Seutā vietējie slēdz durvis un baidās iziet uz ielas: migrantu pieplūdums pie Spānijas robežas pārvērtās ne tikai humānārajā, bet arī drošības krīzē

Sākumā tas izskatījās kā vēl viena saspringta diena pie robežas. Daži cilvēki mēģina nokļūt Spānijas teritorijā, daļa peld no Marokas krastiem, citi pulcējas pie El Tarajal posma. Seutai, mazai Spānijas pilsētai Āfrikas malā, migrācijas spiediens nav nekāds jaunums.

Taču šoreiz viss pārkāpa robežu, ko vietējie iedzīvotāji ilgi neaizmirsīs.

Nedaudz vairāk nekā diennakts laikā Seutā varēja iekļūt apmēram 50–60 tūkst. migrantu. Vieni brida, citi peldēja, trešie lauza ceļu cauri robežposmiem. Tiek ziņots par vismaz 57 bojāgājušajiem, bet Spānijas Iekšlietu ministrija paziņoja, ka vairāk nekā 48 tūkst. atbraukušo jau ir atgriezušies Marokā.

Taču skaitļi neparāda visas bailes. Vietējie iedzīvotāji runā par slēgtiem veikaliem, aplaupīšanām, zādzībām, uzmākšanos sievietēm, cilvēkiem, kuri mēģina iekļūt privātās teritorijās vai mājās. Daļa no šiem stāstiem izplatās no iedzīvotāju liecībām un sociālajiem tīkliem, tāpēc katrs konkrētais gadījums policijai ir jāpārbauda. Taču pats fakts, ka cilvēki sāk slēgt durvis dienas vidū un baidās izlaist ģimenes locekļus uz ielas, parāda: tā vairs nav tikai pierobežas statistika.

Tā ir pilsēta, kas vienas dienas laikā sajuta, ko nozīmē tas, ka valsts robeža vairs nespēj aizsargāt ikdienas dzīvi.

Kad pilsētā ienāk pūlis, vispirms pazūd drošības sajūta

Migrācijas krīzes bieži tiek aprakstītas ar lieliem vārdiem: „plūsma”, „spiediens”, „humānā situācija”, „starptautiskās tiesības”, „Šengenas zona”. Taču vietējam cilvēkam viss izskatās daudz vienkāršāk.

Viņš redz nevis ģeopolitiku, bet svešus cilvēkus savā ielā. Redz veikalu, kas tiek aizvērts. Redz policiju, kas vairs nespēj uz visu reaģēt. Dzird stāstus, ka kāds ir apzagts, ka kāds mēģinājis ielauzties privātā telpā, ka sievietes uz ielas jūtas nedroši.

Un tad pat ļoti sarežģītā migrācijas tēma saraujas līdz vienam jautājumam: vai mana ģimene šovakar ir drošībā?

Tieši to Eiropā bieži negrib dzirdēt. Par migrantiem runā kā par cilvēkiem, kas meklē labāku dzīvi, un daudzos gadījumos tā ir taisnība. Daļa no viņiem bēg no nabadzības, bezcerības, bezdarba vai haosa. Taču, kad mazā pilsētā diennakts laikā nonāk desmitiem tūkstošu cilvēku, pat neliela agresīva vai uz noziedzību tendēta daļa no viņiem var radīt milzīgu apdraudējumu visai kopienai.

Tāpēc nevar izlikties, ka problēma ir tikai uzņemšanas centri un gultasvietu skaits. Vietējiem iedzīvotājiem tie ir viņu pagalmi, kāpņu telpas, veikali, pludmales, bērni un sievietes, kurām vairs nav jājūtas tā, it kā viņas dzīvotu okupētā teritorijā.

Veikali aizveras, ielas piepildās ar spriedzi

Starptautiskie mediji ziņo, ka Seutā krīze izraisīja haosu, tika slēgti uzņēmumi, pieauga spiediens uz slimnīcām, un pilsētas infrastruktūra bija vienkārši pārpildīta. Daži ziņojumi min arī vietējo sūdzības par laupīšanām, sabiedriskās kārtības traucējumiem, cilvēkiem, kas guļ ielās, un publisko telpu pārvēršanu par pagaidu nometni.

