Pāris vienu nedēļu atteicās no spontāniem pirkumiem: rezultāts mudināja turpināt eksperimentu
Viss sākas nevainīgi: ceļā no darba grozā nonāk kafija, pie kases – saldums, internetā parādās „tikai šodien“ atlaide, bet vakarā mājās nonāk vēl viena sīklieta, kas, šķiet, bija ļoti vajadzīga. Tikai pēc dažām dienām ir grūti atcerēties, kāpēc tā tika nopirkta. Tieši tā dzīvoja arī kāds pāris, līdz nolēma nedēļu nepirkt neko tādu, ko nebija iepriekš plānojuši.
Eksperiments nenozīmēja dzīvi bez pārtikas, zālēm vai nepieciešamiem braucieniem. Viņi vienkārši vienojās: nekādu spontānu pasūtījumu internetā, nekādu „pie reizes“ iegādātu lietu un nekādu mazu balvu sev tikai tāpēc, ka diena bija grūta. No pirmā acu uzmetiena – pavisam vienkāršs noteikums. Tomēr jau pirmajās dienās kļuva skaidrs, cik daudz lēmumu par naudu cilvēks pieņem gandrīz automātiski.
Nedēļas beigās pāris pamanīja ne tikai mazākus izdevumus. Mājās neparādījās jauni nevajadzīgi iepakojumi, mazāk laika pazuda, pārlūkojot akcijas, bet sarunu par to, „vai mums tas tiešām ir vajadzīgs“, negaidīti kļuva vairāk. Ar vienu nedēļu pietika, lai saprastu, ka spontāni pirkumi bieži tiek veikti nevis vajadzības, bet noguruma, noskaņojuma vai ieraduma dēļ.
Kad roka pati sniedzas pēc groza
Lielākais pārbaudījums parasti nav lieli pirkumi. Cilvēks reti bez īpaša iemesla nopērk jaunu ledusskapi vai dārgu tālruni, taču daži eiro par kafiju, uzkodu, kosmētikas līdzekli vai mājsaimniecības sīkumu šķiet pavisam nevainīgi. Problēma ir tā, ka šādi lēmumi atkārtojas, un to summa mēneša beigās reizēm pārsteidz vairāk nekā viens lielāks rēķins.
Pārim nācās apstāties pat ļoti ierastās situācijās. Viens no viņiem vēlējās pasūtīt ēdienu, lai gan ledusskapī bija produkti vakariņām. Otrs pamanīja izpārdošanu un jau gandrīz bija pārliecināts, ka atlaide ir pietiekams iemesls pirkumam. Taču vienošanās darbojās vienkārši: ja lieta vai pakalpojums nebija plānā, lēmums bija jāatliek vismaz līdz eksperimenta beigām.
Šī īsā apstāšanās daudz ko mainīja. Vēlme pirkt bieži izzuda nevis pēc dažām dienām, bet jau pēc pārdesmit minūtēm, kad uzmanību aizņēma cits darbs, pastaiga vai vienkāršas vakariņas mājās. Izrādās, ne katrs spēcīgs „gribu“ ir īsta vajadzība – dažkārt tas ir tikai mirkļa mēģinājums atvieglot sev dienu.
Tika ietaupīta ne tikai nauda, bet arī spēki
Viens no patīkamākajiem šādas nedēļas rezultātiem nebija konkrēts skaitlis bankas lietotnē. Pāris sajuta, ka mazāk lēmumu nozīmē mazāk iekšējā trokšņa. Nebija jāsalīdzina desmitiem piedāvājumu, jāseko sūtījumiem, jāmeklē vieta jaunai lietai vai vēlāk jādomā, kāpēc tā vispār parādījās mājās.
Spontāns pirkums nereti šķiet kā neliels prieks, tomēr pēc tā reizēm paliek arī nepatīkama pēcgarša. Īpaši tad, kad cilvēks saprot, ka pirka nevis tāpēc, ka vajadzēja, bet tāpēc, ka jutās noguris, aizkaitināts vai vēlējās sevi iepriecināt. Nedēļa bez šādiem pirkumiem pārim kļuva par iespēju atpazīt šos brīžus, nevis mēģināt tos aizpildīt ar jaunu lietu.
