Eksperti paskaidroja, kāpēc nevajadzētu nest telefonu uz tualeti

Telefons vienā rokā, aizslēgtas vannas istabas durvis, dažas miera minūtes prom no mājas trokšņa – daudziem tas ir kļuvis par gandrīz automātisku rituālu. Cilvēks apsēžas „tikai uz īsu brīdi“, atver ziņas vai jaunumus un nepamana, kā no dažām minūtēm izveidojas piecpadsmit. Tikmēr aiz durvīm var gaidīt bērns, atdzist kafija vai skanēt atgādinājums, ka jau sen jāiziet no mājas.

Šķiet, kas gan tur slikts: telefons taču palīdz novērst uzmanību, bet tualete – viena no retajām vietām, kur neviens netraucē. Tomēr šādam ieradumam ir cena, kas uzreiz nav redzama. Tā saistīta ne tikai ar baktērijām uz ekrāna, bet arī ar to, cik ilgi un kā cilvēks sēž, kam pēc tam pieskaras ar rokām un kāpēc vienkārša ķermeņa vajadzība pārvēršas vēl vienā ekrāna lietošanas sesijā.

„Tikai piecas minūtes“ tualetē bieži vien nav tikai piecas

Bez telefona cilvēks parasti izdara to, kādēļ atnācis, nomazgā rokas un iziet. Ar telefonu laika izjūta mainās: viena ziņa aizved pie nākamās, īss videoklips – pie vēl dažiem, bet ziņu plūsmai vispār nav dabiskas beigas. Ķermenis savu darbu jau sen ir pabeidzis, taču cilvēks joprojām sēž, jo pirksts automātiski slīd pa ekrānu.

Ilga sēdēšana uz poda nav tas pats, kas uz īsu brīdi apsēsties uz krēsla. Šādā pozā var palielināties spiediens uz asinsvadiem taisnās zarnas apvidū, tāpēc cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz hemoroīdiem vai kuri izjūt diskomfortu, ieradums uzkavēties var būt īpaši nepatīkams. Tas nenozīmē, ka katra telefona lietošana noteikti izraisīs veselības problēmas, taču, ja šāds scenārijs atkārtojas ik dienu, ķermenis saņem lielāku slodzi, nekā tam nepieciešams.

Visbiežāk cilvēks dusmojas nevis par pašu padomu nolikt telefonu malā. Nepatīkami apzināties, ka miera minūte, kurai vajadzēja būt atpūtai, patiesībā nozaga laiku un turklāt kļuva par papildu ieradumu, no kura grūti atteikties. Tualetei nevajadzētu būt vietai, kur ķermenis gaida, kamēr prāts pabeigs lasīt internetu.

Ekrāns nonāk tur, kur rokām vajadzētu palikt tīrām

Telefonam pieskaramies gandrīz nepārtraukti: virtuvē, automašīnā, darbā, veikalā, gultā. Tualetē tas nonāk uz ceļiem vai rokā, bet pēc tam – pie sejas, uz ēdamgalda, kabatā, reizēm pat pie bērna rokām. Rokas var rūpīgi nomazgāt, taču ekrāns bieži paliek tāds, kāds bija.

Problēma nav aicinājums dzīvot sterili vai paniski baidīties no katras virsmas. Baktērijas mums apkārt ir visur, un cilvēks nesaslimst tikai no telefona. Tomēr higiēnas būtība ir vienkārša: jo mazāk nevajadzīgu priekšmetu ienākam vietā, kur tiem nav jābūt, jo mazāk vēlāk tos iznēsājam pa māju.

Īpaši viegli to aizmirst steigā. Tēvs vai māte atgriežas pie bērna, darbinieks – pie kopīgā datora, seniors – gatavot ēdienu, un telefons paliek rokā kā ierasta ikdienas sastāvdaļa. Regulāra telefona tīrīšana ar piemērotiem līdzekļiem un roku mazgāšana pēc tualetes apmeklējuma ir vienkāršāka aizsardzība nekā mēģinājums vēlāk atcerēties, kur ekrāns tajā dienā jau bija nolikts.