Šāds skats ļoti ātri maina cilvēku noskaņojumu. Kamēr krīze ir redzama televizorā, var runāt mierīgi. Kad tā parādās zem tava loga, miers beidzas.

Iedomājieties mazu pilsētu, kuras iedzīvotāju skaits vienas dienas laikā pēkšņi palielinās par desmitiem tūkstošu. Nav pietiekami daudz naktsmītņu. Nav pietiekami daudz pārtikas. Nav skaidrs, kurš kurp ies. Amatpersonas mēģina valdīt pūļus. Daļa cilvēku meklē palīdzību, daļa klīst, daļa mēģina slēpties vai izlauzties tālāk.

Šādā situācijā pat parasta pilsēta kļūst par nervu lauku. Vietējie sāk izvairīties no noteiktām ielām. Veikali baidās turēt durvis atvērtas. Vecāki negrib laist bērnus vienus. Sievietes baidās no uzmākšanās. Viens incidents pārvēršas desmitiem baumu, bet baumas – vēl lielākā panikā.

Tā nav normāla dzīve. Un nevienai valstij nevajadzētu prasīt, lai tās pilsoņi pie tā pierastu.

Humānā tragedija neatceļ pienākumu aizsargāt vietējos

Šajā stāstā ir divas patiesības, un abas ir neērtas.

Pirmā: starp atbraukušajiem ir cilvēki, kuri riskēja ar dzīvību. Daļa no viņiem peldēja, brida, bija izsmelti, izsalkuši, nobijušies. Ziņojumi par 57 bojāgājušajiem atgādina, ka tā ir arī humāna traģēdija. Cilvēks, kurš iet bojā, mēģinot sasniegt krastu, nav tikai „problēma”. Tas ir bojāgājis cilvēks.

Otrā: vietējie iedzīvotāji nedrīkst kļūt par šīs traģēdijas ķīlniekiem.

Valstij ir pienākums glābt dzīvības, taču tai ir arī pienākums aizsargāt savus pilsoņus. Ja sievietes baidās iet pa ielu, ja veikali cieš no zādzībām, ja iedzīvotāji baidās, ka sveši cilvēki ielauzīsies viņu mājās vai pagalmos, tad varai nav tiesību slēpties aiz skaistām frāzēm par solidaritāti.

Solidaritāte bez drošības pārvēršas dusmās. Un dusmas šādās krīzēs ļoti ātri kļūst par politisku spridzekli.

Tieši tāpēc katra ziņa par noziegumu vai uzmākšanos ir jāizmeklē ātri un publiski jāizskaidro. Jānodala cilvēki, kuriem ir nepieciešama humānā palīdzība, no tiem, kuri izmanto haosu, lai zagtu, laupītu vai iebiedētu vietējos. Citādi sabiedrība sāk uztvert visus atbraukušos kā vienu draudīgu masu, un tas ir bīstami gan pašiem migrantiem, gan vietējiem.

Kāpēc Marokas loma rada tik daudz jautājumu

Spānijas drošības avotos tiek apspriesta versija, ka Maroka sākumā varēja neapturēt pirmās plūsmas, vēloties parādīt, ka tieši Rabātai ir liela ietekme uz migrācijas spiedienu pret Spāniju. No otras puses, starptautiskajos ziņojumos tiek uzsvērts, ka apgalvojumi par apzinātu robežas „atvēršanu” nav līdz galam pierādīti, bet Marokas amatpersonas vēlāk piedalījās situācijas stabilizēšanā.

Taču vietējiem tas maz ko maina. Ja robeža vienas dienas laikā kļūst gandrīz caurlaidīga, cilvēkiem nav tik svarīgi, vai tas notika politiskas spēles, bezdarbības, kļūdaina tiesas lēmuma ietekmes vai sociālo tīklu izraisīta „bara efekta” dēļ.

Viņiem svarīgi ir tas, ka valsts nebija sagatavojusies.

