Uz ābeles pūst gandrīz visi āboli. Vai vēl paspēšu nogaršot?

Ilgi šķiet, ka āboliem vēl ir laiks karāties: vienam otram ir plankums, cits – nedaudz aptumšojies pie kātiņa. Bet tad kādā rītā zem koka jau guļ mīksti, brūngani augļi, un zaros paliek arvien mazāk tādu, kurus gribētos noplūkt un aiznest uz virtuvi.

Šāds skats sāpina ne tikai ražas dēļ. Īpaši tad, ja ābele šogad bija gluži aplipusi ar augļiem, vasarā solīja pilnas kastes, pīrāgus un ābolu ievārījumu, bet tagad šķiet, ka visu paņem puve. Tomēr pūstošs koks vēl nenozīmē, ka jānoraksta katrs ābols.

Vēl bieži vien ir iespējams paspēt nogaršot, taču vairs nav vērts kavēties. Kad puve jau redzama uz daudziem augļiem, svarīgākais nav gaidīt, līdz tie „vēl vairāk nogatavosies“, bet gan atdalīt veselos ābolus no tiem, kurus vairs nav jēgas glābt.

Viens sapuvis ābols uz zara reti paliek viens

Visbiežāk viss sākas ar mazu brūnu plankumu. Tas var parādīties vietā, kur ābolu iedzēlis kukainis, saskrāpējis zars, satriekusi krusa vai atstājis brūcīti cits auglis. Caur šādu vietu puvi izraisošie mikroorganismi vieglāk iekļūst iekšpusē, bet silts un mitrs gaiss tiem tikai palīdz.

Uz koka augļi karājas tuvu viens otram, saskaras, bet pēc lietus ilgi nežūst. Tāpēc bojāts ābols kļūst ne tikai par paša problēmu. Tas var saskarties ar veselīgāku augli, uz tā var nokļūt sporas, bet mīkstošā miza un saldā sula pievilina lapsenes un citus kukaiņus.

Īpaši ātri raža sāk bojāties tad, kad ābele ir ļoti blīva un tās iekšpusē trūkst gaisa un gaismas. Cilvēks no ārpuses var redzēt vēl diezgan skaistu koku, bet, ieliekot roku starp zariem, atrod veselu slāni cieši sakļāvušos, jau brūnēt sākušu ābolu. Šādā gadījumā gaidīt, līdz „visi nogatavosies vienlaikus“, parasti ir sliktākais lēmums.

Vesels ābols var būt garšīgs jau šodien

Ja uz augļa nav mīksta brūna plankuma, pelējuma, plaisas vai izteiktas puves smakas, to var noplūkt un nogaršot. Pat ja ābols ir mazāks, ne gluži vienādas krāsas vai tam ir sausa, sekla mizas rētiņa, tas vēl nenozīmē, ka tas nav derīgs pārtikai. Svarīgākais, lai mīkstums zem mizas būtu stingrs un bojājums neizplatītos.

Ābolu, kas jau pūst, labāk nemēģināt „izglābt“, vienkārši izgriežot redzamo plankumu. Kad auglis ir mīksts, ūdeņains, tam ir pelējums vai skābena, rūgstoša smaka, bojājums var būt lielāks, nekā izskatās no ārpuses. Šādi āboli nav piemēroti ne ēšanai, ne sulai, ne ievārījumam.

Ābolus vērts vākt mierīgi, bet ātri: sākt ar tiem zariem, kuru augļi jau ir pilnībā nokrāsojušies, ir lielāki un viegli atdalās, tos paceļot un pagriežot. Ābolus lieciet nevis vienā dziļā kaudzē, bet seklos grozos vai kastēs. Tā mazāk ābolu tiks saspiesti, un mājās būs vieglāk uzreiz pamanīt, kuri jāapēd vispirms.

Uz ābeles pūst gandrīz visi āboli. Vai vēl paspēšu nogaršot?Attēls: Pixabay / John-Silver

Ražu vēl var glābt, bet nedrīkst atstāt likteņa varā

Pirmais darbs – no zariem un zemes novākt visus pūstošos augļus. Tas nav pats patīkamākais darbs dārzā, tomēr tas ir svarīgs: atstātie āboli arī turpmāk uztur puves perēkļus pie koka. Ja to ir daudz, labāk neatstāt tos zem ābeles kā „mēslojumu“.

Pēc tam vērts izretināt acīmredzami pārslogotos zarus, ja vēl ir cieši saauguši augļu ķekari. Nav jāsteidzas vienā dienā stipri apgriezt visu koku, taču var izņemt nolūzušus, nokaltušus vai cits pret citu berzējošos zariņus. Vairāk gaisa starp augļiem dažkārt izglābj tos ābolus, kas vēl ir stingri.

Noplūktie āboli arī mājās jāglabā atsevišķi atkarībā no to stāvokļa. Skaistākie un cietie var nonākt vēsākā vietā, bet tie, kuriem ir neliels skrāpējums vai kuri ātrāk kļūst mīksti, jāapēd vai jāapstrādā vispirms. Viens kastē sācis bojāties ābols var sabojāt noskaņojumu ne sliktāk kā tas, kas palicis zarā.

Ne viss ir atkarīgs no saimnieka pūlēm

Ir viegli vainot sevi, ka ābele tika pārāk maz kopta, pārāk vēlu apsmidzināta vai nepareizi apgriezta. Tomēr augļu puvi ietekmē arī tas, ko dārza kopējs nevar mainīt: ilgstošs mitrums, lietus pirms ražas novākšanas, krusa, kukaiņu bojājumi, ļoti bagātīga raža. Dažkārt pat rūpīgi kopts koks vienā gadā atalgo sliktāk nekā citā.

No otras puses, dārzs ātri parāda, kuras sīkas lietas sakrājas lielākā problēmā. Pagājušā gada sarāvušies augļi zaros, zem koka atstātā kritušo augļu masa, blīvs vainags un nenovākti bojātie āboli rada apstākļus, lai nākamajā sezonā tas pats skats atkārtotos. Tāpēc rudens kārtība pie ābeles ir ne mazāk nepieciešama kā pavasara plāni.

Ģimenei tas bieži nozīmē ļoti vienkāršu izvēli: vairs nedzīties pēc perfekta, veikalā nopērkamam līdzīga ābola. Nedaudz saskrāpēts, mazāks vai šķībāks auglis var būt lieliski piemērots pīrāgam, biezputrai vai vienkārši uzkodai. Tomēr puves robežu labāk neignorēt – žēl izmest ražu, bet vēl sliktāk ir mēģināt izmantot to, kas jau acīmredzami ir sabojājies.

Tātad atbilde ir vienkārša: jā, jūs vēl varat nogaršot, ja jau šodien noplūksiet veselos ābolus un vairs neļausiet puvei lemt jūsu vietā. Šogad raža varbūt nebūs tāda, par kādu sapņojāt vasaras sākumā, tomēr daži spaiņi stingru ābolu joprojām ir daudz vairāk nekā koks, kas atstāts viens pats ar saviem brūnajiem plankumiem.