Naftas giganti pasaulei nosūtījuši nežēlīgu vēstījumu: fosilā kurināmā “bēres” tiek atceltas

Vēl pavisam nesen pasaulei tika atkārtots, ka naftas un gāzes ēra jau tuvojas beigām. Ka lielie uzņēmumi tūlīt pārorientēsies uz zaļo enerģētiku, investori novērsīsies no fosilā kurināmā, bet vecais enerģētikas modelis klusi aizies vēsturē. Tas izklausījās skaisti, pat gandrīz neizbēgami: elektromobiļi, saules parki, vēja elektrostacijas, baterijas, tīrāka nākotne.

Taču pasaules lielākie naftas un gāzes uzņēmumi, šķiet, šo scenāriju neuztver kā galīgo patiesību. Tie rīkojas pavisam citādi. Tie nevis atkāpjas, negatavojas bērēm un nerēķina pēdējo gadu peļņu. Tie pērk, apvienojas, medī atradnes un iegulda desmitiem miljardu dolāru jaunos resursos.

Citiem vārdiem sakot, kamēr publiski tiek runāts par fosilā kurināmā beigām, lielie spēlētāji rīkojas tā, it kā nafta un gāze vēl ilgi būtu pasaules ekonomikas asinis. Un tas ir signāls, kuru nedrīkst ignorēt.

Kamēr vieni runā par beigām, citi pērk nākotni par miljardiem

Pasaules enerģētikas tirgū notiek tas, ko varētu dēvēt par lielu spēku pārdali. Naftas giganti vairs neapmierinās ar to, kas tiem jau pieder. Tie agresīvi paplašina savas pozīcijas, pērk konkurentus, nodrošina piekļuvi ienesīgām atradnēm un raida ļoti skaidru vēstījumu: pieprasījums nekur nav pazudis.

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir “ExxonMobil” darījums, ar kuru uzņēmums par gandrīz 60 miljardiem ASV dolāru iegādājās “Pioneer Natural Resources”. Tas nav vienkārši prestiža pirkums. Tā ir cīņa par Permas baseinu Teksasā un Ņūmeksikā – vienu no svarīgākajiem naftas reģioniem ASV.

Arī “Chevron” nepalika malā. Uzņēmums pabeidza aptuveni 53 miljardu ASV dolāru vērtās “Hess Corp” iegādes darījumu un tādējādi nodrošināja sev 30 procentu daļu ārkārtīgi ienesīgajā Stabroek blokā Gajānā. Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem naftas atklājumiem pasaulē pēdējās desmitgades laikā.

Savukārt “Diamondback Energy” par 26 miljardiem ASV dolāru iegādājās “Endeavor Energy Partners” un nostiprināja pozīcijas tajā pašā Permas baseinā. Tie nav atsevišķi soļi. Tas ir vesels vilnis. Lielie uzņēmumi acīmredzami gatavojas nevis izzušanai, bet jaunam naftas un gāzes laikmetam.

Skaitļi runā skaļāk nekā konferenču solījumi

Sabiedrisko attiecību runās enerģētikas nākotne bieži izskatās ļoti sakārtota. Uzņēmumi runā par ilgtspēju, zaļumu, klimatneitralitāti, nākotnes tehnoloģijām. Taču, kad paskatās uz reālo naudu, aina kļūst daudz piezemētāka.

Vien 2026. gada pirmajā ceturksnī ASV izpētes un ieguves sektora apvienošanās un iegādes darījumu vērtība sasniedza aptuveni 38 miljardus ASV dolāru. Tas ir lielākais ceturkšņa rādītājs pēdējo divu gadu laikā. Šo summu būtiski palielināja arī milzīgā “Devon Energy” un “Coterra Energy” apvienošanās, kas tika novērtēta aptuveni 25 miljardu ASV dolāru apmērā.

Šādi skaitļi neliecina par bailēm. Tie neliecina par atkāpšanos. Tie liecina tikai par ticību tam, ka fosilais kurināmais vēl ilgi būs nepieciešams un ienesīgs. Neviens nemaksā desmitiem miljardu par aktīviem, kuri, pēc viņu domām, drīzumā kļūs bezvērtīgi.

Tieši šeit sākas lielais konflikts starp prognozēm un realitāti. Vienā pusē ir institūcijas, kas runā par strauju fosilā kurināmā pieprasījuma samazināšanos. Otrā pusē ir uzņēmumi, kas ar savu naudu balso pretēji.

Naftas vadītāji vairs atklāti netic fosilā kurināmā ātrām beigām

Starptautiskā Enerģētikas aģentūra jau kādu laiku sūta skaidru vēstījumu: lai sasniegtu klimata mērķus, jaunas investīcijas naftā un gāzē būtu jāaptur. Pēc aģentūras vērtējuma, daļa šādu aktīvu nākotnē var kļūt par iestrēgušiem aktīviem – dārgiem projektiem, kas vairs neatmaksāsies, ja pieprasījums būtiski samazināsies.

