Šis ikdienas ieradums senajiem romiešiem šķita normāls, bet mums liktu nosarkt

Iedomājieties rītu: vēl ne gluži pamodies, ar kafijas krūzi rokā aiziet uz tualeti, aizverat durvis un cerat uz dažām miera minūtēm. Bet tagad izņemiet no durvīm slēdzeni, atstājiet sienas tikai līdz viduklim, bet blakus vienā rindā nosēdiniet kaimiņus, tirgotājus un paziņas, kas tikko atgriezušies no pirts. Senajam romietim šāds skats nebūtu šķitis ne apkaunojošs, ne īpašs.

Sabiedriskās tualetes Romas pilsētās bieži bija kopīgas telpas: blakus cita citai ierīkotas sēdvietas, zem tām tekošs ūdens un nekādas mums ierastās privātuma sajūtas. Cilvēki tur ne tikai nokārtoja savas vajadzības. Viņi sarunājās, apmainījās ar jaunumiem, varbūt pat apsprieda to pašu, ko šodien apspriežam rindā pie kafijas automāta.

Mums tas izklausās pēc vismazāk jauka sociālā eksperimenta. Taču romiešiem kauns bieži slēpās pavisam citur: nepiemērotā uzvedībā sabiedrībā, sliktā reputācijā, nespējā pildīt savu sociālo lomu. Pats ķermenis un tā dabiskās vajadzības ne vienmēr bija ietīti tik biezā klusuma slānī, kādu ap tiem esam izveidojuši mēs.

Vieta, kur klusēt nebija obligāti

Romiešu sabiedriskās latrīnas bija praktisks pilsētas risinājums. Blīvi apdzīvotās vietās ne katrai mājai bija ērti kanalizācijas risinājumi, tāpēc kopīgās telpas pildīja ļoti piezemētu funkciju. Ūdens plūsmas palīdzēja uzturēt tīrību, bet akmens sēdvietas bija izkārtotas cita citai blakus.

Mūsdienās šāds izkārtojums šķiet gandrīz komisks: mums arī biroja kabīnē reizēm gribas, lai kolēģis nedzirdētu, kā atveram čipsu paku. Romiešu laikos ķermeņa vajadzību nokārtošana kopīgā vietā varēja būt daudz mazāk nodalīta no ierastās ikdienas. Ja satiki paziņu, kāpēc gan neparunāties, kamēr jums abiem tāpat nekur nav jāsteidzas?

Protams, nevajag iedomāties, ka visi romieši to uzskatīja par greznu sarunu zāli vai ka ikviens cilvēks tur jutās vienādi brīvi. Atšķirīgajam statusam, dzimumam, pilsētas paražām un konkrētajai vietai bija nozīme. Tomēr pati ideja, ka tualete var nebūt pilnībā privāta teritorija, tolaik nešokēja tā, kā šokētu mūsdienās.

Šis ikdienas ieradums senajiem romiešiem šķita normāls, bet mums liktu nosarktAttēls: Pexels / Boris Hamer

Mūs mulsina nevis akmens sēdekļi, bet svešs skatiens

Cilvēks dusmojas vai nosarkst ne tikai diskomforta dēļ. Bieži vien visnepatīkamākā ir sajūta, ka kāds redz to mūsu ikdienas daļu, ko esam iemācījušies slēpt. Mūsdienu tualete ar aizslēdzamām durvīm ir kļuvusi par mazu personīgu cietoksni: vietu, kur uz brīdi nevienam nekas nav jāskaidro un nav pieklājīgi jāsmaida.

Senajā Romā robeža starp privāto un sabiedrisko dzīvi bija novilkta citādi. Pilsētas dzīve norisinājās ielās, pirtīs, laukumos, kopīgās ēšanas un atpūtas vietās. Cilvēki daudz vairāk ikdienas dalījās ar citiem, tāpēc arī tas, kas mums šķiet ārkārtīgi personisks, varēja tikt pieņemts kā vienkārša dzīves daļa.

Tajā pašā laikā romieši noteikti nebija vienaldzīgi pret kārtību vai tīrību. Sabiedriskajām latrīnām bija nepieciešams ūdens, apkope un infrastruktūra, un tas liecina, ka praktiskās vajadzības tika uztvertas nopietni. Mums ir neērti nevis tāpēc, ka esam „jutīgāki“, bet tāpēc, ka daudzu gadsimtu laikā privātums ir kļuvis par vienu no svarīgākajām komforta pazīmēm.

Kas vienam ir normāli, citam – pat neiedomājami

Mūsdienās kopīgu tualeti bez starpsienām īpaši grūti iedomāties vecākiem ar bērniem, senioriem vai cilvēkiem, kuriem svarīga lielāka drošība un miers. Pat kempingā vai festivālā daudzi vispirms novērtē nevis skatu pa logu, bet to, vai vannas istaba būs atsevišķa. Privātums vairs nav komforta papildinājums – tas ir pats komforts.

Tomēr, raugoties uz romiešu ieradumu, ir vērts atcerēties arī otru pusi. Pilsētai bija jāatrisina ļoti konkrēta problēma: kur lielam cilvēku skaitam nokārtot savas vajadzības, kā novadīt ūdeni un uzturēt kopīgu kārtību. Kopīgās tualetes nebija dīvainība dīvainības dēļ, bet gan tā laika pilsētas dzīves daļa.

Šādi salīdzinājumi labi atgādina, cik ātri sava laikmeta ieradumus pasludinām par vienīgajiem normālajiem. Varbūt pēc dažiem simtiem gadu kādam arī būs grūti noticēt, ka cilvēki restorānos fotografēja katru šķīvi vai skaļi sarunājās pa telefonu autobusā. Katram laikmetam ir savas lietas, kuras tas pats pat nepamana.

Senās Romas sabiedriskā tualete mums izraisa smaidu tāpēc, ka tā skar ļoti sargātu mūsdienu robežu. Taču aiz šī smaida slēpjas vienkārša doma: kauns nav nemainīga sajūta. Dažreiz pietiek nomainīt gadsimtu, pilsētu un apkārtējos cilvēkus, lai tas, par ko šodien nosarktu, vakar būtu bijusi vienkārši vēl viena rīta saruna.