Benzīns, dīzeļdegviela un māju apkure – zem lupas: 2028. gadā sāks darboties sistēma, kas var skart miljoniem eiropiešu

„Degviela atkal kļūs dārgāka?“ – šāda replika pie degvielas uzpildes stacijas vai ģimenes virtuvē pēc dažiem gadiem varētu izskanēt krietni biežāk. Cilvēks, kurš no rīta ved bērnus uz skolu, vakarā atgriežas no darba un vēl ziemā regulē termostatu mājās, parasti nesadala savus izdevumus sarežģītās Eiropas sistēmās. Viņš vienkārši redz čeku: par pilnu tvertni, par apkures rēķinu, par katla kurināmo.

2028. gadā Eiropā vajadzētu sākt darboties jaunai sistēmai, kas saistīta ar benzīnu, dīzeļdegvielu un ēku apkuri. No pirmā acu uzmetiena tas varētu izskatīties kā vēl viens Briseles lēmums, kas ir tālu no ikdienas. Tomēr tā ietekme var nonākt ļoti piezemētā līmenī – līdz automašīnas degvielas tvertnei, daudzdzīvokļu mājas rēķinam vai lēmumam, vai šajā ziemā mājās uzturēt par vienu grādu siltāku temperatūru.

Svarīgākais šeit nav tikai tas, vai un cik mainīsies cenas. Lielākas bažas rada kas cits: daļai cilvēku mainīt paradumus būs vienkārši, bet citiem izvēles iespēju gandrīz nav. Ne katrs rīt var pārsēsties sabiedriskajā transportā, iegādāties elektroautomobili vai vienas vasaras laikā atjaunot vecu māju.

Jaunā sistēma sākas nevis cilvēka maciņā, bet tā var to sasniegt

Plānotā sistēma ir saistīta ar transporta un ēku apkures sektoros radīto oglekļa dioksīda daudzumu. Tās loģika ir vienkārša: jo vairāk tiek izmantots fosilais kurināmais, jo lielākai jābūt tā ietekmes uz vidi cenai. Tas nav tas pats, kas vienā rītā pie degvielas uzpildes kases vienkārši ieviests jauns nodoklis, tomēr sistēma var ietekmēt galīgo degvielas vai apkures cenu.

Praksē cilvēks, visticamāk, neredzēs atsevišķu rindu ar garu sistēmas nosaukumu. Viņš pamanīs, ka cena ir mainījusies, un tad mēģinās saprast, kāpēc atkal jāmaksā vairāk. Tieši tāpēc šādi lēmumi izraisa tik daudz emociju: to mehānisms ir sarežģīts, bet sekas ir ļoti skaidri jūtamas.

Ideja nav tikai iekasēt vairāk naudas. Eiropa cenšas mazināt atkarību no fosilā kurināmā un veicināt mazāk piesārņojošus risinājumus – taupīgākas automašīnas, sabiedrisko transportu, labāku ēku siltināšanu, citus apkures veidus. Tomēr cilvēkam, kuram nav līdzekļu pārmaiņām, ilgtermiņa mērķis var šķist mazāk pārliecinošs nekā šā mēneša rēķins.

Kāpēc vieniem tas būs neērtības, bet citiem – nopietns trieciens

Pilsētas iedzīvotājs, kurš ik dienu brauc nelielu attālumu un kuram ir vairākas alternatīvas, varbūt ātrāk koriģēs savus paradumus. Viņš var biežāk izvēlēties autobusu, velosipēdu, dalīties automašīnā ar kolēģi vai vispār retāk sēsties pie stūres. Taču mazākā pilsētā vai laukos automašīna bieži vien nav ērtības prece – tā ir vienīgais veids, kā nokļūt darbā, pie ārsta, skolā vai veikalā.

Apkures jautājums ir vēl jutīgāks. Ģimene, kas dzīvo jaunākā, labi siltinātā mājoklī, degvielas patēriņa izmaiņas var izjust mazāk. Savukārt vecākas mājas īpašnieks, kura mājoklis zaudē siltumu, nevar vienkārši ar gribas spēku samazināt patērētā kurināmā daudzumu: viņš var pazemināt temperatūru, bet vienlaikus samazina arī savu ikdienas komfortu.

