Vai vēl ilgi būs jācieš? Pēc „Mere“ veikalu slēgšanas cilvēki sociālajos tīklos pauž neapmierinātību

Vai esat nonākuši pie veikala durvīm ar galvā jau sastādītu pirkumu sarakstu un tikai tad sapratuši, ka šodien nekas nesanāks? Vienam cilvēkam vajadzēja dažas ne pārāk dārgas preces vakariņām, citam – ierastos nedēļas krājumus, bet trešais vienkārši iegriezās pa ceļam uz mājām. Pēc „Mere“ veikalu slēgšanas šāds vienkāršs plāns daudziem pārvērtās par papildu maršrutu, izdevumiem un aizkaitinājumu.

Sociālajos tīklos cilvēki neslēpj savu neapmierinātību. Vieni jautā, cik ilgi tas turpināsies, citi ir sašutuši, ka par pārmaiņām uzzinājuši tikai tad, kad jau bija atnākuši pie durvīm, bet vēl citi atceras, ka tieši šeit varēja atrast lētākas ikdienas preces. No pirmā acu uzmetiena tas ir tikai viena veikala slēgšanas gadījums, tomēr ģimenes budžetā un dienas ritmā tas var atstāt krietni lielāku robu.

Cilvēkus visvairāk kaitina ne tikai aizslēgtās durvis. Visgrūtākā ir neziņa: vai tā ir īsa pauze, vai arī ilgākam laikam būs jāmeklē citi ieradumi? Kad skaidras atbildes nav, tās vietu ātri aizpilda minējumi, dusmas un sajūta, ka vienkāršajam pircējam atkal pašam jāpielāgojas.

Kad lētāks veikals nebija mazsvarīga lieta

Cilvēks dusmojas nevis tāpēc, ka nevar ieiet tieši vienā tirdzniecības vietā. Bieži viņš dusmojas tāpēc, ka veikals bija iekļauts ļoti konkrētā dzīves plānā: te iegriezās pirms algas saņemšanas, te meklēja lētākas sadzīves preces, te piestāja tie, kuriem katram eiro ir savs mērķis. Kad šāds punkts pēkšņi pazūd no maršruta, nākas ne tikai pārsēsties citā autobusā vai braukt tālāk ar automašīnu – nākas no jauna pārrēķināt pirkumus.

Īpaši tas jūtams tur, kur izvēle tāpat nav liela. Mazāku pilsētu vai attālāku rajonu iedzīvotājiem cits veikals var nozīmēt nevis dažu minūšu pastaigu, bet papildu braucienu. Bet braukt tikai dažu preču dēļ ne vienmēr ir izdevīgi, jo arī ceļš maksā.

Sociālo tīklu komentāros aizkaitinājums bieži izskan asi, taču aiz tā slēpjas ļoti ikdienišķs iemesls. Cilvēki ir noguruši no situācijām, kurās pastāvīgi jāpielāgojas: vienur pazūd ierastais pakalpojums, citur mainās cenas, vēl citur nav skaidrs, vai rīt darbosies tas, kas darbojās vakar. Slēgts veikals kļūst par neērtu atgādinājumu, ka pat ikdienas lietas nav pašsaprotamas.

Ne visi var vienkārši izvēlēties citu vietu

Ģimenei ar bērniem šādas pārmaiņas bieži nozīmē vairāk nekā citu adresi navigācijā. Jāatrod laiks, jāsaskaņo ar darbu, nedrīkst sapirkties pārāk daudz, ja mājās jāatgriežas ar sabiedrisko transportu. Kad pirkumu grozs ir ierobežots, bet nedēļas plāns jau sastādīts, pat neliels traucējums ātri kļūst par spriedzi.

Senioriem svarīga ir ne tikai cena, bet arī ieradums. Pazīstams ceļš, pazīstama veikala telpa, skaidrs priekšstats par to, cik aptuveni maksās ierastās preces – šādas lietas sniedz mieru. Pēkšņi ieteikums „ejiet citur“ var šķist vienkāršs tikai tam, kuram ir automašīna, spēks un daudz alternatīvu apkārt.

