Kāpēc mazuli nevajadzētu apsēdināt pārāk agri: ko par to saka ārsti un senču māņticīgie priekšstati

„Viņš jau tik ļoti grib sēdēt,” – bieži dzirdams, kad mazulis guļoši paceļ galvu, raujas pieaugušā pirkstu virzienā un dusmojas, ka pasaule jāvēro guļus stāvoklī. Drīz vien blakus parādās spilveni, sarullēts pleds vai rokas, kas mazuli apsēdina vismaz uz dažām minūtēm. Šķiet nevainīgi: galu galā ir interesanti redzēt, kas notiek virtuvē, un arī vecākiem tā ir ērtāk pabarot vai uz īsu brīdi nomierināt bērnu.

Taču vēlme sēdēt un spēja pašam droši apsēsties nav viens un tas pats. Mazuļa attīstību nevar ievietot vienā kalendāra lodziņā, tāpēc salīdzināšanās ar draugu bērniem vai vecmāmiņas stāsti, ka „jūs visi jau ļoti agri sēdējāt”, bieži vien tikai rada nevajadzīgu steigu. Ārsti un fizioterapeiti parasti aicina vērtēt ne tikai vecumu, bet arī to, ko mazuļa ķermenis jau spēj paveikt patstāvīgi.

Arī senču padomos par šo tēmu netrūka piesardzības. Tikai tā bieži tika izteikta nevis attīstības terminos, bet tēlainos teicienos: it kā pārāk agri apsēdināts bērns „salieksies kūkumā”, būs vājāks vai viņa „mugura neturēs”. Šie māņticīgie priekšstati nav medicīniski noteikumi, taču tajos var saklausīt vienkāršu tā laika pieredzes atziņu – mazu bērnu nevajag steidzināt.

Kad spilveni notur mazuli viņa paša vietā

Apsēdināts mazulis var izskatīties pavisam stabils, īpaši tad, ja no abām pusēm viņu balsta spilveni. Tomēr šāda poza reizēm vairāk atgādina rūpīgi izveidotu konstrukciju nekā īstu sēdēšanu. Bērns tajā paliek nevis tāpēc, ka kontrolē ķermeni, saglabā līdzsvaru un prot mainīt stāvokli, bet tāpēc, ka to viņa vietā paveic apkārtējā vide.

Lai sēdētu, nepietiek tikai ar pietiekami stipru muguru. Mazulis mācās kontrolēt galvu, plecus, vēderu, iegurni, balstīties uz rokām, pārnest svaru un noturēties, sasveroties uz sāniem. Tas viss parasti nobriest laika gaitā, ko bērns pavada kustoties uz stingras, drošas pamatnes: guļot uz vēdera un muguras, veļoties, grozoties, mēģinot aizsniegt rotaļlietu.

Ja mazuli bieži apsēdina, pirms viņš tam ir gatavs, viņš var pierast turēties saspringts, saliekties uz priekšu vai svērties uz sāniem, jo viņam vēl nav pietiekamas kontroles. Tas nenozīmē, ka dažas īsas apsēdināšanas noteikti nodarīs kaitējumu vai noteiks visu bērna stāju. Tomēr ārstu piesardzība ir saprotama: kāpēc prasīt no ķermeņa pozu, kuru tas vēl nespēj ieņemt pats?

Ārsti raugās nevis uz mēnešiem, bet uz gatavības pazīmēm

Vecāki vēlas skaidru atbildi, kurā tieši dienā bērnu jau drīkst apsēdināt. Taču universāla skaitļa nav, jo vieni mazuļi ātrāk nostiprinās, guļot uz vēdera, bet citi ilgāk mācās velties vai stingrāk balstīties uz rokām. Veselības aprūpes speciālisti vairāk vērtē kustību secību un bērna stabilitāti, nevis vēlmi pēc iespējas agrāk sasniegt jaunu „posmu”.

Gatavību liecina tas, ka mazulis pārliecinoši kontrolē galvu, aktīvi maina stāvokļus, sniedzas pēc priekšmetiem ar abām rokām un arvien mazāk paļaujas tikai uz pieaugušā palīdzību. Vēlāk viņš bieži iemācās caur sāniem pāriet sēdus stāvoklī un droši no tā nokļūt lejā. Tieši spēja ne tikai sēdēt, bet arī nonākt šajā stāvoklī un izkļūt no tā ir daudz svarīgāka par skaistu fotogrāfiju, kurā bērns dažas minūtes tiek noturēts taisni.

