Pēc 50 gadu vecuma ir vērts pārstāt darīt vienu lietu – tieši tā klusām atņem lielāko daļu dzīves

Sasniedzot piecdesmit gadu vecumu, daudzi cilvēki sāk pavisam citādi raudzīties uz laiku. Jaunībā šķiet, ka visa vēl būs gana: ceļojumi, jaunas iepazīšanās, mierīgas nedēļas nogales, vaļasprieki, kuriem tagad vienkārši „nav īstais laiks“. Darbs beigsies, bērni izaugs, būs vairāk naudas, mazāk rūpju – un tad beidzot sāksies dzīve sev. Taču kādu dienu cilvēks saprot, ka šis gaidītais „vēlāk“ visu laiku ir slīdējis viņam līdzi.

Tieši šo domu bieži atgādina persiešu dzejnieka un domātāja Omara Haijama daiļrade – tagadni nevajadzētu upurēt neskaidrai nākotnei. Ne tāpēc, ka nevajadzētu plānot vai taupīt, bet tāpēc, ka neviens nezina, cik daudz iespēju vēl būs atkārtot to, ko šodien atliekam. Pēc 50 gadu vecuma viena no bīstamākajām frāzēm var kļūt pavisam vienkāršs teikums: „kādreiz es to izdarīšu“.

Visu mūžu gaidījām piemērotāku brīdi

Daudziem pazīstamais scenārijs ir vienāds. Atvaļinājums tiek atlikts, jo šogad ir pārāk daudz darba. Tikšanās ar vecu draudzeni – jo jāsakārto māja. Ceļojums – jo varbūt nākamgad biļetes būs lētākas. Jauns vaļasprieks – jo tagad jau „nav tas vecums, lai sāktu“. Pat vienkārša svētdiena bez darba dažkārt rada vainas sajūtu, jo taču vienmēr ir, ko darīt.

Problēma ir tā, ka ideālais brīdis gandrīz nekad nepienāk. Kad beidzas viena problēma, rodas cita. Kad parādās vairāk naudas, samazinās laiks. Kad parādās laiks, var vairs nebūt tik daudz spēka. Un tā dzīves prieki arvien tiek atlikti uz nākamo mēnesi, nākamo vasaru vai nākamajiem gadiem.

Pēc 50 gadu vecuma tas sāk izjusties citādi. Cilvēks jau zina, ka dažas iespējas patiešām vairs neatgriežas. Bērni otrreiz nebūs mazi. Vecāki nebūs blakus mūžīgi. Vecs draugs var aizbraukt. Arī veselība un enerģija nav garantētas. Tāpēc dažkārt ir vērts nevis meklēt vēl vienu iemeslu gaidīt, bet pajautāt sev: ja varu to izdarīt tagad, kāpēc es to nedaru?

Tas nenozīmē pamest darbu un iztērēt visus ietaupījumus

Šādu domu ir viegli saprast nepareizi. Dzīvot tagadnē nenozīmē rīt pamest darbu, iztukšot bankas kontu un aizbraukt uz otru pasaules malu. Pienākumi nekur nepazūd, un par nākotni tik un tā ir jārūpējas.

Dažkārt pārmaiņas ir daudz vienkāršākas. Tā vietā, lai vēl gadu gaidītu ceļojumu uz vietu, kuru jau sen esat vēlējušies apskatīt, varat sākt to plānot tagad. Tā vietā, lai teiktu „vajadzētu kādreiz iegriezties“, piezvanīt cilvēkam un sarunāt konkrētu dienu. Tā vietā, lai veco vaļasprieku turētu kastē skapī, kādā vakarā to izņemt.

Arī atpūta var būt tāds pats lēmums. Cilvēki, kuri visu mūžu ir bijuši pieraduši strādāt, dažkārt jūtas vainīgi pat tad, kad apsēžas un neko nedara. Taču mierīgi izdzerta kafija, pastaiga vai diena bez jebkādiem „vajag“ nav zaudēts laiks. Tā ir dzīves daļa.

Pēc 50 gadu vecuma laime bieži kļūst daudz vienkāršāka

Jaunībā panākumus bieži mēram pēc tā, kas mums vēl jāsasniedz: labāks darbs, lielāka alga, jaunāks automobilis, skaistāka māja. Vēlāk prioritātes nereti mainās. Daudz vērtīgāks kļūst miers, veselība, iespēja pašam pārvaldīt savu laiku un cilvēki, kuru klātbūtnē nav jāizliekas.

Un te rodas interesants paradokss. Dažkārt cilvēks gadu desmitiem smagi strādā, lai kādreiz varētu dzīvot mierīgāk, taču, kad beidzot viņam ir šāda iespēja, viņš vairs neprot to sev atļauties. Joprojām kaut kas jāpabeidz, kādam jāpalīdz, kaut kas jāsakārto. Dzīve sev atkal tiek atlikta.

Tāpēc viens no noderīgākajiem jautājumiem šajā vecumā varētu būt nevis „ko man vēl jāsasniedz?“, bet „ko es joprojām bez vajadzības atliek?“ Atbilde ne vienmēr būs liela. Varbūt tās ir vakariņas ar cilvēku, kuru neesat redzējuši trīs gadus. Varbūt vienas dienas ceļojums pie jūras. Varbūt grāmata, kas jau divus gadus guļ plauktā.

Bīstamākais ir pierast pie vārdiem „vēl paspēšu“

Sasniedzot 50 gadu vecumu, cilvēkam vēl var būt priekšā vairāki ļoti aktīvi un skaisti gadu desmiti. Taču tieši tāpēc nav jēgas tos sākt ar jaunu atlikšanas sarakstu.

Plāni ir vajadzīgi. Ietaupījumi ir vajadzīgi. Arī atbildība ir vajadzīga. Taču, ja visa dzīve kļūst par gatavošanos kādai nākotnes dzīvei, kādu dienu var pamanīt, ka gadi ir pagājuši, bet gaidītais „īstais brīdis“ tā arī nav pienācis.

Varbūt tāpēc senā doma par tagadnes vērtību arī šodien skan tik trāpīgi. Pēc 50 gadu vecuma ir vērts pārstāt dzīvot tā, it kā labākā dzīves daļa vēl tikai sāksies kaut kad vēlāk. Ja jums kaut kas patiešām ir svarīgs un jūs to varat izdarīt šodien, dažkārt tieši šodiena ir vispiemērotākais laiks.