Es vienmēr domāju, ka noderīga ir tikai dārga zivs: cik ļoti kļūdījos, sapratu tikai pie saldētavas vitrīnas

Es ilgi biju no tiem cilvēkiem, kuri pie zivju nodaļas uzvedas ļoti dīvaini. Pienāku, paskatos uz lasi, tad uz cenu, tad atkal uz lasi, nopūšos un eju paņemt vistu.

Man šķita, ka, ja jau zivs, tad noteikti kaut kas „nopietns“: lasis, tuncis, dorada, jūras asaris, skaisti izskatīga fileja uz ledus, kas maksā tā, it kā to būtu atvedis personīgais pavārs. Bet lētāku zivi kaut kā uzskatīju par sliktāku izvēli. It kā, ja tā maksā mazāk, tad tajā būtu arī mazāk labuma, mazāk garšas, un vispār labāk neriskēt.

Tagad man par to pat mazliet nāk smiekli.

Jo kādu dienu, stāvot veikalā pie saldētu zivju vitrīnas, es sapratu ļoti vienkāršu lietu: es nevis izvēlos zivi, bet gan iespaidu, ko rada cenas zīme. Ja dārgi – tātad „veselīgi“. Ja lēti – tātad „kaut kas nav kārtībā“.

Bet tā taču nav.

Mani apturēja nevis dietoloģe, bet vienkārša cenas zīme

Tajā dienā gribēju nopirkt lasi. Domāju, izcepšu vakariņām ar dārzeņiem, būs veselīgi, skaisti, gandrīz kā no recepšu lapas. Bet cena bija tāda, ka roka pati apstājās gaisā.

Blakus gulēja saldēta skumbrija. Nedaudz tālāk – siļķe, menca, sardīnes konservos, heka fileja. Viss vienkāršāk, lētāk, bez greznības iespaida. Un es jau grasījos doties prom, kad nodomāju: pagaidi, bet kāpēc es tik automātiski atmetu to, kas ir lētāks?

Atgriezusies mājās, sāku interesēties un tad sapratu, ka manā galvā bija ļoti daudz stereotipu. Zivis vispār ir olbaltumvielu, B12 vitamīna, D vitamīna, selēna un omega taukskābju avots, bet FDA un EPA savās rekomendācijās atgādina, ka veselīga uztura modelī ir vērts iekļaut zivis un jūras produktus; tās arī izceļ diezgan daudzas ierastākas, ne obligāti dārgas zivis kā labāku izvēli, jo tajās ir mazāks dzīvsudraba daudzums.

Tas nenozīmē, ka tagad visas lētās zivis automātiski ir lieliskas. Bet tas nozīmē, ka lētāka zivs nav nekāds apkaunojošs kompromiss. Dažreiz tā vienkārši ir saprātīga izvēle.

Skumbrija veikalāAttēls: Ilustratīvs attēls

Skumbrija mani pārsteidza visvairāk

Pirmā zivs, ko „atklāju“, bija skumbrija. Iepriekš nez kāpēc to saistīju ar spēcīgu smaržu, treknu gabalu uz šķīvja un domu, ka šāda zivs vairāk piemērota kūpināšanai, nevis normālām vakariņām.

Bet, kad nopirku saldētu skumbriju, atkausēju to ledusskapī, ierīvēju ar sāli, pipariem, ķiploku, nedaudz citrona sulas, ieliku cepešpannā kopā ar sīpoliem un burkāniem, viss mainījās. Izcepta tā bija sulīga, bagātīga, sātīga un nepavisam ne tāda, kādu biju iedomājusies.

Vissvarīgākais – to nevajadzēja slīcināt mērcēs vai mēģināt „nosist“ garšu. Pietika ar vienkāršām garšvielām.

Tad sapratu, ka daļu zivju mēs nenovērtējam nevis to kvalitātes dēļ, bet gan atmiņu dēļ. Ja bērnībā kāds pasniedza sausu, pārceptu vai nepatīkami smaržojošu zivi, vēlāk galvā paliek etiķete: „nepatīk“. Bet bieži problēma bija nevis zivs, bet gan pagatavošana.

Skumbrija ir trekna zivs, tāpēc tā nekļūst tik sausa kā dažas liesākas filejas. Savukārt treknākas zivis bieži tiek novērtētas tajās esošo omega-3 taukskābju dēļ. FDA rekomendācijās Atlantijas skumbrija, sardīnes un citas zivis tiek pieskaitītas pie labākām izvēlēm, īpaši tad, ja izvēlas zivis ar mazāku dzīvsudraba daudzumu.

Lēta zivs nav slikta, bet arī akli pirkt nevajag

Šeit ir svarīgi nenonākt otrā galējībā. Iepriekš pati domāju: dārgi – labi, lēti – slikti. Tagad būtu tikpat muļķīgi teikt: lēti – vienmēr labi.

Zivis jāizvēlas ar acīm, degunu un veselo saprātu.

Ja pērkat atdzesētu zivi, tai jāizskatās svaigai. VMVT speciālisti norāda, ka svaigas zivs ādai jābūt spīdīgai un stingrai, gļotām – caurspīdīgām, zvīņām – stingri jāturas, spurām un astei nevajadzētu būt apžuvušām vai salipušām, bet žaunām jābūt no gaiši līdz tumši sarkanā krāsā.

Ja zivs smaržo nevis pēc jūras, bet pēc kaut kā skāba, pūstoša vai nepatīkami asa, es tādu vairs neņemu. Lai cik laba būtu akcija. Zivs nav tas produkts, ar kuru būtu vērts spēlēt spēli „varbūt vēl nekas“.