Ja rodas šaubas par attīstību, ir vērts tās pārrunāt ar bērna ģimenes ārstu vai attīstības speciālistu, nevis meklēt vienu atbildi tuvinieku padomos. Uzmanību pelna gadījumi, kad mazulis šķiet ļoti ļengans vai, gluži pretēji, pastāvīgi izteikti saspringts, acīmredzami izmanto tikai vienu ķermeņa pusi, grūti notur galvu vai zaudē jau apgūtas prasmes. Šādos gadījumos mierīga konsultācija nav panika, bet rūpes.

Kāpēc mazuli nevajadzētu apsēdināt pārāk agri: ko par to saka ārsti un senču māņticīgie priekšstatiAttēls: Unsplash / Sandra Seitamaa

Senču māņticīgajos priekšstatos – bailes, bet arī veselīga nesteidzināšana

Iepriekš ģimenes par mazuļa muskuļu tonusu vai motorisko attīstību nerunāja tā, kā runā tagad. Tāpēc novērojumi pārvērtās māņticīgos priekšstatos: meitenes it kā nedrīkstot apsēdināt pārāk agri nākotnes mātes lomas dēļ, zēnus – lai viņi neizaugtu vāji, bet jebkuram bērnam tika pareģota līka mugura vai citas nelaimes. Medicīniski šādiem konkrētiem pareģojumiem nav pamata.

Īpaši svarīgi ir nepārņemt vecos biedējumus kā vainas sajūtu. Māte, kas uz dažiem mirkļiem pieturējusi bērnu klēpī, nav pieļāvusi nelabojamu kļūdu, bet tētim, kurš apsēdinājis mazuli ģimenes fotogrāfijai, nevajadzētu nobīties no stāstiem par it kā neizbēgamām sekām. Bērna augšana nav trausls porcelāns, kas saplīst no vienas neideālas kustības.

Tomēr senču intuīcija, ka ar bērnu nevajag sacensties, joprojām ir uzmanības vērta. Tikai šodien mēs to varam pateikt bez biedēšanas: mazulim nav jāpierāda, ka viņš ir attīstītāks par citiem. Viņam nav agri jāsēž tikai tāpēc, ka apkārtējie jau gaida jaunu attīstības „ķeksīti”.

Steiga bieži rodas no pavisam vienkāršām vecāku rūpēm

Dažkārt bērnu gribas apsēdināt nevis ambīciju, bet izsīkuma dēļ. Vecāki gatavo vakariņas, strādā no mājām, rūpējas par vecāku bērnu un redz, ka mazulis, guļot, ātri kļūst dusmīgs. Sēdus stāvoklī viņš izskatās apmierināts, redz cilvēkus, var aizsniegt rotaļlietu, un mājās vismaz uz dažām minūtēm kļūst mierīgāk.

Arī otra puse ir reāla: mazulim nepieciešams daudz droša laika uz grīdas, bet pieaugušajam dažkārt trūkst spēka pastāvīgi atrasties blakus. Ne katrai ģimenei ir plašs mājoklis, ne visur grīda uzreiz ir sagatavota bērnam, un apkārtējo padomu bieži ir vairāk nekā palīdzības. Tāpēc nevajag nosodīt vecākus, kuri meklē ērtāku risinājumu.

Praktiskākais risinājums – pēc iespējas biežāk piedāvāt bērnam drošu telpu brīvai kustībai, mainīt pozas, sarunāties ar viņu un turēt rotaļlietu tā, lai viņš pats vēlētos grozīties, balstīties vai sniegties pēc tās. Īsa pasēdēšana pieaugušā klēpī, kad mazulis tiek labi pieturēts, nav tas pats, kas ilgstoša „nostiprināšana” spilvenos. Ja mazulis protestē, guļot, ir vērts meklēt iemeslu: varbūt viņš ir noguris, izsalcis, vēlas kontaktēties vai viņam vienkārši jāmaina nodarbe.

Mazuļa attīstībā lēnāk gandrīz nekad nenozīmē sliktāk. Kādu dienu viņš, šķiet, vēl tikai veļas uz paklāja, bet pēc kāda laika pats atrod ceļu uz sēdus stāvokli – bez spilveniem, spiediena un ar šo patieso, pašpārliecināto stabilitāti. Dažkārt lielākā dāvana bērnam ir nevis palīdzēt viņam apsēsties, bet būt pacietīgam un pagaidīt, līdz viņš to izdarīs pats.