Atkal runā par krīzi. Tikai jau zināms, ka tā nebūs tāda kā 2008. gadā

„Atkal krīze?“ – šāds jautājums pie virtuves galda izskan ātrāk, nekā kāds paspēj ieliet sev kafiju. Viens atceras toreiz apstājušos būvniecību un samazināto algu, cits – dzīvokļus, kurus neviens nepirka, trešais tikai noplāta rokas: „Par krīzi runā ik pēc dažiem gadiem.“ Tomēr šoreiz satraukums ir citāds: cilvēkiem jau ir iepriekšējā pieredze, bet vienlaikus viņi jūt, ka vecā karte vairs var nerādīt ceļu.

2008. gads daudziem Lietuvā bija ļoti taustāms. Varēja redzēt aizslēgtus uzņēmumus, dzirdēt runas par atlaišanām, rūpīgi pārdomāt katru lielāku pirkumu un atlikt plānus, kas vēl vakar šķita pašsaprotami. Tagad par iespējamu grūtāku periodu atkal runā skaļāk, tikai tas var pienākt ne ar tādām pašām pazīmēm un skart ne tās pašas vietas.

Izlasot līdz galam, kļūst skaidrāks, kāpēc ar vienām atmiņām par 2008. gadu nepietiek, lai izlemtu, kā rīkoties šodien. Dažkārt vislielāko spriedzi rada nevis tikai tukšāks konts, bet sajūta, ka vairs nezini, ko gaidīt rīt.

Vecās krīzes atmiņa joprojām ir dzīva

Cilvēks, kurš 2008. gadā zaudēja darbu vai mēnešiem gaidīja kavēto algu, vārdu „krīze“ dzird citādi nekā tas, kurš tolaik vēl mācījās skolā. Vieniem tās bija piespiedu kārtā pārtrauktas brīvdienas, pārdota automašīna vai atgriešanās pie vecākiem. Citiem – laiks, kad ģimenē pirmo reizi sāka runāt nevis par vēlmēm, bet par to, kas obligāti jāapmaksā līdz mēneša beigām.

Šādām atmiņām ir sava loģika. Izdzirdot par ekonomisko nenoteiktību, cilvēks dabiski meklē pazīstamas pazīmes: vai kritīs nekustamā īpašuma cenas, vai būs atlaišanas, vai kredīta maksājums atkal kļūs pārāk smags. Tas ir mēģinājums atgūt kontroli – ja atpazīsim sākumu, varbūt paspēsim sevi pasargāt.

Tomēr dzīve šo gadu laikā ir mainījusies. Daļai ģimeņu šodien ir citas finansiālās saistības, citāds darba raksturs un citāda attieksme pret naudu. Vieni strādā attālināti vairākiem pasūtītājiem, citi dzīvo no viena mainīga rēķina līdz nākamajam, bet vēl citi maksā kredītus, kas tika paņemti pavisam citos apstākļos. Tāpēc arī iespējamās grūtības ne vienmēr veidosies pēc vecā, sāpīgi pazīstamā scenārija.

Šoreiz satraukums ietilpst ne tikai darba sludinājumos

Iepriekš daudzi krīzi vispirms saistīja ar darbu: uzņēmums samazina darbību, kolēģis aiziet „pušu vienošanās kārtībā“, bet sludinājumu portālos pēkšņi ir mazāk piedāvājumu. Tagad nedrošības sajūta var pieaugt daudz klusāk. Tā sākas ar dārgāku ikdienu, piesardzīgākiem klientiem, mazāku pasūtījumu skaitu, ilgāku gaidīšanu, līdz kāds izlems kaut ko iegādāties vai investēt.

Maza uzņēmuma īpašnieks to bieži izjūt pirmais. Tālrunis nezvana tik bieži, klients lūdz pagaidīt līdz nākamajam mēnesim, bet piegādātāja rēķins nekur nepazūd. Algots darbinieks no malas var domāt, ka viss ir mierīgi, līdz uzņēmumā sāk runāt par taupīšanu, vairs nemeklē jaunus cilvēkus vai klusi samazina prēmijas un papildu labumus.