Mājsaimniecības budžetam tas arī sniedza lielāku skaidrību. Kad vairs nav daudz mazu, neplānotu izdevumu, ir vieglāk ieraudzīt, cik patiesībā maksā pārtika, transports, rēķini un citas nepieciešamās lietas. Tad nauda vairs nav vienkārši pazūdoša summa – rodas iespēja apzinātāk izlemt, kam vēlāk to vēlas atvēlēt.
Vienam ir vieglāk ļauties, divatā – vieglāk vienoties
Šāds eksperiments mājās var būt sarežģīts, ja viens cilvēks stingri skaita katru eiro, bet otram šķiet, ka dzīve bez maziem spontāniem priekiem kļūst pārāk ierobežojoša. Pārim svarīgākais bija nevis aizliegt vienam otram, bet iepriekš skaidri vienoties, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu pirkumu un kas var pagaidīt. Tas pasargā no pārmetumiem un sajūtas, ka kāds mājās ir kļuvis par finanšu uzraugu.
Vecākiem ar bērniem šāds mēģinājums izskatītos vēl citādi. Bērns ne vienmēr sapratīs, kāpēc šoreiz pie kases netiek nopirkta rotaļlieta vai konfekte, taču tā var kļūt par iespēju mierīgi izskaidrot atšķirību starp vēlmi un vajadzību. Senioriem spontāni izdevumi biežāk var slēpties nevis interneta akcijās, bet televīzijas reklāmās, katalogos vai solījumos par „īpašu“ preci, kuras piedāvājums it kā tūlīt beigsies.
Strādājošiem cilvēkiem visgrūtāk bieži ir vakarā, kad dienas laikā jau pieņemts pārāk daudz lēmumu. Tad ir ērti pasūtīt ēdienu, kaut ko nopirkt internetā vai ielikt grozā kādu lietu tikai tāpēc, ka tā atgādināja par sen atliktu vēlmi. Šajā ziņā pāra pieredze atgādina vienkāršu lietu: neliels iepriekšējs plāns bieži maksā mazāk nekā vakara nogurums.
Kā pamēģināt, lai nedēļa nekļūtu par sodu
Lai izmēģinātu nedēļu bez spontāniem pirkumiem, nav jāizliekas, ka cilvēkam nekas nav vajadzīgs. Pirms sākšanas ir vērts iegādāties ierastos pārtikas produktus, parūpēties par nepieciešamajām zālēm un vienoties, kādi izdevumi būs atļauti. Mērķis nav ciest vai mākslīgi atlikt svarīgu pirkumu – mērķis ir ieraudzīt, cik reižu nauda tiek iztērēta impulsa vadīta.
Ļoti palīdz vienkāršs noteikums neplānoto vēlmi pierakstīt, nevis uzreiz to noraidīt vai ielikt virtuālajā grozā. Ja pēc dažām dienām šī lieta joprojām šķiet nepieciešama, var mierīgi izvērtēt tās cenu, kvalitāti un vietu mājās. Bieži izrādās, ka vēlme ir pārgājusi, un līdz ar to pazudusi arī sajūta, ka no kaut kā sev esi atteicies.
Arī uzņēmumiem un tirgotājiem šādas cilvēku izvēles sūta ziņu. Pircēji nogurst ne tikai no cenām – viņi nogurst no nepārtrauktās steidzināšanas, mirgojošām atlaidēm un iespaida, ka gudrs lēmums jāpieņem dažu sekunžu laikā. Cilvēks, kurš pērk apzinātāk, ne vienmēr pērk mazāk; viņš vienkārši vēlas just, ka ir izvēlējies, nevis ticis pamudināts.
Pēc nedēļas pāris nenolēma vairs nekad nepirkt spontāni. Viņi saprata ko vērtīgāku: pirkums var būt patīkams, kad tas ir apzināts, nevis tad, kad uz īsu brīdi tiek aizlāpīts nogurums vai slikts garastāvoklis. Dažkārt labākais veids, kā ietaupīt, nav sev stingrāk kaut ko aizliegt – pietiek pirms pogas „pirkt“ nospiešanas pajautāt, vai arī rīt šo lietu vēlēsies tikpat ļoti.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?