Tiek ziņots, ka krīze ir saistīta arī ar Spānijas Augstākās tiesas lēmumu par steidzamo atgriešanu, kas varēja tikt saprasts kā signāls, ka pēc nokļūšanas Seutā tūlītēja atgriešana būs grūtāka. Ziņa par to esot ātri izplatījusies sociālajos tīklos Marokas jauniešu vidū.

Mūsdienu migrācijā šādas ziņas darbojas kā dzirksts. Pietiek ar baumām, dažiem videoierakstiem, dažiem veiksmīgiem mēģinājumiem un solījumu, ka „tagad tas ir iespējams”. Tad pie robežas sāk kustēties nevis simti, bet tūkstoši.

Ko tas nozīmē Lietuvai

Lietuvai Seuta var šķist tālu. Spānija, Maroka, Āfrika, Vidusjūra – it kā ne mūsu pagalms. Taču šāda attieksme būtu kļūda.

Seuta ir Eiropas Savienības ārējā robeža. Ja viena ārējā robeža dažu stundu laikā neiztur, sekas izjūt visa Šengenas zona. Kad daļa cilvēku var pārvietoties tālāk uz Eiropu, citas valstis sāk apsvērt iekšējo robežu kontroli, papildu pārbaudes un ierobežojumus. Šīs krīzes laikā jau tika ziņots par dažu Eiropas valstu stingrāku reakciju un spiedienu uz Spāniju.

Lietuva to saprot labāk nekā daudzi. 2021. gadā Baltkrievijas režīms izmantoja migrantus kā spiediena līdzekli pie mūsu robežas. Toreiz arī mēs ieraudzījām, ka migrācija var būt ne tikai humāns jautājums, bet arī politisks ierocis.

Tāpēc jautājums „kas notiek Seutā?” patiesībā ir arī jautājums par mums. Vai Eiropa ir spējīga aizsargāt savas robežas? Vai valstis palīdzēs cita citai, kad spiediens būs nevis pie to robežas? Vai būs skaidri noteikumi, vai arī katra krīze atkal pārvērtīsies improvizācijā?

Un pats svarīgākais: vai vietējie iedzīvotāji netiks atstāti vieni ar bailēm?

Eiropai ir jāpalīdz, bet tā nedrīkst izlikties, ka baiļu nav

Šo krīzi nav iespējams atrisināt tikai ar emocijām. Nepietiek kliegt „visus ielaist”. Nepietiek arī kliegt „visus izmest”. Vajadzīga kārtība, ko cilvēki redzētu realitātē.

Pirmkārt, ir jāatjauno robežas kontrole. Nevis simboliski, bet reāli – ar pietiekamu amatpersonu skaitu, skaidrām procedūrām, tehniskajiem līdzekļiem un ātru reakciju. Otrkārt, ir jānodala ievainojamie cilvēki, nepilngadīgie, ievainotie un tie, kuri apdraud sabiedrisko kārtību. Treškārt, vietējiem iedzīvotājiem ir jāredz policija ne tikai pierobežā, bet arī savās ielās, pie veikaliem, dzīvojamajos rajonos.

Ja ir ziņojumi par zādzībām, laupīšanām, uzmākšanos vai mēģinājumiem iekļūt mājās, tos nevar norakstīt kā „neērtus stāstus”. Tie ir jāpārbauda, bet vainīgie – jāaiztur. Tajā pašā laikā nevar visus atbraukušos pasludināt par noziedzniekiem, jo tas tikai vēl vairāk padziļinātu haosu.

Taču viena lieta ir skaidra: neviena humāna krīze nedod tiesības ignorēt vietējo cilvēku drošību.

Seuta šodien ir brīdinājums visai Eiropai. Robeža nav abstrakta līnija kartē. Tā ir robeža starp kārtību un haosu, starp kontrolētu palīdzību un nekontrolētām bailēm. Kad šī robeža ir pārāk vāja, pirmie to izjūt nevis politiķi Briselē un ne komentētāji televīzijā.

Pirmie to izjūt cilvēki, kuri vakarā savās mājās aizslēdz durvis un vairs nezina, vai rīt viņu pilsēta vēl būs tāda pati.