Automobilis jūs klusi novēro: autovadītāji nospiež „piekrītu“ un pat neaizdomājas, kur nonāk viņu dati

Vēl pavisam nesen automobilis bija vienkārši transportlīdzeklis: iesēdies, iedarbini, brauc. Tagad tas vairāk atgādina viedtālruni uz riteņiem. Tam ir navigācija, mikrofoni, kameras, lietotnes, balss asistenti, savienojums ar ražotāja serveriem, un tas pastāvīgi vāc informāciju par to, kā, kur un kad jūs braucat.

Lielākā daļa autovadītāju par to aizdomājas tikai tad, kad iegādājas jaunu automobili un salonā viņiem piedāvā savienot tālruni, lejupielādēt lietotni, aktivizēt attālinātu iedarbināšanu vai piekrist „pakalpojumu sniegšanas noteikumiem“. Parasti tajā brīdī gribas pēc iespējas ātrāk doties prom ar jauno pirkumu, tāpēc poga „piekrītu“ tiek nospiesta gandrīz automātiski.

Tomēr tieši šeit sākas neredzamā stāsta daļa. Automobilis var zināt ne tikai nobraukumu vai degvielas patēriņu. Tas var vākt maršrutus, atrašanās vietas vēsturi, tālruņa kontaktus, balss komandas, salona kameru attēlus, bet dažos modeļos – arī sejas atpazīšanas datus.

Jauns automobilis kļūst par datu vākšanas mašīnu

Austrālijas Elektromobiļu asociācijas sagatavotajā pārskatā teikts, ka gandrīz 70 Austrālijā pārdotu automobiļu markas var pārsūtīt autovadītāju datus uz serveriem 12 dažādās valstīs. Lai gan runa ir par Austrālijas tirgu, pati problēma nav tikai Austrālijas problēma. Tādi paši viedie automobiļi brauc arī pa Eiropas ceļiem, tostarp Lietuvā.

Mūsdienu autovadītājs automobilī bieži atstāj vairāk informācijas, nekā pats apzinās. Navigācija rāda, kur jūs braucat uz darbu, kur dzīvojat un kur apmeklējat nedēļas nogalēs. Tālrunis pārsūta kontaktus un informāciju par zvaniem. Balss asistents apstrādā komandas. Salona kamera var vērot autovadītāja seju, nogurumu vai uzvedību pie stūres.

Tas viss tiek pasniegts kā ērtība un drošība. Automobilis var brīdināt par briesmām, palīdzēt atrast ceļu, piedāvāt servisa apkopi, atjaunināt programmatūru vai uzlabot braukšanas pieredzi. Taču jautājums paliek ļoti vienkāršs: cik daudz šo datu patiešām ir nepieciešams vākt un cik daudz no tiem kļūst par vēl vienu biznesa produktu?

Autovadītājs bieži pat nezina, kam ir devis atļauju

Lielākā problēma nav tikai tā, ka dati tiek vākti. Problēma ir tā, ka daudzi cilvēki nesaprot, kādai vākšanai viņi piekrīt. Automašīnas iestatījumos privātuma izvēlne bieži ir paslēpta dziļi, formulējumi ir gari un neskaidri, bet daļa funkciju tiek ieslēgta jau automobiļa saņemšanas laikā.

Cilvēks nopērk automobili, priecājas par lielo ekrānu, bezvadu savienojumu, lietotni tālrunī un iespēju redzēt, vai durvis ir aizslēgtas. Tomēr retais tajā brīdī izlasa, vai ražotājs drīkst izmantot braucienu vēsturi, diagnostikas datus, balss ierakstus vai citu informāciju.

Daži dati patiešām ir nepieciešami tehniskajai apkopei un drošībai. Piemēram, automobilis var nosūtīt informāciju par bojājumiem, akumulatora stāvokli vai programmatūras kļūdām. Taču pavisam kas cits ir pārmērīga izsekošana, kad tiek vākti dati, kas pašam automobilim nav nepieciešami darbībai.

Tieši tāpēc privātuma aizstāvji arvien skaļāk runā par to, ka sensitīva informācija būtu jāapstrādā pašā automobilī, nevis automātiski jānosūta ražotāja mākonim.

Automobiļu dati jau kļūst par milzīgu biznesu

Šis temats ir sensitīvs arī naudas dēļ. Konsultāciju uzņēmuma „McKinsey“ vērtējumā automobiļu datu tirgus līdz 2030. gadam var kļūt par simtiem miljardu dolāru vērtu biznesu. Tas nozīmē, ka autovadītāju maršruti, paradumi, lietošanas dati un tehniskā informācija var būt vērtīgi ne tikai ražotājiem, bet arī apdrošinātājiem, servisiem, tehnoloģiju uzņēmumiem vai reklāmas nozarei.

Te rodas ļoti neērts jautājums: vai autovadītājs joprojām ir tikai automobiļa īpašnieks vai vienlaikus kļūst arī par datu avotu?

Ja cilvēks par automobili maksā desmitiem tūkstošu eiro, ir dabiski sagaidīt, ka viņš kontrolēs ne tikai atslēgas, bet arī informāciju, ko šis automobilis rada. Taču realitātē datu kontrole bieži paliek ražotāja pusē.

Lietuvā autovadītājiem būtu vērts pārbaudīt iestatījumus

Lietuvas autovadītājiem šis temats ir īpaši aktuāls, jo strauji pieaug jaunu un lietotu viedo automobiļu skaits. Valstī tiek ievesti automobiļi no Vācijas, Norvēģijas, Nīderlandes, ASV un citiem tirgiem. Kopā ar tiem ierodas arī ražotāju lietotnes, konti, attālinātie pakalpojumi un datu vākšanas iestatījumi.

Pirmā lieta, ko būtu vērts izdarīt pēc automobiļa iegādes, – pārskatīt privātuma iestatījumus. Jāpārbauda, vai ir ieslēgta lietošanas datu kopīgošana, vai darbojas salona kamera, vai ir aktīvs balss asistents un vai automobilis sinhronizē tālruņa kontaktus. Ja funkcija nav nepieciešama, to būtu vērts izslēgt.

Īpaši svarīgi to izdarīt, pārdodot automobili. Pirms atslēgu nodošanas citam cilvēkam vajadzētu izdzēst savu kontu, navigācijas vēsturi, tālruņu sarakstu, kontaktus un visas savienotās ierīces. Pretējā gadījumā jaunais īpašnieks var atrast vairāk personiskās informācijas, nekā jūs vēlētos atstāt.

Ērtībai nevajadzētu nozīmēt aklu piekrišanu

Viedie automobiļi paši par sevi nav nekas slikts. Tie var būt drošāki, ērtāki, ekonomiskāki un vieglāk kopjami. Taču ērtībai nevajadzētu nozīmēt, ka autovadītājam vairs nav nekādas kontroles.

Ja automobilis vāc datus, cilvēkam ir skaidri jāzina, kādus datus tas vāc, kāpēc, kam tie tiek pārsūtīti un kā tos izdzēst. Un pats svarīgākais – viņam ir jābūt tiesībām pateikt „nē“ tām funkcijām, kas nav nepieciešamas braukšanai.

Jauns automobilis mūsdienās var būt ļoti gudrs. Taču autovadītājam nevajadzētu būt naivam. Pirms nospiest „piekrītu“, ir vērts atcerēties: dažkārt šī viena poga ļauj ne tikai izmantot pakalpojumu, bet arī atver durvis uz visu jūsu ikdienas pārvietošanās vēsturi.