Tomēr naftas nozares līderi uz to raugās ļoti skeptiski. “Chevron” vadītājs Maiks Virts šādas prognozes ir nosaucis par ideoloģisku absurdu. Viņa doma ir vienkārša: lēmumi tiek pieņemti nevis teoriju pasaulē, bet reālajā ekonomikā, kur cilvēkiem nepieciešama degviela, siltums, elektrība, transports, izejvielas un stabila piegāde.

Šī frāze daudz ko pasaka par pašreizējo enerģētikas konfliktu. Zaļais virziens nekur nav pazudis. Taču realitāte izrādījās sarežģītāka nekā politiskās deklarācijas. Pasaule joprojām aug, pilsētas paplašinās, rūpniecība pieprasa enerģiju, lidmašīnas lido, kuģi kuģo, rūpnīcas strādā, bet miljardi cilvēku vēlas dzīvot ērtāk, nevis pieticīgāk.

Un, kad tam visam pievienojas milzīgais mākslīgā intelekta datu centru elektroenerģijas pieprasījums, enerģijas izsalkums kļūst vēl skaidrāks. Digitālā nākotne izskatās neredzama, taču tā patērē ļoti reālu elektrību.

Eiropa pati klusi atgriežas tur, no kā skaļi solīja atkāpties

Vēl pirms dažiem gadiem Eiropas naftas giganti šķita apņēmības pilni kļūt par zaļās transformācijas līderiem. “BP”, “Shell”, “TotalEnergies” un citi uzņēmumi runāja par jaunu kursu, mazāku fosilā kurināmā lomu un lielākām investīcijām atjaunīgajā enerģētikā.

Tagad tonis ir mainījies. Ne tik skaļi, ne tik romantiski, bet ļoti skaidri. “BP” atzina, ka iepriekšējā posmā zaļo ambīciju ceļā aizgāja pārāk tālu un pārāk ātri. Uzņēmums atkal iekļauj naftas un gāzes ieguvi prioritāšu sarakstā.

Arī “Shell” pārdala kapitālu. Uzņēmums piekrita pārdot savu sauszemes atjaunīgās enerģijas biznesu Eiropā uzņēmumam “TotalEnergies” un vairāk koncentrējas uz jomām, kurās atdeve ir lielāka: tradicionālo ieguvi, sašķidrināto dabasgāzi un tirdzniecību.

Tā nav nejaušība. Atjaunīgā enerģētika nākotnei var būt nepieciešama, taču investoriem tā bieži nozīmē mazāku atdevi, ilgāku atmaksāšanās laiku un lielāku regulējuma risku. Savukārt investori, īpaši pēc vairākiem entuziasma gadiem par ESG kritērijiem, tagad atkal runā ļoti vienkārši: parādiet naudas plūsmu, dividendes un akciju atpirkšanu.

Zaļie solījumi ir skaisti. Taču dividendes kontā iekrīt skaidrāk.

Investori mainīja toni: ar skaistām runām viņiem vairs nepietiek

Bija periods, kad uzņēmumiem gandrīz obligāti bija jārunā par ESG, zaļo virzienu, oglekļa pēdas samazināšanu un nākotnes enerģētiku. Tas, kurš skaļāk solīja transformāciju, izskatījās modernāks. Taču tirgus noskaņojums ātri mainās, kad sāk runāt peļņa.

Tagad investori vēlas ne tikai skaistu vīziju, bet arī konkrētu atdevi. Naftas un gāzes sektors, neraugoties uz visām kritikas bultām, joprojām rada milzīgas naudas plūsmas. Kad cenas ir labvēlīgas, uzņēmumi var maksāt ievērojamas dividendes, atpirkt savas akcijas un uzrādīt rezultātus, kurus ir grūtāk sasniegt atjaunīgās enerģijas projektos ar zemāku ienesīgumu.

Tāpēc lielie uzņēmumi dara to, ko dara bizness: dodas tur, kur ir nauda. Un nauda pašlaik joprojām ļoti bieži ir naftā un gāzē.

Šeit slēpjas nepatīkama patiesība. Enerģētikas transformācija var būt nepieciešama, taču tā nav tik vienkārša, kā gribētos. Ja projekti neatmaksājas, ja tīkli nav sagatavoti, ja tehnoloģijas ir dārgas, ja patērētāji nevēlas maksāt vairāk un investori izdara spiedienu peļņas dēļ, tad skaistās vīzijas sāk sadurties ar realitāti.

Enerģētiskā drošība atkal kļuvusi svarīgāka par ideoloģiju

Vēl viena lieta, kas mainīja toni, ir ģeopolitika. Pēdējo gadu krīzes parādīja, ka enerģija nav tikai biržas prece. Tas ir drošības jautājums. Valstij var būt daudz ambiciozu plānu, taču, ja tai nav uzticamas enerģijas piegādes, visa ekonomika kļūst ievainojama.

Kad pasaulē tiek traucēti piegādes ceļi, kad pieaug spriedze Tuvajos Austrumos, kad rodas jautājumi par Hormuza šaurumu, kad naftas un sašķidrinātās dabasgāzes plūsmas kļūst par politiskā spiediena instrumentu, teorētiskās diskusijas ļoti ātri apklust. Tad visiem ir nepieciešama viena lieta – uzticama enerģija.