Arī strādājošie ne vienmēr var brīvi izvēlēties. Iegriezties veikalā pa ceļam pēc darba ir viens, bet mest papildu loku, kad mājās gaida vakariņas, bērni vai citas lietas, – pavisam kas cits. Tāpēc jautājums „vai vēl ilgi būs jācieš?“ nav tikai emocionāls komentārs: tas runā par laiku, naudu un ikdienas nogurumu.

Vai vēl ilgi būs jācieš? Pēc „Mere“ veikalu slēgšanas cilvēki sociālajos tīklos pauž neapmierinātībuAttēls: Ilustratīvs attēls

Kāpēc ar dusmām vien šeit nepietiek

Tomēr slēgto veikalu situācijai ir arī otra puse. Tirdzniecības vietas darbība ir atkarīga no daudziem faktoriem – piegādēm, darbiniekiem, telpām, lēmumiem, kurus pircēji no malas neredz. Arī darbinieki šādos gadījumos nonāk neērtā situācijā: viņi pirmie uzklausa jautājumus un pārmetumus, lai gan ne vienmēr var kaut ko izskaidrot vai mainīt.

Tomēr tieši tāpēc cilvēkiem skaidrība ir tik svarīga. Pat ne pati patīkamākā ziņa parasti tiek pieņemta vieglāk, ja tā tiek pateikta tieši: kas notiek, cik ilgi tas var turpināties un ko gaidīt tālāk. Klusums atstāj pārāk daudz vietas baumām, bet pircējam šķiet, ka viņa laiks un ieradumi nevienu neinteresē.

Uzņēmumam šādām reakcijām vajadzētu būt signālam, ka veikals nav tikai plaukti un cenu zīmes. Tas kļūst par ikdienas dzīves daļu konkrētajā vietā. Ja cilvēki tik vētraini reaģē uz aizvērtām durvīm, tas nozīmē, ka šī vieta viņiem pildīja reālu funkciju, ko tik vienkārši nevar aizstāt ar citu nosaukumu kartē.

Ko darīt, kamēr atbilžu ir mazāk nekā jautājumu

Pircējam šādā situācijā vispraktiskāk būtu nepaļauties tikai uz komentāriem. Pirms došanās ceļā ir vērts pārbaudīt jaunāko informāciju veikala oficiālajos saziņas kanālos vai vienkārši saplānot alternatīvu, lai brauciens nebūtu veltīgs. Tas neatrisina pašu problēmu, tomēr ļauj vismaz nedaudz atgūt kontroles sajūtu.

Var palīdzēt arī vienkārša pirkumu pārdale: svarīgākās preces iegādāties tuvāk mājām, bet lielākus pirkumus plānot retāk, kad tāpat jādodas uz citu pilsētas daļu. Protams, tas nav ideāls risinājums tiem, kuri konkrēto vietu izvēlējās cenu dēļ. Tomēr spontāna braukšana no viena veikala uz citu parasti tikai vēl vairāk palielina izdevumus un nervozitāti.

Bet tiem, kuri ir atbildīgi par komunikāciju, ir vērts atcerēties vienkāršu lietu: cilvēki pacietīgāk gaida tad, kad saprot, ko gaida. Nenoteiktība vienkāršu neērtību pārvērš netaisnības sajūtā. Aizslēgtas durvis reti sadusmo tik ļoti kā iespaids, ka aiz tām neviens nav pacenties atstāt skaidru atbildi.

Galu galā šis stāsts nav tikai par „Mere“ veikaliem. Tas ir par to, cik ātri ikdienas ērtības kļūst svarīgas tad, kad to vairs nav. Cilvēkam nevajag daudz – zināt, kur iepirkties, cik tas maksās un vai rīt viņa plāns atkal nesabruks pie aizvērtām durvīm.