Ģimenei satraukums izskatās vēl vienkāršāk: vai pietiks tam pašam dzīvesveidam, ko uzskatījām par normālu? Vecāki rēķina bērnu pulciņu izmaksas, seniori seko līdzi zāļu un komunālo pakalpojumu cenām, jaunāki cilvēki apsver, vai tagad ir vērts mainīt darbu, īrēt dārgāku mājokli, plānot ģimeni. Krīze ne vienmēr sākas ar dramatisku ziņu vakara raidījumā. Dažkārt tā vispirms parādās cilvēka prātā, kad viņš sev jau kārtējo reizi saka: „Ar šo pirkumu pagaidīšu.“

Atkal runā par krīzi. Tikai jau zināms, ka tā nebūs tāda kā 2008. gadāAttēls: Pixabay / u_c48rf6ybx8

Kāpēc nedrīkst akli gaidīt 2008. gada atkārtošanos

Gribas skaidru salīdzinājumu, jo tas sniedz mieru. Ja zinām, kas notika toreiz, šķiet, ka varam paredzēt arī to, kas notiks tagad. Tomēr ekonomiskās grūtības reti atkārtojas tādā pašā formā: mainās cilvēku paradumi, tehnoloģijas, darba tirgus, cenas, kā arī uzņēmumu un ģimeņu uzkrātā pieredze.

Tāpēc bīstami ir ne tikai krist panikā, bet arī atmest visam ar roku. Tas, kurš gaida tikai pēkšņu vispārēju lūzumu, var nepamanīt lēnākas pārmaiņas savā apkārtnē. Savukārt tas, kurš katru sliktāku ziņu uztver kā katastrofas sākumu, var pieņemt pārsteidzīgus lēmumus: atteikties no nepieciešamajiem plāniem, pārdot to, ko nevajag pārdot, vai dzīvot pastāvīgā spriedzē.

Ir arī otra puse, par kuru runā mazāk. Uzņēmējdarbība nevar vienlaikus apsolīt visiem darbiniekiem pilnīgu drošību un izlikties, ka pasūtījumu samazināšanās neko nenozīmē. Arī darbinieki ne vienmēr redz, cik maksā darbības uzturēšana, norēķināšanās ar piegādātājiem vai pārdzīvošana dažus vājākus mēnešus. Kad trūkst atklātas sarunas, abas puses sāk minēt, un minējumi bieži ir drūmāki par realitāti.

Miers sākas ar maziem, nevis varoņpilniem lēmumiem

Šādā laikā visvairāk palīdz nevis mēģinājums uzminēt precīzu krīzes datumu, bet gan skaidrs skats uz savu situāciju. Ir vērts zināt, cik patiesībā maksā mēnesis, kuri izdevumi ir nepieciešami un kuri radušies tikai ieraduma dēļ. Tas nav aicinājums dzīvot saspiesti un atteikties no katra prieka – drīzāk veids, kā neatstāt savu mieru tikai nejaušības ziņā.

Ja ir iespēja, ir lietderīgi izveidot kaut nelielu finanšu rezervi, nesteigties uzņemties saistības tikai tāpēc, ka „visi tā dara“, un neaizvērt acis uz augošiem parādiem. Strādājošajiem noder atjaunot savas prasmes un kontaktus vēl tad, kad darbs ir, nevis tikai tad, kad tas steidzami jāmeklē. Mazam uzņēmumam svarīga ir ne tikai taupīšana, bet arī godīga saikne ar klientiem un komandu: nenoteiktība mazāk sāp, ja tā netiek slēpta.

Tāpat ir vērts uzmanīties no nepārtrauktas ziņu pārbaudīšanas, kas rada iespaidu, ka draudi jau stāv pie durvīm. Informācija ir nepieciešama, bet lēmumus labāk pieņemt, balstoties uz saviem faktiskajiem skaitļiem un apstākļiem, nevis uz skaļāko virsrakstu. Viena ģimene var pamatoti atlikt lielu pirkumu, cita – mierīgi turpināt savus plānus, jo tās situācija ir stabila. Saprātīgums nav visiem vienāda recepte.

2008. gada mācība ir svarīga nevis tāpēc, ka ļauj precīzi uzminēt nākamo krīzi. Tā atgādina, cik ātri mainās ikdiena, kad uzticēšanos nomaina bailes, un cik daudz nozīmē pat pieticīga sagatavošanās. Šoreiz svarīgākais nav gaidīt pagātnes kopiju, bet nepazaudēt sevi, mēģinot uzminēt nākotni.