Arī ar saldētām zivīm ir savas nianses. Man ir svarīgi, lai iepakojumā nebūtu daudz ledus gabalu, lai fileja neizskatītos izžuvusi, pelēka vai dīvaini saplaisājusi. Ja izskatās, ka zivs vairākas reizes ir atkausēta un atkal sasaldēta, labāk atstāt to vitrīnā.

Un vēl viena lieta: dažreiz vislētākais nav pats lētākais. Ja pērc fileju, kas pēc cepšanas saraujas, izdala daudz ūdens un paliek puse porcijas, nekādas ietaupīšanas nav. Dažreiz labāk nopirkt vienkāršāku veselu zivi, bet kvalitatīvu, nekā skaistu, bet nekvalitatīvu fileju.

Mans jaunais noteikums: skatos nevis uz prestižu, bet uz šķīvi

Tagad zivju nodaļā uzvedos pavisam citādi. Es vairs uz produktu neskatos tā, it kā tā vērtību noteiktu tikai cena. Skatos, ko no tā reāli pagatavošu.

Skumbriju cepu cepeškrāsnī ar dārzeņiem. Siļķi izvēlos vienkāršāku, bet skatos uz sastāvu un sāls daudzumu. Sardīnes konservos glabāju skapītī tiem vakariem, kad nav laika gatavot. Mencu vai heku izmantoju zupai, sautējumam vai sacepumam. Pat vienkārša zivju zupa ar kartupeļiem, burkāniem un dillēm dažreiz ir labākas vakariņas nekā dārgs steiks, kas apēsts steigā.

Un zināt, kas ir visdīvainākais? Kad pārstāju uzskatīt zivi par luksusa preci, sāku to ēst biežāk.

Iepriekš gaidīju „izdevību“ lasim. Tagad vienkārši nopērku vienkāršāku zivi un gatavoju. Ne reizi mēnesī. Ne tad, kad kaut ko svinam. Bet parastā otrdienā.

No uztura viedokļa tas ir daudz saprātīgāk. FDA norāda, ka konservētas, saldētas un svaigas zivis var būt daļa no veselīga uztura, bet šādi varianti ļauj izvēlēties ērtāk un bieži vien lētāk.

Lielākā kļūda nebija zivs izvēle, bet mans snobisms

Man pašai nācās atzīt, ka biju mazliet pārtikas snobe. Ne tādā nozīmē, ka pirktu tikai dārgus produktus. Nē. Bet galvā man bija ļoti skaidrs plauktu sadalījums: šis produkts ir „labs“, šis – „vidējs“, šis – „nabadzīgs“.

Un lēta zivs manā galvā ilgi atradās pēdējā kategorijā.

Tagad saprotu, ka tās bija muļķības. Cilvēks var nopirkt dārgu zivi un sabojāt to pannā. Var nopirkt lētāku un pagatavot tā, ka visa ģimene lūgs atkārtot. Var nopirkt lasi, bet blakus pievienot tik daudz majonēzes un baltmaizes, ka visa „veselīguma“ ideja izgaros. Un var izcept vienkāršu skumbriju ar dārzeņiem, kas būs sātīgas, garšīgas un normālas vakariņas bez finansiāliem sirdsapziņas pārmetumiem.

Protams, ir zivis, kuras jāizvēlas uzmanīgāk. Lielas, ilgi dzīvojošas plēsīgās zivis biežāk tiek saistītas ar lielāku dzīvsudraba daudzumu; FDA kā zivis ar lielāku dzīvsudraba daudzumu min, piemēram, haizivi, zobenzivi, karalisko skumbriju, lielacu tunci un dažas citas sugas.

Tāpēc mans jaunais noteikums ir šāds: es akli nepērku ne dārgu, ne lētu zivi. Skatos, kāda tā ir, kā tā glabāta, kā izskatās, kā smaržo un ko no tās gatavošu.

Tagad zivju nodaļā es vairs nejūtos vainīga

Iepriekš pie zivju vitrīnas vienmēr bija dīvaina sajūta. Ja nepērku dārgu – it kā taupītu uz savas veselības rēķina. Ja pērku dārgu – dusmojos par cenu. Ja nepērku nekādu – pēc dažām dienām atkal domāju, ka vajadzētu ēst vairāk zivju.

Tagad viss ir vienkāršāk.

Es zinu, ka laba izvēle ne vienmēr ir visdārgākā. Ka saldēta zivs nav nekas apkaunojošs. Ka sardīnes kārbā var būt pavisam normāls produkts. Ka skumbrija nav „otrās šķiras“. Ka siļķe nav tikai Ziemassvētku vakara galda atmiņa. Ka zivij nav jābūt greznam nedēļas nogales projektam.

Tā var būt vienkārša, ikdienas pārtika.

Un, kad to sapratu, kļuva pat vieglāk plānot pirkumus. Agrākās domas „kādreiz nopirkšu labu zivi“ vietā radās jautājums: „Kādu zivi šonedēļ pagatavošu?“

Atšķirība ir maza, bet dzīvē tā ir ļoti jūtama.

Tāpēc, ja arī jūs joprojām domājat, ka noderīga zivs sākas tikai ar dārgu fileju, ļoti iespējams, ka kļūdāties tāpat, kā kļūdījos es. Dažreiz veselīgākas vakariņas atrodas nevis greznākajā vitrīnā, bet vienkāršā saldētavas plauktā, kuram gadiem esat gājuši garām, pat nepaskatoties.

Es gāju garām pārāk ilgi.

Tagad es apstājos.