Pensionāriem un cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem šādas pārmaiņas ir īpaši sāpīgas tāpēc, ka viņu budžetā ir maz vietas manevram. Kad degviela kļūst dārgāka, sadārdzinās ne tikai brauciens ar automašīnu. Netieši tas skar arī preču piegādi, pakalpojumus, ģimenes lēmumus par to, kur braukt un no kā šajā mēnesī atteikties. Cilvēks dusmojas ne tikai par dažiem papildu eiro – viņš dusmojas, kad jūtas tā, it kā viņam nebūtu nekādas izvēles.

Benzīns, dīzeļdegviela un māju apkure – zem lupas: 2028. gadā sāks darboties sistēma, kas var skart miljoniem eiropiešuAttēls: Pexels / ClickerHappy

Būtu pārāk viegli vainot tikai autovadītāju vai mājas īpašnieku

Diskusijās bieži dzirdama vienkārša atbilde: ja degviela kļūs dārgāka, cilvēki dabiski izvēlēsies tīrākus risinājumus. Taču realitātē izvēle ir atkarīga ne tikai no vēlmes. Sabiedriskajam transportam jākursē tad, kad cilvēkam tas nepieciešams, uzlādes infrastruktūrai jābūt pieejamai, bet mājokļa atjaunošanai – finansiāli iespējamai, nevis tikai skaisti aprakstītai.

Arī otrai pusei ir argumenti. Fosilais kurināmais ilgu laiku šķita lēts nevis tāpēc, ka tā ietekme neko nemaksāja, bet tāpēc, ka daļa vides aizsardzības izmaksu palika neredzama. Piesārņojums ietekmē gaisu, klimatu un ilgtermiņā prasa arvien lielākus izdevumus, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem. Sistēma cenšas šo neredzamo cenu iekļaut lēmumos, ko pieņem tirgus un patērētāji.

Tomēr pat nozīmīgs mērķis var zaudēt sabiedrības atbalstu, ja cilvēkiem tas šķiet netaisnīgs. Darbinieks, kurš brauc ar vecu automašīnu, ne vienmēr ignorē vidi – iespējams, viņš vienkārši nevar atļauties citu. Tāpēc politiķiem, pašvaldībām un uzņēmumiem nepietiek pateikt, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Ir jāparāda, kā cilvēks praktiski varēs tām iziet cauri.

Līdz 2028. gadam svarīgākais nav panika, bet iespēja sagatavoties

Līdz sistēmas darbības sākumam atlikušajam laikam nevajadzētu pārvērsties ne par pārsteidzīgu baiļu vadītu iepirkšanos, ne par izlikšanos, ka šis jautājums nevienu neskar. Autovadītājam būtu vērts saprātīgi izvērtēt, cik patiesībā maksā viņa ikdienas braucieni, vai daļu maršrutu iespējams apvienot, dalīties braucienā, biežāk izvēlēties citu transportu. Dažkārt taupīšana sākas nevis ar dārgas automašīnas nomaiņu, bet ar mazāk haotisku pārvietošanos.

Mājokļu īpašniekiem būtu lietderīgi sākt ar vienkāršākām lietām: izvērtēt siltuma zudumus, hermētiskumu, apkures regulēšanu un tikai pēc tam domāt par lielām investīcijām. Daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem ir svarīgi neatstāt visu tikai kaimiņu sapulces ziņā, jo kopīgi lēmumi par renovāciju vai siltuma taupīšanu bieži aizņem vairāk laika, nekā gaidīts. Jo vēlāk sāk sarunāties, jo mazāk iespēju izvēlēties paliek.

Institūcijām un uzņēmumiem šis periods ir uzticamības pārbaudījums. Ja vēlas, lai cilvēki pieņemtu pārmaiņas, ir skaidri jāizskaidro, kas mainās, kam tas ir visaktuālākais un kāds atbalsts būs pieejams visneaizsargātākajiem. Neskaidri solījumi par zaļāku nākotni nepalīdzēs cilvēkam, kurš rēķina, vai pietiks naudas nākamajam apkures rēķinam.

2028. gads daudziem eiropiešiem nebūs tikai datums kalendārā. Tas var kļūt par brīdi, kad klimata politika galīgi pārcelsies no dokumentiem uz ikdienas lēmumiem. Un šo pārmaiņu panākumus noteiks nevis tas, cik skaisti tās skan, bet gan tas, vai cilvēks pie degvielas uzpildes stacijas un savās mājās sajutīs, ka viņam ir atstāts ne tikai lielāks rēķins, bet arī reāls ceļš tā samazināšanai.