt plauksta vai kļūt nejūtīgi vairāki pirksti. Cilvēks dabiski koncentrējas uz to, ko jūt visvairāk, tāpēc sāk spaidīt plaukstas locītavu vai vainot tālruni, lai gan viņa stāja visu laiku paliek tāda pati.

To veicina arī ieradums turēt tālruni zemu – ceļgalu vai vēdera līmenī. Jo zemāk atrodas ekrāns, jo vairāk nākas liekt kaklu. Vakarā to ir īpaši viegli nepamanīt: ķermenis jau ir noguris pēc darba pie datora, braukšanas, mājas darbiem vai spriedzes, bet pārlūkošana tālrunī kļūst par vēl vienu ilgu nekustīgu stundu.

Protams, pirkstu nejutīgums var būt saistīts arī ar plaukstas locītavas slodzi, elkoņa stāvokli, asinsriti vai citiem veselības iemesliem. Tomēr, ja sajūta rodas tieši pēc ilgākas galvas noliekšanas pie ekrāna, kad vienlaikus jūtams kakla stīvums vai plecu saspringums, vispirms vērts pievērst uzmanību visa ķermeņa stāvoklim, ne tikai rokai.

Pirksti kļūst nejūtīgi, lasot tālrunī: kakla stāvoklis var būt svarīgāks par ekrānuAttēls: Unsplash / Anastase Maragos

Vienam tas ir vakara ieradums, citam – vēl viena darba stunda

Vecāki bieži ķeras pie tālruņa tikai tad, kad bērni jau guļ. Tas ir viņu īsais klusuma brīdis, dažas ziņas, sarakstes vai seriāla fragments, tāpēc reti kurš vēro, kā sēž. Taču tieši šādos brīžos ķermenis ilgi paliek savērptā stāvoklī: tālrunis rokā, zods pie krūtīm, viena roka pabāzta zem galvas vai piespiesta sāniem.

Cilvēki, kas strādā pie datora, var pat nepamanīt, ka tālrunis kļūst par jau tā saspringtās dienas turpinājumu. Sapulču laikā skatiens vērsts uz klēpjdatoru, vēlāk – uz tālruni, ceļā uz mājām – atkal uz tālruni. Problēma ne vienmēr ir viena gara stunda; dažkārt to rada daudzi īsi, bet vienādi noliekšanās brīži visas dienas garumā.

Senioriem roku nejutīgums var radīt lielāku satraukumu, jo to ir viegli uztvert vienkārši kā vecuma vai „sastīvuma“ pazīmi. Savukārt jaunāki cilvēki bieži ir pārliecināti, ka šāda sajūta viņiem nevar būt nozīmīga – galu galā viņi tikai daudz raksta īsziņas. Tomēr ķermenim vecums nav vienīgais kritērijs: tas reaģē uz atkārtotu spriedzi, miega kvalitāti, mazu kustību daudzumu un to, cik ilgi tiek pavadīts vienā stāvoklī.

Arī otra puse ir saprotama. Tālrunis mūsdienās nav greznība, bet gan darba rīks, saziņa ar ģimeni, banka, karte un atpūta vienā ierīcē. Neviens to reāli neizņems no ikdienas. Tāpēc visefektīvākais risinājums parasti nav kategorisks aizliegums, bet gan neliels ieradums neļaut ekrānam nepārtraukti nolaist galvu.

Ko mainīt, lai kakls nevilktu sev līdzi arī rokas

Pirmais vienkāršais solis – pacelt tālruni augstāk, tuvāk acu līmenim, nevis ļaut galvai krist pie ekrāna. Nav jāstāv sastingušam kā fotografējoties: pietiek apzināti biežāk atbalstīt elkoņus, nomainīt roku, atbalstīt muguru. Mērķis nav perfekta poza visas dienas garumā, jo tādas būtībā nav, bet gan pavadīt pēc iespējas mazāk laika vienā sakumpušā stāvoklī.

Ja lasāt ilgāk, ik pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm vērts uz brīdi pacelt acis no ekrāna, nolaist rokas un izkustināt plecus un kaklu bez straujām raustīšanās kustībām. Dažkārt pietiek piecelties, paiet dažus soļus līdz logam vai virtuvei, iztaisnot muguru. Šāds pārtraukums šķiet niecīgs, tomēr tas pārtrauc to pašu spriedzes modeli, kas pamazām uzkrājas sprandā.

Gulēšana gultā ar tālruni pie krūtīm bieži ir sliktākais kompromiss: kakls ir saliekts, rokas paceltas vai saspiestas, un cilvēks šādi paliek daudz ilgāk, nekā bija plānojis. Ja vakara pārlūkošana ir kļuvusi par rituālu, labāk vismaz apsēsties ar atbalstu mugurai un noteikt brīdi, kad tālrunis tiek nolikts malā. Arī miegam tas būs labvēlīgāk nekā pēdējā stunda ar spilgtu ekrānu pie sejas.

Ja nejutīgums atkārtojas bieži, pastiprinās, nepāriet pēc stāvokļa maiņas vai parādās kopā ar rokas vājumu, sāpēm, koordinācijas traucējumiem, to nevajadzētu skaidrot tikai ar tālruni. Šādos gadījumos ir saprātīgi vērsties pie ģimenes ārsta vai cita veselības aprūpes speciālista, kurš izvērtētu situāciju. Īpaši svarīgi neatlikt vizīti, ja simptomi sākās pēkšņi vai tos pavada sejas, runas, redzes traucējumi vai citas izteiktas kaites.

Tālrunis bieži kļūst par ērtāko vaininieku, jo tas ir redzams rokā. Taču ķermenis atgādina ko vienkāršāku: dažkārt pirksti kļūst nejūtīgi nevis tāpēc, ka pārāk ilgi spiedāt ekrānu, bet gan tāpēc, ka pārāk ilgi aizmirsāt pacelt galvu.