Eksperti paskaidroja, kāpēc nevajadzētu nest telefonu uz tualetiAttēls: Sukurta DI

Vieniem tā ir pauze, citiem – vēl viens grūti pārtraucams ekrāna lietošanas ieradums

Dažādi cilvēki nes telefonu uz tualeti atšķirīgu iemeslu dēļ. Strādājošs cilvēks var cerēt uz dažām klusām minūtēm starp sanāksmēm, vecāki ar maziem bērniem – uz vienīgo īso pauzi bez jautājumiem un lūgumiem. Vientuļi cilvēki dažkārt vienkārši nevēlas palikt klusumā, bet pusaudžiem telefons var būt tik ļoti saaudzis ar roku, ka tas ceļo no vienas istabas uz otru, pat nepadomājot.

Tomēr tieši tāpēc uz šo ieradumu vērts raudzīties bez izsmiekla. Cilvēks ne vienmēr izvēlas ekrānu slinkuma vai ļaunas gribas dēļ – bieži tas ir veids, kā uz īsu brīdi atslēgties no spriedzes. Problēma ir tā, ka telefons reti sniedz īstu atpūtu: klusuma vietā tas atnes darba e-pastus, strīdus komentāros, satraucošus virsrakstus un salīdzināšanos ar citu dzīvi.

Kad pat visīsākā pauze tiek aizpildīta ar ekrānu, smadzenēm gandrīz vairs nav mirkļa, lai pabūtu bez jauna stimula. Tad cilvēks atgriežas virtuvē vai pie darba galda it kā atpūties, bet galvā paliek izlasīta ziņa, nebeidzams attēls vai neatrisināts uzdevums. Dažkārt labākā pauze ir nevis telefona saturs, bet dažas vienkāršas minūtes bez tā.

Kā pārtraukt ieradumu, nepadarot to par lielu cīņu

Visvienkāršākais risinājums – pirms došanās uz tualeti atstāt telefonu tur, kur tas atradās: uz galda, uzlādes vietā vai kabatā pie durvīm. Pirmajās dienās roka var gandrīz pati to meklēt, īpaši, ja esat pieradis pārbaudīt paziņojumus, tiklīdz apsēžaties. Tas ir normāli – ieradums darbojas ātrāk nekā apzināts lēmums.

Ja telefons ir nepieciešams gaidāma zvana vai ģimenes apstākļu dēļ, vismaz var noteikt robežu: neatbloķēt to „tāpat vien“ un neiesaistīties bezgalīgajā satura plūsmā. Bet, ja ierīce tomēr tika paņemta līdzi, nevajadzētu aizmirst notīrīt ekrānu atbilstoši ražotāja ieteikumiem. Tā ir maza sadzīviska detaļa, taču tā palīdz nošķirt telefonu kā nepieciešamu priekšmetu no telefona kā priekšmeta, kas pastāvīgi atrodas rokās.

Arī pakalpojumu sniedzējiem un darba devējiem te ir par ko padomāt. Cilvēkam, kuram visas dienas garumā nav normālas pauzes, tualete dažkārt kļūst par vienīgo vietu, kur atvilkt elpu. Īsta īsa atpūtas pauze, iespēja mierīgi padzerties ūdeni vai uz dažām minūtēm iziet ārā ilgtermiņā ir veselīgāka nekā slepena ekrāna pauze aiz aizvērtām durvīm.

Atstāt telefonu aiz tualetes durvīm nav stingrs noteikums vai morāls pārbaudījums. Tas ir neliels veids, kā atgūt robežu starp ķermeņa vajadzībām, higiēnu un nepārtraukto informācijas troksni. Dažkārt veselīgākā ikdienas pauze sākas ar ļoti vienkāršu kustību – nolikt ekrānu nedaudz tālāk, nekā sniedzas roka.