Tāpēc ģeopolitiski drošas ieguves vietas iegūst arvien lielāku vērtību. ASV slānekļa atradnes, Ziemeļjūra, Brazīlija, Gajāna – šādi virzieni kļūst pievilcīgi ne tikai peļņas, bet arī drošības dēļ. Uzņēmumi, kas investē šajos reģionos, pērk ne tikai barelus. Tie pērk mazāku atkarību no nestabilām piegādes ķēdēm.

Enerģētikā drošība atkal kļuvusi par piemaksu. Un šī piemaksa var būt miljardu vērta.

Zaļā nākotne nav atcelta, taču tās grafiks sāk brukt

Tas viss nenozīmē, ka atjaunīgā enerģētika ir cietusi neveiksmi. Saules, vēja, bateriju, elektrotīklu un jaunu tehnoloģiju attīstība turpināsies. Tomēr šodien arvien skaidrāk redzams, ka pāreja nebūs tik ātra, sakārtota un taisna, kā tika solīts.

Pasaule nevar vienkārši izslēgt naftu un gāzi, jo ikdienā no tām ir atkarīgi transports, ķīmiskā rūpniecība, apkure, elektroenerģijas ražošana, lauksaimniecība, loģistika un daudzas citas jomas. Pat zaļās tehnoloģijas bieži balstās uz rūpniecību, kas joprojām izmanto tradicionālos enerģijas avotus.

Tāpēc naftas gigantu miljardu vērtie darījumi nav tikai biznesa ziņa. Tā ir realitātes pārbaude. Tie parāda, ka lielie tirgus spēlētāji netic pēkšņam fosilā kurināmā pieprasījuma sabrukumam. Tie gatavojas ilgai spēlei, kurā nafta un gāze saglabās nozīmi vēl ne vienu desmitgadi.

Un tā ir neērta ziņa tiem, kuri cerēja uz ātru enerģētikas revolūciju bez lieliem satricinājumiem.

Parastajiem cilvēkiem tas nozīmē vienu: enerģija nekļūs lētāka tikai tāpēc, ka kāds apsolīja nākotni

Patērētājam visa šī vēsture var šķist tāla. Exxon, Chevron, BP, Shell, Gajāna, Permas baseins – lieli vārdi, liela nauda, liela ģeopolitika. Taču galu galā viss nonāk līdz ļoti vienkāršām lietām: degvielas cenai degvielas uzpildes stacijā, apkures rēķinam, elektrības cenai, pārtikas un preču transportēšanas izmaksām.

Kad enerģija kļūst dārgāka, sadārdzinās gandrīz viss. Kad piegāde kļūst nedroša, cenas lēkā. Kad pasaule pārāk ātri slēdz vecos enerģijas avotus, bet vēl nepaspēj droši uzbūvēt jaunus, rēķinu bieži saņem parastais cilvēks.

Tieši tāpēc enerģētikas tēma nav tikai par klimatu vai korporāciju peļņu. Tā ir par ikdienas dzīvi. Par ģimenes budžetu. Par to, vai uzņēmums spēs saglabāt cenas, vai rūpnīcas paliks konkurētspējīgas, vai valstīm krīzes laikā būs pietiekamas rezerves.

Nafta un gāze politiskajās runās var būt nepopulāras, taču reālajā dzīvē tās joprojām ļoti stingri notur visu sistēmu.

Naftas nozare pati sev jau pasludinājusi spriedumu: tā neatkāpsies

Šī stāsta lielākais paradokss ir šāds: fosilā kurināmā beigas tika skaļi pasludinātas, taču naftas uzņēmumi klusi rīkojas pretēji. Tie nevis samazina likmes, bet palielina tās. Tie nevis pārdod nākotni, bet to uzpērk. Tie nevis gaida, kad pieprasījums izzudīs, bet gatavojas to apkalpot.

Var strīdēties par to, vai tas ir labi klimatam. Var strīdēties par to, vai tas ir morāli pareizi. Var strīdēties par to, vai valdībām vajadzētu stingrāk regulēt šo nozari. Taču vienu lietu nevar noliegt: miljardi dolāru virzās tur, kur tirgus spēlētāji redz nākotni.

Un viņi nākotni joprojām redz naftā un gāzē.

Tāpēc runas par fosilā kurināmā ātru norietu šodien izklausās daudz mazāk pārliecinoši. Enerģētikas pāreja notiek, taču tā nav taisna līnija. Tā ir pilna ar atpakaļceļiem, ģeopolitiskiem triecieniem, investoru spiedienu un ļoti piezemētu jautājumu: ar ko pasaule tiks apgādāta rīt no rīta?

Kamēr uz šo jautājumu nav stabilas atbildes, naftas un gāzes uzņēmumi atkāpsies labākajā gadījumā no skaistām prezentācijām. No reālās ekonomikas – vēl noteikti ne.